- Bet kā mēs jūs atradīsim? Egvēna protestēja.
- Es jūs sameklēšu, Moiraina atbildēja. Esiet droši atradīšu. Bet nu dodieties! Šim radījumam nav ne vismazākā saprāta, tomēr ēdamo tas saož. Un nudien no miglas masas atdalījās sudrabpelēkas šķiedras, kas peldēja un locījās kā simts taustekļi Ūdensmeža dīķa dzelmē.
Kad Rands beidza pētīt biezo, necaurspīdīgo vālu, Sargātājs un Aesu Sedaja jau bija projām. Aplaizījis lūpas, jauneklis pārmija skatienus ar pārējiem. Visi bija tikpat satraukti kā viņš. Pat ļaunāk ikviens laikam gaidīja, lai kustēties sāk kāds cits. Visapkārt pletās nakts un gruveši. Kaut kur tuvumā klīda Izdzisušie un trolloki varbūt aiz nākamā līkuma. Miglas taustekļi peldēja arvien tuvāk, nu jau tie bija pusceļā līdz viņiem un vairs nešūpojās. Rands pēkšņi sāka nožēlot, ka blakus nav Moirainas.
Visi joprojām pētīja un gudroja, uz kuru pusi nu iet. Rands pagrieza Mākoni, un sirmis metās pusriksi, vilkdams pavadu, gribēdams skriet vēl ātrāk. Izkustējies pirmais, Rands bija uzņēmies vadību, un pārējie viņam sekoja.
Moiraina bija prom, un vairs nebija neviena aizsarga no Mordeta, ja viņš parādītos. Un no trollokiem. Un… Rands aizliedza sev domāt. Viņš sekos sarkanajai zvaigznei. Viņš varēja turēties pie šīs domas.
Trīs reizes viņiem vajadzēja doties atpakaļ, jo ielu no vienas malas līdz otrai nosprostoja akmeņu un ķieģeļu kalns tādam zirgi nemūžam netiktu pāri. Rands dzirdēja draugu īso un aprauto elpu viņi kautrējās par savu paniku. Jauneklis pat sakoda zobus, lai neelsotu. Vismaz jāizturas tā, lai pārējie domā, ka nebaidos. Tas ir tavs pienākums, cietpauri! Tev jāgādā, lai visi tiek laukā sveiki un veseli.
Viņi nogriezās gar nākamo stūri. Miglas siena uz izpostītās ietves lēja gaismu, spilgtu kā pilnmēness. Uz ceļinieku pusi stiepās gaismas stari viņu zirgu platumā. Neviens te negaidīja. Apmetušies riņķi, visi aulekšoja prom ciešā bariņā, nelikdamies ne zinis par pakavu sacelto dunu.
Viņiem priekšā nepilnus desmit soļus attālu iznāca divi trolloki.
Cilvēki un trolloki brīdi tikai skatījās, cits par citu pārsteigtāks. Parādījās vēl divi, tad vēl un vēl, saplūzdami ar priekšā stāvošajiem, ielocīdamies barā. Ieraudzījuši cilvēkus, neradījumi bija satriekti. Tomēr sastingums ilga vien mirkli. No ēkām atbalsojās guturālas skaņas un kaucieni trolloki metās uz priekšu. Cilvēki zirgos pajuka uz visām pusēm kā paipalas.
Randa sirmis jau aulekšoja. Turp! jauneklis iesaucās, dzirdēdams vēl piecus tādus pašus izsaucienus. Aši paskatījies pār plecu, Rands redzēja, ka draugi metas katrs uz savu pusi un viņiem visiem seko trolloki.
Viņam pašam trīs trolloki jau mina uz papēžiem, gaisā vēzēdami kārtis. Randam uzmetās zosāda, saprotot, ka neradījumi skrien soli solī ar
Mākoni. Pieplacis zemu pie sirmja kakla, Rands to skubināja, aiz muguras dzirdot vajātāju aizsmakušās balsis.
Iela priekšā kļuva arvien šaurāka, mājas ar norautiem jumtiem atgādināja salīkušus dzērājus. Tukšie logi pamazām pildījās ar sudrabainu mirdzumu pa tiem vēlās laukā bieza migla. Mašadars.
Rands riskēja un pameta skatienu pār plecu. Trolloki joprojām skrēja nepilnus piecdesmit soļus viņam aiz muguras ar miglas gaismu pietika, lai to skaidri redzētu. Nu jau aiz trollokiem jāja Izdzisušais, un šķita, ka trolloki gan vajā Randu, gan bēg no Puscilvēka. Jauneklim priekšā no logiem izpeldēja pusducis pelēku šķiedru, tad ducis, taustīdamies gaisā. Mākonis svaidīja galvu un spalgi zviedza, taču Rands nežēlīgi spieda zirga sānos papēžus, un sirmis mežonīgi metās uz priekšu.
Viņiem aulekšojot starp miglas grīstēm, tās sastinga, tomēr puisis noliecās zemu pie Mākoņa kakla, negribēdams tās redzēt. Ceļš aiz muguras bija tukšs. Ja vien tie man pieskarsies… Gaisma! Rands spieda papēžus Mākoņa sānos vēl stingrāk, un zirgs lēca uz priekšu uz vēlīgo ēnu. Līdzko Mašadara gaisma kļuva blāvāka, Rands, sirmim vēl aizvien auļojot uz priekšu, pameta skatienu pār plecu.
Mašadara plīvojošie, pelēkie taustekļi aizsprostoja pusi ielas, un trolloki centās no tiem izvairīties, taču Izdzisušais paķēra no seglu somas pātagu un sāka to plīkšķināt kā zibens bultu, dzirksteles švirkstinot. Trolloki salīkuši slampāja pakaļ Randam. Puscilvēks bridi vilcinājās, zem melnās kapuces vērojot Mašadara izstieptās rokas, bet tad arī pats metās uz priekšu.
Piebriedušie miglas taustekļi mirkli kā šaubīdamies pašūpojās un tad cirtās uz upuru pusi kā odzes. Vismaz divi taustekļi sagrāba pa trollokam, tos ietinot pelēkā gaismā; kroplās galvas pirms kliedziena tika atgāztas atpakaļ, taču migla vēlās pār neradījumu atvērtajām mutēm un tajās iekšā, aprīdama brēcienus. Ap Puscilvēku apvijās četri taustekļi kājas biezumā, un tas uz melnā zirga sāka raustīties kā dejā, līdz kapuce nokrita, atsedzot bālu bezacu seju. Izdzisušais brēca.
Viņa brēcienam nebija skaņas gluži kā trolloku kliedzieniem, tomēr auss šo to saklausīja griezīgu smilkstu uz dzirdamības robežas, un Randam šķita, ka ausīs urbjas visi pasaulē iespējamie, līdz nāvei pārbiedētie sirseņi. Mākonis krampjaini noraustījās, it kā arī to dzirdēdams, un auļoja vēl nepieredzēti ātri. Rands elsodams turējās zirga mugurā, viņa rīkle bija sausa kā smiltis.
Pēc mirkļa Rands attapās, ka vairs nedzird mirstošā Puscilvēka mēmo kliedzienu, un pakavu duna pēkšņi šķita tikpat skaļa kā kliedzieni. Stingri pavilcis pavadu, Rands apturēja Mākoni pie nelīdzena mūra tieši ielu krustojumā. Priekšā no tumsas iznira bezvārda piemineklis.
Atgāzies seglos, jauneklis klausījās, taču dzirdēja vien asins šalkoņu ausīs. Uz viņa sejas izspiedās aukstu sviedru lāses. Vējš paraustīja Randa apmetni, un viņš nodrebinājās.
Visbeidzot Rands izslējās taisni. Debesīs vizuļoja zvaigznes, kur tās neaizklāja mākoņi, un zemu austrumu pamalē bez grūtībām varēja atrast sarkano spīdekli. Vai ir vēl kāds, kas palicis dzīvs un raugās uz to? Vienalga brīvībā vai trolloku rokās? Egvēna lai Gaisma padara mani aklu kāpēc tu man nesekoji? Ja draugi ir dzīvi un brīvi, viņi sekos zvaigznei. Ja ne… Gruveši aizņēma milzu plašumus, viņš tos varētu pārmeklēt nez cik dienu, bet neko neatrast ja spētu turēties pa gabalu no trollokiem. Kur nu vēl Izdzisušie, Mordets un Mašadars! Negribīgi Rands nolēma doties uz upi.
Viņš saņēma rokās pavadu. Jauneklim šķērsojot ielu, akmens ar asu būkšķi uzkrita uz cita akmens. Rands sastinga, pat aizturēja elpu. Viņš bija paslēpies ēnā soli no ēkas stūra. Jauneklis drudžaini domāja, ka jāatkāpjas. Bet kas bija aiz muguras? Kāds troksnis viņu bija nodevis? Nespēdams atcerēties, Rands baidījās atraut acis no ēkas stūra.
Tur biezēja tumsa, un tajā vīdēja kas vēl tumšāks tas dūrās tumsai cauri. Kārts! Kad šī doma bija uzzibsnījusi Randa galvā, puisis uzreiz cirta papēžus Mākoņa sānos, izrāva no maksts zobenu un, iekliedzies no visa spēka, atvēzēja ieroci. Tikai ar izmisīgu piepūli Randam izdevās apturēt zobena asmeni. Brēkdams atpakaļ atsprāga Mats, daļēji izkritis no segliem, gandrīz izlaidis no rokām loku.
Dziļi ieelpojis, Rands nolaida zobenu. Viņa roka drebēja. Vai redzēji vēl kādu no mūsējiem? viņš ar mokām izspieda.
Ar grūtībām norijis siekalas, Mats neveikli ietrausās atpakaļ seglos. -Es… es… tikai trollokus. Piespiedis roku pie kakla, viņš aplaizīja lūpas. Tikai trollokus. Un tu?