Rands pēkšņi sajuta, ka sardze nav nekāda aizsardzība. Tur laukā, tumsā, taču varēja būt nezin kas. Nosaucis sevi par muļķi, jauneklis piesvieda pēdējām oglēm ugunskurā malku. Liesma bija par mazu, lai dotu daudz siltuma, tomēr kļuva gaišāk.
Randam nebija ne jausmas, kas bija viņu pamodinājis, pārtraucot nejauko sapni. Tajā viņš atkal bija mazs zēns ar Tama zobenu un uz muguras piesietu šūpuli. Viņš skrēja pa tukšām ielām, Mordeta vajāts, kurš kliedza, ka grib tikai viņa roku. Sapnī bija arī vecs vīrs, kas viņus vēroja, bez apstājas tarkšķēdams un vājprātīgi smiedamies.
Sakārtojis segu, Rands atgūlās un skatījās griestos. Ļoti gribējās aizmigt, pat ja redzētu vēl kādu tik nelāgu sapni, tomēr viņš nespēja aizvērt ne acu.
Pēkšņi istabā no tumsas klusi iesteidzās Sargātājs. Moiraina pamodās un uzslējās sēdus, it kā būtu nodžinkstējis zvans. Lans atvēra plaukstu, un uz flīzēm Moirainas priekšā žvadzēdami nokrita trīs sīki dzelzs priekšmeti. Trīs asinssarkanas nozīmītes ragaini galvaskausiņi.
- Šaipus mūriem ir trolloki, Lans paziņoja. Nepaies ne stunda, un viņi būs klāt. Un visļaunākais no tiem ir Nelabais. Sargātājs jau modināja pārējos.
Moiraina sāka gliti locīt savas segas. Cik viņu ir? Vai viņi zina, kur mēs atrodamies? Aesu Sedaja runāja tā, it kā nebūtu nekādas steigas.
- Diez vai, Lans atbildēja. Krietni pāri simtam un gana nobijušies, lai nogalinātu katru, kas kustas, ieskaitot cits citu. Puscilvēki trollokus dzen ar dzīšanu tikai četratā spēj tikt galā ar vienu dūri -, un pat mīrddrāls, šķiet, vēlas vienīgi izskriet cauri pilsētai un pēc iespējas ātrāk to pamest. Viņi pat negrasās visu pārmeklēt, kā raduši, un ir tik nevērīgi, ka es teiktu mums nav par ko uztraukties, ja vien šie tepat blakus mūs nemeklētu. Lans tā kā vilcinājās.
- Vai ir vēl kas?
- Nu, viņš lēni sacīja, mīrddrāli dzen trollokus pilsētā ar varu. Taču kas piespieda mīrddrālus?
Visi klusēdami klausījās. Toms tagad klusi nolamājās, bet Egvēna izdvesa jautājumu: Melnais?
- Neesi nu muļķe, meitēn, Nīnēva nošņācās. Melno Radītājs ir ieslodzījis Šajolgulā!
- Vismaz pagaidām, Moiraina piebalsoja. Nē, Melu Tēva šeit nav, tomēr visādam gadījumam mums jādodas prom.
Nīnēva samiegtām acīm viņu uzlūkoja. Jāatstāj sardze un jāšķērso Šadarlogota naktī.
- Vai arī jāpaliek tepat un jāsatiek trolloki, Moiraina sacīja. Lai turētos viņiem pretī, būs jāizmanto Vienspēks. Tas iznīcinās sardzi un pievilinās tieši to, no kā sardzei mūs jāaizstāv. Tikpat labi mēs varētu iedegt signāluguni viena torņa galā katram Puscilvēkam divdesmit jūdžu attālumā. Es neizvēlētos bēgt, bet mēs esam zaķi, un medību gaitu nosaka suņi.
- Ko tad, ja taipus mūriem viņu būs vairāk? Mats jautāja. Ko mēs tad darīsim?
- Tādā gadījumā liksim lietā manu īpašo plānu, Moiraina atbildēja. Lans paskatījās uz viņu. Aesu Sedaja pacēla roku un piebilda:
- Biju pārāk nogurusi, lai to izmantotu ātrāk. Bet tagad esmu atpūtusies, un par to paldies Viedajai. Dosimies uz upi! Tur mūsu aizmuguri sargās ūdens un es spēšu radīt mazāku sardzi, kas aizturēs trollokus un
Puscilvēkus. Tikmēr mēs izgatavosim plostus un pārcelsimies pāri. Vai vēl labāk varbūt uzgavilēsim tirgotāju laivai, kas ieradīsies no Saldēas.
Lans ievēroja, ka emondāriešu skatieni neko neizsaka. Trolloki un mīrddrāli necieš dziļu ūdeni, trolloki no tā briesmīgi baidās. Peldēt arī viņi neprot. Puscilvēks bridis ūdenī tikai līdz viduklim, ne dziļāk, sevišķi tekošā ūdenī. Trolloki neies pat tik tālu, ja izdomās, kā izvairīties.
- Tatad, tikuši pāri upei, būsim drošībā, Rands secināja, un Sargātājs pamāja ar galvu.
- Mīrddrāls attapsies, ka likt trollokiem sasiet plostus ir gandrīz tikpat grūti kā dzīt viņus uz Šadarlogotu, un, ja viņi peldus mēģinās šķērsot Arinelli, puse trolloku aizbēgs, bet pārējie, iespējams, noslīks.
- Zirgos! Moiraina sacīja. Mēs vēl neesam tikuši pāri upei.
Divdesmitā nodala
j
Putekļi vējā
K
ad ceļotāji satraukto, tramīgo zirgu mugurās atstāja balto mūra
ēku, pūta brāzmains, ledains vējš. Tas gaudoja virs jumtiem,
plandīdams viņu apmetņus kā karogus un gar šauro mēness
sirpi dzīdams izdilušus mākoņus. Klusi piekodinājis visiem turēties kopā,
Lans pirmais pagriezās uz ielu. Zirgi dīžājās un nemierīgi raustīja pava-
das, alkdami tikt projām.
Rands jādams uzmanīgi pētīja ēkas, kas iznira no nakts ar tukšiem logiem kā acu dobumiem. Šķita, ka ēnas kustas. Pāris reižu vējš skaļi nograbināja logu slēģus. Vismaz skatiem ir prom. Uzreiz kļuva vieglāk. Bet kāpēc tie ir prom ?
Rands jāja bariņā ar pārējiem emondāriešiem un Tomu; viņi turējās tik cieši kopā, ka varēja cits citam pieskarties. Egvēna sēdēja salīkusi, it kā vēlēdamās atvieglot Belas iešanu uz bruģa. Randam pat negribējās elpot. Ikkatrs troksnītis pievērstu uzmanību.
Pēkšņi viņš aptvēra, ka attālums līdz Sargātājam un Aesu Sedajai, kas jāja priekšgalā, palielinās. Abi atgādināja neskaidras ēnas vismaz trīsdesmit soļus priekšā.
- Mēs atpaliekam, Rands nomurmināja un palaida Mākoni ātrā riksī. Priekšā virs ielas zemu vijās plāna, sudrabpelēka miglas grīste.
- Stāt! Moiraina aizžņaugti iesaucās; tonis bija skarbs un uzstājīgs, tomēr pietiekami kluss, lai dzirdētu tikai savējie.
Rands strauji apstājās. Miglas strēle jau pilnībā aizšķērsoja ielu, lēnām augdama arvien biezāka, it kā sūcoties no mājām abās ielas pusēs. Nu jau tā bija cilvēka rokas resnumā. Mākonis nobubināja un gribēja rauties
atpakaļ, jo Egvēna, Toms un pārējie nāca tieši viņiem virsū. Arī citi zirgi svaidīja galvas, ne par ko negribēdami tuvoties miglai.
Lans un Moiraina nesteidzīgi jāja uz dūmakas pusi, kas arvien vairāk sabiezēja un ieskāva viņus no visām pusēm. Aesu Sedaja pētīja miglas atzaru, kas viņu un Lanu šķīra no pārējiem. Rands nodrebēja, pēkšņi sajuzdams starp lāpstiņām duramies bailes.
Migla piepūtās kā resns tausteklis, un tad iemirdzējās arī blāva gaismiņa, tikai mazliet spilgtāka par mēnesgaismu. Zirgi nemierīgi dīžājās, pat Aldība un Mandarbs.
- Kas tad nu? Nīnēva noprasīja.
- Šadarlogotas ļaunums, Moiraina paskaidroja. Mašadars. Neko neredzošs, nedomājošs, tas klīst pa pilsētu tikpat bezmērķīgi kā tārps, kas urbjas zemē. Kam Mašadars pieskaras, tas mirst. Rands un pārējie palaida zirgus dažus soļus atstatu, bet ne pārāk tālu. Lai arī kā Rands gribēja tikt vaļā no Aesu Sedajas, jāatzīst, ka ārkārtas brīdī viņa neapjuka.
- Bet kā mēs tiksim līdz jums? Egvēna jautāja. Vai jūs varat to iznīcināt… atbrīvot ceļu? meitene vaicāja.
Moiraina rūgti un aprauti iesmējās. Mašadars ir plašum plašs, meitenīt, tikpat liels kā pati Šadarlogota. Pat Baltais tornis to nespētu nonāvēt. Ja es Mašadaru iznīdēšu tiktāl, lai tiekat uz priekšu, tad Vienspēka pēdas būs kā taures signāls Puscilvēkam. Un tad atsteigsies Mašadars, lai novērstu manus postījumus, tas atsteigsies un varbūt noķers mūs savā tīklā.
Saskatījies ar Egvēnu, Rands vēlreiz uzdeva meitenes jautājumu. Moiraina nopūtusies atbildēja.
- Lai arī kā man tas nepatiktu, tomēr kas jādara, jādara. Visur jau tā nešķīstība virs zemes nebūs. Citi ceļi būs tīri. Vai redzat to zvaigzni? Seglos pagriezusies, Moiraina pamāja uz sarkanu spīdekli zemu austrumu pamalē. Sekojiet zvaigznei, un tā jūs aizvedīs līdz upei. Lai notiek kas notikdams, dodieties uz upi. Jājiet, cik ātri vien varat, taču, galvenais, netrokšņojiet! Atcerieties tuvumā vēl ir trolloki. Un četri Puscilvēki.