Rands papurināja galvu. Viņi noteikti mēģina tikt līdz upei. Arī mums tas būtu ieteicams. Mats klusēdams pamāja ar galvu, vēl taustīdams kaklu, un viņi pagriezās uz sarkanās zvaigznes pusi.
Puiši vēl nebija mērojuši ne simt soļu, kad viņiem aiz muguras kaut kur tālu pilsētā griezīgi ietaurējās trolloku rags. Cits tam atbildēja, jau šaipus mūra.
Rands nodrebēja, tomēr zirgu straujākā riksī nepalaida, ar skatienu meklēdams tumšākās vietas un, cik iespējams, no tām izvairīdamies.
Jauneklis raustīja pavadu, it kā grasītos palaist zirgu auļos, un tāpat darīja arī Mats. Rags vairs nepūta, un draugi klusumā sasniedza atvērumu, kas savulaik bija vārti ar vīnogulājiem apaugušā mūrī. No mūra bija palikuši tikai torņi ar apdrupušām smailēm, kas slējās melnajās debesīs.
Pie ieejas Mats brīdi vilcinājās, un Rands klusi iejautājās: Vai tad te būs drošāk nekā tur? Viņš nepagausināja sirmi, un pēc mirkļa Mats sekoja, atstādams aiz muguras Šadarlogotu un cenzdamies raudzities uz visām pusēm uzreiz. Rands smagi nopūtās; viņa mute bija izkaltusi. Mums izdosies. Gaisma, mums taču izdosies!
Mūri palika aiz muguras, tos aprija nakts un mežs. Ieklausīdamies ikkatrā troksnītī, Rands ne uz brīdi nenovērsa skatienu no sarkanās zvaigznes priekšā.
Pēkšņi no aizmugures pie viņiem pierikšoja Toms, pievilkdams zirga pavadu tik vien, lai iesauktos: Jājiet uz priekšu, muļķi! Pēc mirkļa medību izsaucieni un lūstoši zari krūmos liecināja, ka Tomam pa pēdām seko trolloki.
Rands iespieda papēžus Mākoņa sānos, un sirmis rikšoja nopakaļ menestrela zirgam. Ko tad, ja tiksim līdz upei un Moirainas tur nebūs? Ak Gaisma! Egvēna!
Nolicis zirgu ēnā, Perins skatījās uz ieeju pilsētā gabaliņu tālāk, izklaidīgi vilkdams īkšķi pār cirvja asmeni. Uz ceļa, kas veda laukā no sagrautās pilsētas, šķiet, neviena nebija, tomēr viņš apstājās un piecas minūtes vēroja. Vējš šaustīja Perina savēlušās matu sprogas un centās noraut apmetni. Puisis ietinās tajā ciešāk gandrīz vai neapzināti.
Perins zināja, ka Mats un gandrīz visi emondārieši uzskata: viņam ir gausa domāšana. Daļēji tāpēc, ka Perins bija liela auguma un parasti kustējās uzmanīgi, jau no sākta gala baidīdamies kaut ko salauzt vai kādam nodarīt pāri, taču Perinām patika visu kārtīgi izdomāt, ja vien tas bija iespējams. Mats domāja ātri un bija bezrūpīgs, tāpēc laiku pa laikam
iekūlās ķezā un, strēbdams karstu, ari Randu un Perinu rāva sev lidzi putras kadā.
Perinām aizžņaudzās kakls. Augstā Gaisma, nedomā, ka esi putras katlā! Viņš mēģināja sakārtot domas. Viss mierigi jāsaliek pa plauktiņiem.
Vārtu priekšā acīmredzot reiz bija atradies skvērs ar milzīgu strūklaku centrā. Kaut kas no senās godības vēl bija palicis: lielu, apaļu baseinu ietvēra statuju gruveši, bet ap strūklaku pletās atklāts lauks. Lai tiktu līdz vārtiem, būs jāpārvar aptuveni simt soļu, un no meklētāju acīm viņu pasargās tikai nakts. Arī tas nebija patīkami. Perins vēl pārāk skaidri atcerējās neredzamos vērotājus.
Viņš atminējās arī ragus, kas pirmīt gaudoja pilsētas pusē. Perins grasījās griezties atpakaļ, domādams, ka biedri varbūt jau saņemti ciet, un, ja tā, ko tad viņš viens iesāks? Pret Lans taču teica simts trollokiem un četriem Izdzisušajiem. Moiraina Sedaja piekodināja doties uz upi!
Pēc tam jauneklis atkal pievērsās vārtiem. Piesardzīgā domāšana neko daudz nebija līdzējusi, tomēr beigās Perins pieņēma lēmumu. No dziļām ēnām viņš izjāja mazliet gaišākā tumsā.
Tikmēr skvēra otrā galā parādījās vēl kāds zirgs un apstājās. Arī Perins apstājās un aptaustīja cirvi, lai gan īpašu drošību tas nesniedza. Ja tumšā ēna ir Izdzisušais…
- Rand? kāds klusi, it kā vilcinādamies, iesaucās.
Puisis skaļi, atviegloti uzelpoja. Egvēna, tas esmu es, Perins, viņš tikpat klusi atbildēja. Tomēr tumsā pat tas izklausījās par skaļu.
Viņu zirgi satikās pie strūklakas.
- Vai nevienu citu neredzēji? viņi abi reizē uzdeva jautājumu un abi atbildēja, vienlaikus papurinot galvu.
- Nekas ļauns ar viņiem nenotiks, Egvēna murmināja, glaudīdama Belas kaklu. Vai ne?
- Moiraina Sedaja un Lans par viņiem parūpēsies, Perins atbildēja. Kad būsim pie upes, viņi parūpēsies par mums visiem. Vismaz tā viņš cerēja.
Kad abi izjāja caur vārtiem, Perins atviegloti uzelpoja, lai gan mežā bija trolloki. Vai Izdzisušie. Perins piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Kailie zari netraucēja sekot sarkanajai zvaigznei, un tagad Mordets viņus vairs neaizsniegs. No Mordeta Perins baidījās vairāk nekā jebkad bija baidījies no trollokiem.
Drīz jau būs upe, tur viņi satiks Moirainu, un viņa pasargās arī no trollokiem. Perins ticēja, jo nekas cits jau neatlika. Vējš skrāpējās zaros un čabināja mūžzaļās lapas un skujas. Tālumā ieūjinājās vientuļš naktsputns; Perina un Egvēnas zirgi saspiedās ciešāk, it kā siltumu meklēdami. Viņi bija gaužām vieni.
Kaut kur aiz muguras ātriem, vaimanājošiem grūdieniem sāka pūst trolloku rags, mudinādams medniekus steigties, steigties. Pēc tam tiem sekoja arī aizsmakušas Puscilvēku gaudas, kuras bija raisījis rags. Puscilvēkiem saožot cilvēkus, gaudas kļuva jo griezīgākas.
Perins palaida zirgu auļos un iesaucās: Uz priekšu! Egvēna viņam sekoja, un abi emondārieši skubināja zirgus, nelikdamies ne zinis par sacelto troksni un zariem, kas sitās gar viņiem.
Brāžoties caur kokiem, vienlīdz paļaujoties uz instinktu un vadoties pēc palsās mēnesnīcas, Bela atpalika. Perins atskatījās. Egvēna spēra ķēvei, sita ar pavadu, taču veltīgi. Dzirdēdami trokšņus, trolloki nāca arvien tuvāk. Perins palēnināja sirmja gaitu, lai neattālinātos no Egvēnas.
- Pasteidzies! viņš sauca, jau redzēdams trollokus. Starp kokiem līkumoja milzīgas, tumšas ēnas, un no briesmoņu brēcieniem un ņurdēšanas stinga asinis. Perins tā ieķērās cirvī pie jostas, ka iesāpējās pirkstu locītavas. Ātrāk, Egvēna, ātrāk!
Un tad sirmis pēkšņi iezviedzās un Perins krita lejup ārā no segliem tieši pāri zirgam. Jauneklis izpleta rokas, lai sevi stiprinātu, un ar galvu pa priekšu iegāzās ledainā ūdenī. Novirzījies no stāvā krasta, viņš bija iejājis tieši Arinellē.
Ledainais ūdens stindzināja, Perinām aizrāvās elpa, un tikai pēc mirkļa, jau krietni sarijies ūdeni, viņš uznira. Puisis drīzāk sajuta, nevis sadzirdējis nosprieda, ka droši vien arī Egvēna ir iekritusi upē. Pūzdams un elsdams Perins brida uz krasta pusi. Nebija viegli turēties virs ūdens; mētelis un apmetnis bija izmirkuši, zābaki pilni ar ūdeni. Viņš paskatījās visapkārt, meklēdams Egvēnu, taču redzēja tikai mēnesnīcas atspīdumu tumšā, vēja viļņotā ūdenī.
- Egvēna? Egvēna!
Tieši gar acīm aizšāvās šķēps, iesviezdams Perinām sejā ūdeni. Visapkārt šļakstēja un šļakstēja. Krastā spalgas, guturālas balsis sāka strīdēties, un trolloku šķēpi vairs nelidoja. Perins uz brīdi pieklusa, vairs nesaukdams Egvēnu.
Straume nesa viņu prom pa upi, un aizsmakušie kliedzieni un ņurdēšana krastā sekoja, neatpaliekot ne soli. Perins atraisīja apmetni, ļaudams upei to paņemt. Tomēr bija mazāk smaguma, kas vilktu lejup. Pēc tam puisis spītīgi sāka peldēt uz pretējo krastu. Tur trolloku nebūs. Vismaz tā viņš cerēja.
Perins peldēja tāpat kā mājās, Ūdensmeža dīķī, airēdamies ar rokām un kuldams kājas, turēdams virs ūdens galvu. Katrā ziņā viņš mēģināja celt degunu virs straumes, un tas nebūt nebija viegli. Pat bez apmetņa šķita, ka mētelis un zābaki sver trīsreiz vairāk nekā viņš pats. Cirvis pie jostas traucēja, draudēdams Perinu apsviest riņķī, tāpēc tas visu laiku bija jāgrūž zem sevis. Jauneklis nodomāja, ka arī cirvis būs jāatdod upei, un tā viņš nodomāja ne vienu reizi vien. Izvilkt cirvi būtu daudz, daudz vieglāk nekā, piemēram, nomaukt zābakus. Par to domājot, Perins ikreiz arī pārlika, vai, izpeldējis krastā, ieraudzīs trollokus. Pret pusduci pretinieku cirvis daudz nelīdzēs, tomēr pat vienatnē stāties pret trollokiem labāk būtu ar cirvi nekā kailām rokām.