Pēc mirkļa Perins jau šaubījās, vai spēs pacelt cirvi, ja krastā viņu gaidīs trolloki. Rokas un kājas bija kā ar svinu pielijušas, viņš tikai ar pūlēm spēja pakustināt locekļus, arī galvu ar katru vēzienu bija arvien grūtāk noturēt virs upes. Ūdens saskrēja degunā, un Perins sāka kāsēt. Vēl draņķīgāk nekā smēdē, puisis nīgri nodomāja un, paspēris soli, saprata. Tas taču bija upes dibens. Seklums. Viņš bija ticis pāri upei!
Kampdams ar muti gaisu, Perins cēlās kājās un, ūdenim šļakstoties uz visām pusēm, gandrīz vai atkal nogāzās. Kaut kā nokļuvis krastā, vējā drebēdams, jauneklis izvilka no cilpas cirvi. Trollokus tuvumā nemanīja. Arī Egvēnu ne. Krastā bija tikai daži izklaidus augoši koki, bet upē stīgoja mēnesnīcas lente.
Atguvis elpu, Perins atkal izkliedza draugu vārdus. Tālumā kāds atsaucās, taču pat pa gabalu Perins pazina trolloku aizsmakušās balsis. Biedri diemžēl neatbildēja.
Vējš pieņēmās spēkā, tā gaudas apslāpēja trolloku rēcienus. Perins trīcēja. Nebija tik auksti, lai izmirkušās drēbes sasaltu, tomēr šķita, ka vējš ar ledainu asmeni griež līdz kaulam. Perins apķēra sevi ar rokām, tomēr velti, jo drebuļi nemitējās. Viens viņš noguris kāpa krastā, meklēdams patvērumu no brāzmām.
Rands glaudīja Mākoņa kaklu, čukstus mierinādams savu sirmi. Zirgs svaidīja galvu un drudžaini dīdījās. Trolloki palika aiz muguras vismaz tā šķita tomēr neradljumu pretīgā smaka vēl kairināja zirga nāsis. Mats jāja ar bultu lokā, nodrošinājies pret nakts pārsteigumiem, bet Rands un Toms vērīgi skatījās starp zariem, meklējot sarkano zvaigzni, savu orientieri. Kamēr vien viņi vadījās pēc spīdekļa, to viegli varēja paturēt acīs, pat zari virs galvas netraucēja. Taču, kad priekšā uzradās jau citi trolloki, bija jāauļo sāņus, abām trolloku dūrēm metoties viņiem pakaļ. Trolloki spēja turēties zirgiem līdzi viņus gan šķira ne vairāk par piecdesmit soļiem tomēr beigās tie gaudodami atpalika. Taču līkumu un pagriezienu dēļ bēgļi zaudēja savu ceļazvaigzni.
- Manuprāt, tai vēl aizvien jābūt tur, Mats pamāja pa labi no sevis.
- Mēs beigās pagriezāmies uz ziemeļiem, tātad tur ir jābūt austrumiem.
- Rau, kur tā ir! Toms aši izsaucās un pamāja uz zaru mudžekli pa kreisi, tieši sarkanās zvaigznes virzienā. Mats kaut ko nomurmināja zem deguna.
Rands ar acs kaktiņu manīja kustību, un tad no koka puses klusi izlēca trolloks, vicinādams kārti ar cilpu. Rands iespieda papēžus zirgam sānos, un sirmis metās uz priekšu. No ēnām iznira vēl divi trolloki. Randam gar kaklu nožvīkstēja cilpa, uzdzenot aukstus šermuļus.
Mata raidītā bulta trāpīja nezvēram ģīmī tieši acī. Uzreiz pēc tam jauneklis atgriezās atpakaļ pie Randa, un abi zirgi lauzās caur kokiem. Viņi aulekšoja uz upi, lai gan Rands šaubījās, vai tā viņus glābs. Trolloki jau mina uz papēžiem šķita, tie tūlīt pastieps rokas un sagrābs nokausētos rumakus aiz astēm. Vēl mazliet, un neradījumi ar kārtīm izraus viņus abus no segliem.
Mats noliecās zemu, zemu, lai palielinātu attālumu starp savu kaklu un trolloku kārtīm. Viņa seja bija gandrīz vai paslēpta zirga krēpēs. Tikmēr Rands pārlika, kur varētu atrasties Toms. Varbūt menestrels nolēma, ka labāk meklēt ceļu vienam, jo visi trīs trolloki sekos puišiem?
Negaidot no nakts izauļoja Toma zirgs, uzreiz aiz trollokiem. Briesmoņi paguva vien pārsteigumā paskatīties pār plecu, un menestrels jau vēzēja rokas turp un atpakaļ. Mēnesnīcā zibsnīja tērauds. Viens trolloks gāzās uz priekšu un, apmetis kūleni, palika uz zemes guļam kā kaudze, bet otrs brēkdams nokrita ceļos, ar abām rokām plēsdams sev muguru. Trešais ņurdēja, rādot viepli ar atieztiem asiem zobiem, bet, kad viņa
biedri nogāzās, aiznesās projām tumsā. Toms jau atkal pacēla roku vēzienam, un trolloks iebrēcās, taču skrienot viņa gaudas tumsā izgaisa.
Rands un Mats piejāja pie Toma un raudzījās uz menestrelu.
- Mani otri vislabākie naži, Toms murmināja, taču pat necentās noliekties un tos pacelt. Tas trolloks atvedīs uz šejieni citus. Ceru, ka upe neatrodas pārāk tālu. Ceru… Nepateicis, uz ko vēl viņš cer, Toms papurināja galvu un palaida zirgu auļos. Rands un Mats metās viņam nopakaļ.
Necik ilgi, un viņi sasniedza zemu krastu ar kokiem; tie auga tieši pie naksnīgi melnā, vēja viļņotā ūdens. Otru krastu Rands nemaz nevarēja saskatīt. Nodoms šķērsot upi plostā pa tumsu viņam nebūt nepatika, tomēr palikt šajā pusē viņš ne tik nevēlējās. Ja vajadzēs, es peldēšu.
Kaut kur upes pusē sāka pūst trolloku rags, asi, steidzīgi un neatlaidīgi griezdams tumsu. Pēc gruvešu atstāšanas raga skaņas viņi dzirdēja pirmoreiz. Rands prātoja, vai tas nozīmē, ka pārējie biedri jau ir notverti.
- Nav vērts palikt te visu nakti, Toms sacīja. Izvēlieties virzienu. Pa straumei vai pret?
- Bet Moiraina un pārējie varbūt ir tepat tuvumā, Mats iebilda.
- Lai kurp dosimies, mēs no viņiem attālināsimies.
- Ta varētu būt, ar mēles klakšķiem mudinot savu ērzeli, Toms pagriezās uz krastu, pa straumei. Ta varētu būt. Rands paskatījās uz Matu, draugs paraustīja plecus, un viņi sekoja menestrelam. Kādu laiciņu nekas nemainījās. Dažviet krasts pacēlās augstāk, citur noslīdēja zemāk. Koki auga te biezāk, te nelielos izcirtumos retāk, taču nakts, upe un vējš nemainījās visur bija auksts un tumšs. Trollokus nemanīja. Šī pārmaiņa Randu gan iepriecināja.
Un tad jauneklis priekšā ieraudzīja sīku gaismas punktiņu. Piejājot tuvāk, bija saskatāms, ka gaisma atrodas diezgan augstu virs upes; varēja nodomāt, ka tā ir iekārta kokā. Toms, paskubinājis zirgu, sāka savā nodabā dungot.
Beigās kļuva skaidrs, ka gaismas avots ir laterna liela tirdzniecības kuģa mastā. Kuģis naktī bija novietots blakus izcirtumam starp kokiem. Kuģis, vismaz astoņdesmit pēdu garš, viegli šūpojās straumē, ar tauvām piesiets pie kokiem. Takelāža vējā dūca un čīkstēja. Laterna deva tikpat daudz gaismas kā mēnesnīca, bet uz klāja neredzēja nevienu dzīvu dvēseli.
- Te, Toms, nokāpis no zirga, paziņoja, būs labāk nekā Aesu Sedajas plostā, vai ne? Menestrels stāvēja, iespiedis rokas sānos, un pat tumsā bija redzams, cik viņš ir apmierināts. Diez vai šajā kuģī var pārvadāt zirgus, tomēr, ņemot vērā briesmas, par kurām brīdināsim kapteini, viņš būs saprātīgs. Ļaujiet runāt man! Un katram gadījumam paķeriet līdzi segas un seglu somas.
Rands nokāpa zemē un sāka atsprādzēt mantas, kas bija novietotas aiz segliem. Jūs taču nedomājat doties prom bez pārējiem, vai ne?
Tomam nebija iespējas atbildēt, ko viņš domā darīt. Izcirtumā pēkšņi parādījās divi trolloki, gaudodami un vicinādami kārtis; tiem pa pēdām sekoja vēl četri. Zirgi rāvās sāņus un grudzināja. Kliedzieni tālumā nozīmēja, ka tuvojas trolloku bars.
- Uz kuģi! Toms iekliedzās. Aši! Atstājiet visu tepat! Skriešus! Sacīts darīts. Viņš pats jau skrēja pie kuģa, ielāpainajam apmetnim plīvojot un mūzikas instrumentu futrāļiem uz muguras grabot. Uz kuģi, tūlīt! menestrels sauca. Neguliet uz ausīm, muļķi! Trolloki nāk!