Teju vai šņukstēdams, Rands beidzot spēja ieelpot, un tajā pašā mirklī viņš izvilka zobenu no maksts. Piesardzīgi piecēlies kājās, jauneklis pārlika, kurš no draugiem bija kliedzis. Perins pār istabu pameta uz viņu skatienu; draugs ieplestām acīm bija pieplacis pie zemes un atvēzējis cirvi, it kā gribēdams cirst koku. Gar dārgumu kaudzi lūrēja Mats, sagrābis turpat paņemto dunci.
Kaut kas sakustējās vistumšākajā kaktā, ko neaizsniedza lāpu gaisma, un puiši palēcās. Tas bija Mordets, piespiedis ceļgalus pie krūtīm un tik dziļi, cik iespējams, ierāvies vistālākajā telpas stūrī.
- Viņš mūs izjokoja, Mats elsa. Tas bija tāds kā triks. Mordets atgāza galvu un gaudoja tā, ka no trīcošajām sienām bira putekļi. Jūs visi esat miruši! viņš kliedza. Visi miruši! Un viņš pielēca kājās un metās pāri istabai.
Randam atkārās žoklis, un arī viņš gandrīz izlaida no rokām zobenu. Mordets gaisā stiepās garumā, līdz kļuva plāns kā dūmu grīste. Tievs kā pirksts viņš atsitās pret spraugu flīžu sienā un tajā pazuda. Izgaisdams vīrs vēl raidīja pēdējo kliedzienu, kas pēc viņa pazušanas pamazām pieklusa.
- Jūs visi esat miruši!
- Laižamies prom, Perins izdvesa, sagrābdams cirvi un vienlaikus cenzdamies skatīties uz visām pusēm. Nu jau viņš vairs neievēroja zelta rotājumus un dārgakmeņus zem kājām.
- Bet dārgumi, Mats iebilda. Mēs taču nevaram tos tā atstāt!
- Es neko no šejienes negribu, Perins atcirta, joprojām griezdamies uz visām pusēm. Pacēlis balsi, viņš sauca sienām: Dārgumi pieder jums, vai dzirdat? Mēs neko neņemsim!
Rands dusmīgi skatījās uz Matu. Vai gribi, lai viņš mums seko? Varbūt stūķēsi kabatās un gaidīsi, kamēr Mordets atgriežas kopā ar desmit tādiem kā viņš?
Mats tikai pamāja uz zelta un dārgakmeņu pusi, bet nepaguva bilst ne vārda, kad Rands bija sagrābis viņu aiz vienas rokas un Perins aiz otras. Par abiem viņi izvilka no istabas Matu, kurš pretojās un kliedza par dārgumiem.
Puiši nebija nogājuši ne desmit soļu pa gaiteni, kad jau tāpat blāvais starojums viņiem aiz muguras sāka izgaist. Lāpas dārgumu istabā dzisa. Mats pārstāja kliegt. Viņi steidzās prom pār pakāpieniem. Noraustījās pirmās lāpas liesma, pēc tam nākamās. Kad viņi tika līdz vītņu kāpnēm, Matu vairs nevajadzēja vilkt. Visi trīs skrēja, un aiz viņu mugurām sakļāvās tumsa. Pat piķa melnums kāpnēs draugiem lika vilcināties vien mirkli, un viņi steidzās augšup, kliegdami pilnā balsī, lai aizbiedētu jebko, kas priekšā varētu gaidīt. Viņi kliedza, lai sev atgādinātu, ka vēl ir dzīvi.
Puiši iegāzās gaitenī, slīdēdami un krizdami uz putekļainā marmora, pēc tam līkumodami starp kolonnām, visbeidzot traukdamies lejup pa kāpnēm, līdz galu galā piezemējās putekļu kaudzē.
Uzslējies kājās, Rands pacēla no ietves Tama zobenu un bažīgi paraudzījās visapkārt. Virs jumtiem vēl varēja saskatīt mazāk par pusi no saules. Ēnas stiepās kā tumšas rokas, kas dziestošajā gaismā šķita vēl melnākas, piepildot teju vai visu ielu. Rands notrīsēja. Ēnas auga tāpat kā Mordets. Lai nu kā, mēs tikām prom. Mats izķepurojās laukā no kaudzes un trīcošām rokām notrausa putekļus (tā bija vien vāja atblāzma no šī viņa ieraduma). Un vismaz es…
- Vai patiešām? Perins jautāja.
Rands zināja, ka šoreiz viņa iztēle nav vainojama. Skausts sūrstēja. No tumsas starp kolonnām kāds viņus vēroja. Rands apsviedās riņķī un paraudzījās uz ēku pretējā pusē. Arī no turienes viņš sajuta kāda skatienu. Jauneklis ciešāk satvēra zobena spalu, kaut arī šaubījās, ka spēs ieroci izmantot. Šķita, ka visapkārt ir modras acis. Arī draugi piesardzīgi lūkojās apkārt, un Rands saprata, ka viņi jūtas tāpat.
- Turēsimies ielas vidū, viņš aizsmacis sacīja. Puiši pārmija skatienus; arī Mats un Perins baidījās. Rands skaļi norija siekalas. Turēsimies ielas vidū, cik iespējams tālāk no ēnām, un iesim ātrā solī.
- Ļoti ātrā, Mats dedzīgi piekrita.
Novērotāji viņiem sekoja. Vai arī viņu bija ļoti daudz, jo neskaitāmas acis raudzījās gandrīz no katras ēkas. Rands nemanīja ne kustības, taču
juta dedzīgus, izsalkušus skatienus. Ej nu sazini, kā būtu labāk: tūkstoš acu vai tikai dažas, kas viņiem seko.
Vietās, kurās vēl iesniedzās saule, jaunekļi tikai mazliet palēnināja soli un satraukti šķielēja tumsā, kas, šķiet, vienmēr bija viņiem priekšā. Neviens no draugiem nealka doties ēnās, jo nezināja, kas tur varētu gaidīt. Novērotāju gaidas varēja fiziski sajust ikreiz, kad ēnas krita pār ielu un aizšķērsoja ceļu. Caur šīm tumšajām vietām draugi skrēja kliegdami. Randam likās viņš dzird sausus, čabošus smieklus.
Beidzot, kad jau uzkrita krēsla, viņi sasniedza balto mūra ēku, kuru bija atstājuši, kā pašiem šķita, pirms nezin cik dienām. Vērojošie skatieni pēkšņi atkāpās. Tie pazuda ar katru viņu sperto soli. Ne vārda nebildis, Rands metās uz ēku teciņiem vien, un draugi viņam sekoja. Pēc tam puiši jau metās skriešus un apstājās tikai tad, kad bija iegāzušies iekšā pa durvīm, kur visi trīs elsdami sabruka zemē.
Uz flīžu grīdas telpas vidū dega neliels ugunskurs, un dūmi pazuda griestu caurumā; Randam šī aina nepatīkami atgādināja Mordetu. Ap liesmām bija sapulcējušies visi ceļinieki, izņemot Lanu, un katrs uz viņu ierašanos reaģēja citādi. Kad puiši iekrita istabā, Egvēna pie uguns sildīja rokas. Meitene satrūkās un ķēra ar rokām pie kakla, bet, viņus atpazinusi, atviegloti nopūtās, tā nododot savu satraukumu. Toms ar pīpi mutē kaut ko noburkšķēja, taču Rands saklausīja vārdu “muļķi”, pirms menestrels atsāka bikstīt ar nūju liesmas.
- Aunapieres tādi! Viedā šņāca, pārskaitusies līdz baltkvēlei; viņas acis dega, seju klāja spilgti sarkani plankumi. Kāpēc, Gaismas dēļ, jūs tā aizmukāt? Vai esat pie pilna prāta? Vai sajēgas nemaz nav? Lans tagad jūs meklē, un sakiet paldies, ja atgriezies viņš nemēģinās jums iedauzīt mazliet apdoma!
Aesu Sedaja neizrādīja ne mazāko satraukumu, bet, puišus ieraudzījusi, viņa ieķērās sava tērpa malā tā, ka pirkstu kauliņi kļuva gluži balti. Lai arī kādas zāles Nīnēva bija devusi, Aesu Sedaja atkal stingri turējās kājās.
- Ta jums nevajadzēja darīt, viņa teica balsī, tik dzidrā un rāmā kā Ūdensmeža dīķis. Vēlāk par to parunāsim. Bet kaut kas tur atgadījās, citādi jūs nebūtu tā metušies pa galvu pa kaklu. Stāstiet!
- Jūs teicāt, ka te ir droši, Mats sūrojās, rausdamies kājās. Teicāt, ka Aridhola bija Maneterenas sabiedrotā un trolloki pilsētā nerādīsies, un…
Moiraina panāca uz priekšu tik spēji, ka Mats aprāvās un palika ar muti vaļā, bet Rands un Perins sastinga, vēl tupēdami uz ceļgaliem.
- Trolloki? Vai šaipus mūriem redzējāt trollokus?
Rands norija siekalas. Trollokus nē, viņš atbildēja, un tad visi tris sāka aizgūtnēm reizē runāt.
Katrs stāstu uzsāka no citas vietas. Mats ar dārgumu atrašanu; varēja nodomāt, ka visi nopelni pienākas tikai viņam vien. Perins sāka ar skaidrojumu, kāpēc viņi vispār aizgāja, nevienam neko neteikuši. Rands pārlēca uz to, kas viņam šķita svarīgs, proti, ka starp kolonnām bija sastapuši svešinieku. Taču visi trīs puiši bija tik satraukti, ka nespēja sakarīgi izstāstīt par pieredzēto kas kuram ienāca prātā, to arī spēra laukā, neņemot vērā ne pirms, ne pēc tam notikušo un neklausoties pārējos. Novērotāji. Visi trīs pļāpāja par novērotājiem.