la nu viss stāstījums iznāca teju vai nesakarīgs, tomēr klausītāji juta puišu bailes. Egvēna sāka mest bažīgus skatienus uz tukšajiem logiem, kas vērās uz ielu. Krēsla pārgāja tumsā; ugunskurs šķita pavisam mazs un blāvs. Toms izņēma pīpi no zobiem un, piešķiebis galvu un saraucis pieri, klausījās. Moirainas skatiens pauda bažas, bet ne jau pārmērīgi lielas. Un tad…
Aesu Sedaja pēkšņi nošņācās un stingri satvēra Randa elkoni. Mordets! Vai esi drošs, ka tas ir viņa vārds? Padomājiet labi, visi trīs. Mordets?
Puiši reizē nomurmināja jā, pārsteigti par Aesu Sedajas dedzīgumu.
- Vai viņš jums pieskārās? Moiraina jautāja visiem trim. Neko jums neiedeva? Jūs viņam nepalīdzējāt? Man tas jāzina!
- Nē, Rands atbildēja. Neviens no mums. Nebija nekā tamlīdzīga. Perins piekrītoši pamāja ar galvu un piebilda: Viņš tikai gribēja mūs nogalināt. Vai ar to nepietiek? Samilza, līdz aizpildīja pusi istabas, brēca, ka mēs visi esam miruši, un tad pazuda. Perins ar žestiem parādīja, kā tas bija noticis. Tikpat kā dūmi. Egvēna iešņukstējās.
Mats īgni novērsās. Droši, tā jūs teicāt. Un visas runas, ka trolloki te nenāks. Ko mēs varējām domāt?
- Acīmredzot jūs vispār nedomājāt, Moiraina vēsi atbildēja, jau atguvusi mieru. Ikviens, kas domā, būtu piesardzīgs vietā, kur pat trolloki baidās ienākt.
- Mata darbs, Nīnēva nešauboties secināja. Viņam prāts vienmēr nesas uz negantībām, un pārējie kopā ar viņu zaudē savu iedzimto saprašanu.
Moiraina īsi pamāja ar galvu, tomēr nenolaida skatienu no Randa un viņa draugiem. Trolloku karu beigu posmā šajās drupās apmetās karaspēks trolloki, Melndraugi, mīrddrāli, Baiskungi, kopskaitā tūkstotis. Viņi nenāca laukā, un tad izlūki devās pāri mūrim. Tie atrada ieročus, bruņu gabalus, visapkārt izšļakstītas asinis. Un vēstis, kas bija ieskrāpētas mūrī trolloku valodā, sauca Melno, lai tas palīdz viņu beidzamajā stundā. Ļaudis, kas ieradās vēlāk, neredzēja nedz asiņu, nedz zīmju pēdas. Viss bija notīrīts. Puscilvēki un trolloki to vēl atminas. Tieši tāpēc viņi turas pa gabalu no šīs vietas.
- Un tāpēc jūs izvēlējāties šeit paslēpties? Randa balsī skanēja neticība. Drošāk būtu ārā mēģināt no viņiem aizbēgt.
- Ja jūs nebūtu aizlaidušies, Moiraina pacietīgi atbildēja, tad zinātu, ka visapkārt ēkai esmu novietojusi sargus. Mīrddrāls pat nenojaustu par sardzes klātbūtni, jo viņiem jāaptur cita veida ļaunums, un tie, kas mīt Šadarlogotā, viņiem ceļā nestāsies, nenāks ne tuvumā. No rīta varēsim droši doties ceļā šie radījumi necieš saules gaismu. Viņi paslēpsies dziļi zemē.
- Šadarlogota? Egvēna nedroši ievaicājās. Manuprāt, jūs teicāt, ka šīs pilsētas vārds ir Aridhola.
- Reiz tā bija Aridhola, Moiraina paskaidroja, un viena no Desmit Nācijām, zemēm, kas izveidoja Otro Derību, zemēm, kas nostājās pret Melno no pirmās dienas pēc pasaules izārdīšanas. Tolaik, kad Torins al Torens al Bans bija Maneterenas karalis, bet Aridholas karalis bija Balvens Majels, Balvens Dzelzsroka. Trolloku kara vistumšākajā izmisuma brīdī, kad šķita, ka uzvara noteikti piederēs Melu Tēvam, karalis aicināja Mordetu uz Balvena galmu.
- To pašu vīru? Rands iesaucās, bet Mats izdvesa: Nevar būt! Moirainas skatiens abus apklusināja. Telpā iestājās klusums, skanēja vienīgi Aesu Sedajas balss.
- Jau labu laiku pirms ierašanās pilsētā Mordets bija Balvena ausis un drīz vien kļuva par otro svarīgāko vīru pēc karaļa. Viņš čukstus lēja indi Balvena ausīs, un Aridholā sākās pārmaiņas. Pilsēta izolējās, nocietinājās. Ļaudis runāja, ka labāk satikt trollokus nekā aridholiešus. “Gaismas
uzvara ir viss” Mordets izdomāja šo saukli, un Aridholas viri to izkliedza, bet darbos noliedza Gaismu.
Šis stāsts ir pārāk garš, lai visu izstāstītu, un pārāk drūms, turklāt ir zināmi tikai tā fragmenti, pat Tarvalonā. Kā Torina dēls Kārs ieradās, lai Aridholu atkal pievērstu Otrajai Derībai, un Balvens sēdēja tronī izkaltusi čaula ar apsēstību acīs. Viņš smējās, bet Mordets tikmēr ūsās smaidīja un pavēlēja nonāvēt Kāru un sūtņus kā Melndraugus. Kā princis Kārs ieguva iesauku Kārs Vienrocis. Kā viņš aizbēga no Aridholas cietuma un vienatnē aizlaidās uz Pierobežu, Mordeta pārdabiskajiem slepkavām minot uz papēžiem. Kā princis tur satika Reu, kura nezināja, kas Kārs ir, un apprecēja viņu, un samudžināja Rakstu, kas aizveda līdz vīra nāvei Reas rokās, un viņas pašnāvība pie Kāra kapa, un Aletlorielas krišana. Kā Maneterenas karaspēks ieradās, lai atriebtu Kāru, un atklāja, ka Aridhola ir izpostīta un aiz mūriem nav nevienas dzīvas dvēseles, bet ir kas vēl ļaunāks par nāvi. Aridholas ienaidnieks bija pati Aridhola. Aizdomas un naids dzemdēja radību, kas barojās no sava radītāja un bija ieslēgts pamatiezī, uz kura stāvēja pilsēta. Mašadars vēl aizvien izsalcis gaida. Ļaudis vairs nepieminēja Aridholu. Pilsētu pārdēvēja par Šadarlogotu vietu, kurā gaida ēna, vai vienkāršāk Gaidošo ēnu.
Mašadars neaprija vienīgi Mordetu, bet ievilināja viņu slazdā, un arī Mordets šajos mūros gaida nez cik gadsimtus ilgi. Ļaudis ir viņu redzējuši. Dažus viņš iespaido ar dāvanām, sagrozot prātus un maitājot garu, un, kamēr nodarījums ir spēkā, šī trupe gan izplešas, gan sarūk… vai arī nogalina. Ja Mordetam izdodas kādu pierunāt doties līdzi uz mūriem, Mašadara varas laukā, viņš spēj aprīt šī cilvēka dvēseli. Pēc tam Mordets dodas prom, iemiesojies upura ķermenī, un tas ir ļaunāk par nāvi atkal izplatīt Mordeta ļaunumu pasaulē.
- Dārgumi, Perins nomurmināja, kad Moiraina pabeidza stāstīt.
- Mordets gribēja, lai palīdzam aiznest dārgumus līdz viņa zirgiem. Puiša seja sakritās. Varu saderēt, ka tie noteikti bija kaut kur ārpus pilsētas. Rands nodrebēja.
- Bet tagad mēs esam drošībā, vai ne? Mats jautāja. Viņš mums neko neiedeva un nepieskārās, tāpēc esam drošībā, vai ne? Ar jūsu norīkoto sardzi?
- Jā, mēs esam drošībā, Moiraina sacīja. Mordets nevar šķērsot apsargāto robežu un nespēj aizskart nevienu, kas šeit uzturas. Turklāt
viņam jāslēpjas no saules gaismas, tāpēc dienas laikā varam droši doties prom. Bet tagad centieties iemigt! Sargi mūs aizstāvēs lidz Lana atgriešanās brīdim.
- Viņš jau labu laiku ir projām, Nīnēva pameta bažīgu skatienu naktī. Jau bija uzkritusi tumsa, melna kā piķis. Ar Lanu nekas nenotiks, Moiraina mierinoši teica un runājot izklāja pie uguns segu. Lanam bija lemts cīnīties pret Melno, vēl pirms viņš atstāja šūpuli, savās bērna rokās satvēris zobenu. Turklāt es zinātu gan viņa nāves brīdi, gan veidu, tāpat kā viņš zinātu manējo. Atpūties, Nīnēva! Viss būs labi. Tīdamās segā, Moiraina pieklususi raudzījās uz ielu, it kā arī pati gribētu zināt, kāpēc Sargātājs kavējas.
Randa rokas un kājas šķita smagas kā svins, bet acis pašas krita ciet, tomēr miegs tik ātri nenāca; aizmidzis viņš sapnī murmināja un nospēra nost segas. Pamodās Rands pēkšņi un tad brīdi skatījās visapkārt, līdz atcerējās, kur atrodas.
Uzlēca mēness, pēdējais plānais sirpis pirms jauna mēness; tā vāro gaismiņu izdzēsa nakts. Randa ceļabiedri jau bija aizmiguši, lai gan ne visi gulēja labi. Egvēna un abi draugi grozījās un bez skaņas murmināja. Toms reizi par visām reizēm krāca klusi, bet brīdi pa brīdim šņācienus pārtrauca aprauti izsaucieni. No Lana vēl nebija ne vēsts.