- Izklausās lieliski, cilvēk, kapteinis rāmi sacīja, taču neko man neizsaka. Itin neko. Velns parāvis, no šejienes nav ceļa uz Kēmlīnu! Vismaz neesmu par tādu dzirdējis.
- Bet tagad pateikšu galveno, Toms atbildēja un tūlīt pat ķērās vērsim pie ragiem.
Pēc Toma sacītā, ziemas sniegi viņu bija iesprostojuši ogļraču pilsētā Miglas kalnos aiz Bērlonas. Tur uzturēdamies, viņš dzirdējis leģendas par dārgumiem vēl pat no trolloku karu laikiem. Dārgumi pazaudēti pilsētā ar nosaukumu Aridhola. Sagadījies tā, ka Toms jau agrāk uzzinājis Aridholas atrašanās vietu no kartes, kuru pirms daudziem gadiem viņam atdevis mirstošs draugs Iliānā, kam viņš savulaik izglābis dzīvību. Šī vīra pēdējie vārdi bijuši tādi, ka karte padarīšot Tomu bagātu, bet viņš pats tam ne brīdi neticējis, iekams bija dzirdējis leģendas. Kad sniegi jau bija
krietni pakusuši, Toms ar dažiem biedriem, ieskaitot abus potenciālos mācekļus, devies ceļā, un pēc daudzām grūtībām viņi patiešām atraduši sagrauto pilsētu. Tomēr atklājies, ka bagātības pieder kādam Baiskungam un trolloki atsūtīti, lai dārgumus nogādātu atpakaļ Šajolgulā. Viņi sastapuši gandrīz visus briesmoņus trollokus, mīrddrālu, drafkāru, Mordetu, Mašadaru, kuri brīdi pa brīdim izraibināja Toma vēstījumu. Menestrels notikumus parādīja tādā gaismā, it kā briesmoņi būtu meklējuši tikai viņu, tomēr viņš ar visiem neparasti veikli ticis galā. Neticami pārdroši pārdrošs galvenokārt bija Toms ceļinieki beigās aizbēguši, bet trolloki viņiem sekojuši. Naktī vajātāji atpalikuši, un beigās Toms ar abiem ceļabiedriem meklējis patvērumu pēdējā vietā, kas viņiem vēl atlikusi, proti, kapteiņa Domona ārkārtīgi viesmīlīgajā kuģī.
Kad menestrels beidza runāt, Rands attapās, ka jau labu brīdi sēž muti vaļā; viņš ar klakšķi to aizvēra. Rands paskatījās uz Matu; draugs, acis iepletis, blenza uz menestrelu.
Kapteinis Domons bungoja ar pirkstiem pa krēsla paroci. Tādam stāstam daudzi neticēs. Protams, es pats savām acīm esmu redzējis trollokus, kā nu ne!
- Katrs mans vārds ir patiess, Toms laipni atbildēja, jo esmu tas, kurš to visu piedzīvoja.
- Vai jums izdevās paņemt kaut ko no bagātībām?
Toms ar nožēlu papleta rokas. Diemžēl mūsu iegūto mazumiņu prom aiznesa zirgi. Tie metās projām, kad parādījās pēdējie trolloki. Man palika vienīgi flauta un arfa, dažas vara monētas un drēbes, kas mugurā. Bet ticiet man jūs pats tādus dārgumus diez ko negribētu. Tos taču aptraipījis Melnais. Labāk lai tie paliek drupās un trollokiem.
- Tādā gadījumā jums nav naudas, ar ko samaksāt par ceļojumu. Es nelaistu uz kuģa pat miesīgu brāli, ja viņš nespētu samaksāt, jo sevišķi, ja viņš sev līdzi atvestu trollokus, kas rāpjas man pār margām un sacērt takelāžu. Kāpēc man neļaut jums peldēt atpakaļ, no kurienes esat ieradušies, lai atbrīvotos no jums?
- Jūs taču tagad neliksiet mums kāpt krastā? Mats iesaucās. Tur taču ir trolloki!
- Kurš te pieminēja krastu? Domons lietišķi atvaicāja. Brīdi visus papētījis, viņš izpleta pār galdu rokas. Beils Domons ir saprātīgs cilvēks. Es nesviestu jūs pār bortu, ja būtu kāda cita iespēja. Turklāt redzu, ka
vienam1 no mācekļiem ir zobens, un, tā kā man vajag zobenu un esmu lāga cilvēks, tad ļaušu jums kuģot līdz pat Baltajam tiltam, ja pretī saņemšu zobenu.
loms atvēra muti, bet Rands aši izmeta: Nē! Tams taču nebija devis zobenu, lai viņš to iztirgotu. Jauneklis pārlaida pirkstus pār spalu, uztaustīdams bronzas gārni. Kamēr viņam būs zobens, būs arī sajūta, ka blakus ir Tams.
Domons pašūpoja galvu. Labi, ja ne, ne. Taču Beils Domons par brīvu nevedīs pat miesīgu māti. Rands negribīgi iztukšoja kabatu. Nekā daudz jau tur nebija pāris vara monētu un viena sudraba to bija iedevusi Moiraina. Šo monētu viņš tagad pasniedza kapteinim. Pēc mirkļa Mats nopūties rīkojās tāpat. Toma sejā jautās niknums, bet smaids to nomainīja tik aši, ka Rands nezināja, ko domāt.
Naski paķēris no puišu rokām abas sudraba monētas, kapteinis Domons sameklēja svariņus un šķindošu somu, kas stāvēja ar misiņu apkaltā lādē aiz viņa krēsla. Rūpīgi nosvēris monētas, viņš tās iemeta somā un katram izdeva dažas sīkas sudraba un vara monētas, galvenokārt vara.
- Līdz pat Baltajam tiltam, kapteinis sacīja, glīti iegrāmatodams summu žurnālā ar ādas vākiem.
- Līdz Baltajam tiltam tā ir pārāk dārga samaksa, Toms norūca.
- Plus kuģa bojājumi, kapteinis rāmi atbildēja un apmierināti ielika svariņus un somu atpakaļ lādē, ko aizvēra. Un vēl tāds nieks, ka atvedāt šurp trollokus, tāpēc man tagad nakts laikā jāsteidzas projām pa upi, kurā ir ne mazums bīstamu sēkļu.
- Bet kā būs ar pārējiem? Rands jautāja. Vai paņemsiet arī mūsu biedrus? Nu jau viņiem vajadzētu būt pie upes, vai arī drīz viņi tur būs un redzēs lākturi jūsu kuģa mastā.
Kapteinis Domons pārsteigts iepleta acis. Vai tikai jūs, cilvēk, nedomājat, ka mēs te mierīgi stāvam? Velns parāvis, nu jau esam trīs četru jūdžu attālumā no vietas, kur jūs uzkāpāt uz klāja! Trolloki vīriem liek airēt ne pa jokam viņi tos mošķus pazīst labāk, nekā gribētos, un ari straume palīdz. Bet man tas nerūp. Es šonakt negrieztos atpakaļ pat tad, ja upes krastā stāvētu mana sirmā vecāmāte. Tagad apstāšos tikai pie Baltā tilta. Trolloku man bija gana jau ari līdz šim vakaram, tāpēc kā nu varēdams izvairīšos no tiem.
Toms ieinteresēts paliecās uz priekšu. Jūs jau esat sastapuši trollokus? Pēdējā laikā?
Domons vilcinājās, piemiegtām acīm pētīdams Tomu, bet, kad vīrs ierunājās, viņa balsī skanēja riebums. Ziemu pārlaidu Saldēā, cilvēk. Ne jau savas gribas dēļ, taču upe aizsala agri, bet ledus izgāja vēlu. Runā, ka no Maradonas augstākajiem torņiem varot redzēt Lāstu, tomēr es par to galvu nelauzīju. Ne jau pirmo reizi tur biju un allaž dzirdēju par trolloku uzbrukumiem zemnieku sētām un tā tālāk. Tomēr pēdējā ziemā katru nakti dega mājas. Jā, un dažreiz pat veseli ciemi! Trolloki nāk līdz pašiem pilsētas mūriem. Un, it kā ar to jau nebūtu gana, ļaudis to visu uzskata par Melnā izdarībām un domā, ka pēdējā stundiņa klāt. Kapteinis nodrebinājās un pakasīja pakausi, it kā no tādas domas viņam niezētu galva.
- Nevaru vien sagaidīt, kad nokļūšu atpakaļ tur, kur trollokus uzskata par nostāstu tēliem, tādiem stāstiņiem, es teiktu, ceļinieku pasakām.
Rands viņā vairs neklausījās, bet raudzījās uz pretējo sienu, domādams par Egvēnu un pārējiem. Diez vai bija labi, ka viņš atradās drošībā uz “Šalts”, bet viņi vēl aizvien bija palikuši kaut kur naktī. Kapteiņa kabīne vairs nešķita tik omulīga.
Rands bija pārsteigts, kad Toms viņu uzrāva kājās. Menestrels grūda abus puišus uz kāpnēm, pār plecu atvainodamies kapteinim Domonam lauku lempju vietā. Rands devās augšā, nebilzdams ne vārda.
Kad viņi bija uz klāja, Toms aši aplaida skatienu riņķī, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās, un tad norūca: Es mums būtu nopelnījis braucienu ar dažām dziesmām un nostāstiem, ja jūs abi nebūtu steigušies rādīt savu sudrabu.
- Es gan neesmu par to tik pārliecināts, Mats atbildēja. Manuprāt, viņš nejokoja, teikdams, ka iemetīs mūs upē.
Rands nesteidzīgi piegāja pie margām un atbalstījās uz tām, raudzīdamies ar nakts pārsegu apklātajā upē. Nekas nebija redzams, viss šķita melns, pat krasts. Pēc mirkļa Randa plecam uzgūla Toma roka, bet viņš pat nepakustējās.
- Tur tu neko nevari darīt, puis! Turklāt, jādomā, viņi jau ir drošā vietā… Tagad jau kopā ar Moirainu un Lanu. Vai tad ir kāds labāks par viņiem abiem, kas spētu visus izvest cauri šķēršļiem?