Izrāvis sarullēto segu un seglu somas no pēdējās siksnas, Rands metās pakaļ Tomam. Pārmetis mantas pār margām, viņš pārlēca pāri arī pats. Ar acs kaktiņu jauneklis paguva ievērot uz klāja kamolā gulošu vīru, kurš nupat bija pamodies un sāka slieties sēdus, kad viņa pēdas atsitās pret atnācēju. Vīrs skaļi ierūcās, Rands paklupa, bet pret margu, kurai viņš nupat bija pārlēcis pāri, triecās trolloka kārts. Visapkārt skanēja kliedzieni, uz klāja iedipējās soļi.
Margā blakus kārtij iegrābās spalvainas rokas, un virs tās pacēlās galva ar kazas ragiem. Zaudējis līdzsvaru, klupdams un krizdams, Rands tomēr paguva izvilkt zobenu un atvēzēties. Trolloks iebrēcies atkrita atpakaļ.
Visapkārt pa kuģi skraidīja vīri, kliegdami un ar cirvjiem cirzdami tauvas. Kuģis zvalstījās un šūpojās, it kā alkdams aizpeldēt. Klāja priekšgalā trīs vīri cīnījās ar trolloku. Kāds svieda pār kuģa malu šķēpu, bet Rands neredzēja, kam tas trāpīja. Nospindza loka stiegra, vēlreiz nospindza. Vīrs, uz kura Rands bija piezemējies, četrrāpus metās projām, bet, ieraudzījis, ka jauneklis skatās, pacēla rokas.
- Apžēlojieties par mani! viņš sauca. Ņemiet, ko gribat, ņemiet kuģi, ņemiet visu, tikai apžēlojieties! Un tad Rands pēkšņi juta triecienu mugurā un nogāzās uz klāja. Zobens no viņa izstieptās rokas aizslīdēja projām. Atvēris muti, cīnīdamies pēc elpas un nespēdams to atgūt,
Kancis centās aizsniegt zobenu. Muskuļi atsaucās mokoši lēni, viņš locījās kā slieka. Vīrs, kas bija lūdzis žēlastību, uzmeta bailīgu, alkatīgu skatienu zobenam un pazuda ēnā.
Ar pūlēm paraudzījies pār plecu, Rands saprata, ka veiksme viņu ir atstājusi. Uz margas balansēja trolloks ar vilka purnu. Tas glūnēja lejup uz puisi, sagrābis kārti aiz šķeltā gala, ar kuru bija no viņa izsitis elpu. Rands izmisīgi centās aizsniegt zobenu, kustēties, tikt projām, bet rokas un kājas dīvaini raustījās un negribēja klausīt. Locekļi ļodzījās un gāja uz visām pusēm. Šķita, ka krūtis spiež dzelzs stīpas, bet acīs peldēja sudraba plankumi. Rands drudžaini domāja, kur lai paslēpjas. Trolloks pacēla iešķelto kārti, gribēdams to triekt savā upurī, un laiks gandrīz apstājās. Jauneklim šķita, ka neradījums kustas kā sapnī. Rands vēroja, kā resnā roka atvēzējas atpakaļ; viņš gandrīz vai juta šķelto kārts galu saplosām viņa muguru, uzplēšam miesu. Šķita, ka plaušas pārsprāgs. Es tūlīt miršu! Gaisma, palīdzi man, es tūlīt…! Trolloks grūda roku ar šķelto kārti uz priekšu, un Rands atguva elpu vienam kliedzienam: Nē!
Kuģis negaidot sasvērās, un no ēnas noliecās klīverbomis, iebelzdams trollokam šķērsām pār krūtīm; nobrakšķēja lūstoši kauli, un briesmonis pārkrita pār bortu.
Rands brīdi gulēja, elsdams un skatīdamies uz klīverbomi, kas kustējās virs viņa šurpu turpu. Otrreiz man tā nelaimēsies, viņš nodomāja. Tā bija pārāk liela veiksme. Grīļodamies viņš piecēlās kājās, pacēla zobenu šoreiz ar abām rokām, kā Lans bija mācījis, taču nebija vajadzības to izmantot. Kuģi un krastu ātri nošķīra arvien platāka melna ūdens josla, un trolloku kliedzieni izgaisa naktī un palika aiz muguras.
Iegrūdis zobenu makstī, Rands atspiedās pret margām. Tikmēr uz klāja parādījās ražena auguma vīrs garā mētelī līdz ceļgaliem un nikni glūnēja uz viņu. Uz vīra platajiem pleciem krita gari mati, apaļo seju ieskāva bārda, kas beidzās pie augšlūpas. Seja bija apaļa, taču ne maiga. Klīverbomis jau atkal noliecās, un bārdainis to noķēra, tagad dalīdams uzmanību starp bomi un Randu. Koks trausli nokrakšķēja pret viņa plato delnu.
- Gelb! vīrs ieaurojās. Augstā debess! Kur tu esi, Gelb! Kliedziens kliedzienam sekoja tik ātri, ka vārdi saplūda kopā, Rands tik tikko spēja tos saprast. No manis uz mana kuģa tu nenoslēpsies! Nāc laukā, Floran Gelb!
Parādījās apkalpes vīrs ar jūrnieku lākturi rokās un vēl divi, kas lāktura gaismas aplī iegrūda šaursejas vīru. Rands viņu pazina: tas pats, uz kura puisis bija piezemējies. Viņa acis šaudījās, vairoties no raženā kunga skatiena. Rands nosprieda, ka lielā auguma vīrs ir kapteinis. Šaurseja piere bija nobrāzta: Randa zābaku pēdas.
- Vai tev nebija paredzēts nostiprināt klīverbomi, Gelb? kapteinis pārsteidzoši mierīgi jautāja, lai gan runāja tikpat ātri kā pirmīt.
Gelbs izskatījās neviltoti pārsteigts. Bet es nostiprināju! Cieši piesēju. Kapteini Domon, es atzīstu šad un tad šur un tur esmu tāds pagauss, bet to gan es izdarīju.
- Pagauss, tu saki? Uz gulēšanu gan esi nasks! Guli, kad tev jāstāv sardzē. Tevis dēļ mūs visus kā vienu varēja nogalināt.
- Nē, kaptein, nē! Viņš ir vainīgs, Gelbs pamāja uz Randu. Stāvēju sardzē, kā paredzēts, bet viņš piezagās klāt un iebelza man ar nūju. Vīrs aptaustīja nobrāzumu uz pieres, saviebās un paglūnēja uz Randu.
- Es ar viņu cīnījos, bet tad uzradās trolloki. Viņš ar tiem ir uz vienu roku, kaptein! Melndraugs! Uz vienu roku ar trollokiem.
- Uz vienu roku ar manu sirmo vecomāti! kapteinis Domons ierēcās. Es tevi brīdināju, Gelb! Pie Baltā tilta taisies, ka tiec! Tālāk no manām acīm, kamēr neesmu iebāzis tevi pats zini, kur. Gelbs metās prom no lāktura gaismas, bet Domons stāvēja, vilkdams plaukstas dūrēs un skatīdamies tukšumā. Tie trolloki taču man seko! Kāpēc viņi neliek man mieru? Kāpēc?
Rands, pametis skatienu pār margām, satriekts atklāja, ka upes krasts vairs nav redzams. Divi vīri grozīja garu stūres airi kuģa pakaļgalā, bet seši cilāja airus, vilkdami kuģi dziļāk upē kā ūdens vaboli.
- Kaptein, Rands teica. Mums krastā palika draugi. Ja jūs atgrieztos pēc viņiem, viņi jums labi atlīdzinātu, varu likt galvu ķīlā.
Raženais vīrs spēji pagrieza apaļo seju pret Randu; tā kā puisim blakus bija uzradušies Toms un Mats, viņš veltīja bezkaislīgo skatienu arī tiem.
- Kaptein, Toms palocījies iesāka, atļaujiet man… Iesim lejā, kapteinis Domons vedināja, lai varu labi apskatīt, kas par kukaiņiem man uzkrituši uz klāja. Nāciet! Bitīt matos, nostipriniet taču, velns lai parauj, to klīverbomi! Apkalpe metās pildīt rīkojumu, bet kapteinis devās uz kuģa pakaļgalu. Rands un abi viņa biedri sekoja.
Kapteinim tur bija maza kabīne, uz kuru veda īsas kāpnes. Kabīne radija iespaidu, ka šeit viss ir savā vietā pat mēteļi un apmetņi uz vadžiem otrpus durvīm. Telpa bija klāja platumā, ar lielu, kabīnes vienā pusē iebūvētu gultu, bet otrā pusē stāvēja smags galds. Vienīgajam krēslam bija augsta atzveltne un robusti paroči; tajā iesēdās pats kapteinis un pamāja, lai viesi iekārtojas uz lādēm un soliem izņemot galdu un krēslu, tās šeit bija vienīgās mēbeles. Izdzirdīs skaļu kraukāšanos, Mats sastinga un apsēdās vien pēc mirkļa.
- Nu, kad visi bija iekārtojušies, kapteinis iesāka, mans vārds būtu Beils Domons, “Šalts” tas būtu šis kuģis kapteinis un īpašnieks. Un nu sakiet, kas esat jūs un kurp dodaties no šejienes no nekurienes vidus? Un kāpēc man nevajadzētu jūs pārmest pār bortu visu jūsu radīto uztraukumu dēļ? Rands vēl aizvien tikai ar grūtībām uztvēra Domona atro runu. Sapratis pēdējo teikumu, viņš pārsteigts samirkšķināja acis. Mest mūs pār bortu?
Mats steigšus nobēra: Mēs jau negribējām jūs nekādi traucēt! Esam ceļā uz Kēmlīnu, bet pēc tam uz…
- Bet pēc tam, kur vējš aiznesīs, Toms viņu veikli pārtrauca. Ta, rau, ceļo menestreli, kā putekļi vējā. Esmu menestrels, vai zināt, mans vārds ir Toms Merilins. Viņš pacēla apmetni, un tā daudzkrāsainie ielāpi sakustējās, it kā kapteinis tos vēl nebūtu ievērojis. Bet šie abi lauku lempji pieteicās mācekļos, lai gan šaubos, vai viņus pārāk gribu. Rands paskatījās uz Matu; draugs smīnēja.