- Es mēģināju Egvēnu atrunāt, Rands sacīja.
- Tu darīji visu, ko varēji, puis. Neviens nevarētu prasīt no tevis vairāk.
- Teicu, lai viņa sevi uzmana. Vajadzēja pacensties vairāk. Takel.i/as švīksti un plīkšķi vējā izklausījās kā sērīga melodija. Vajadzēja pacensties vairāk, viņš čukstēja.
/
/
Divdesmit pirmā nodaļa
Ieklausies vējā!
V
irs Arinelles svida rītausma, krizdama ielejā netālu no krasta, kur
Nīnēva, ar muguru atspiedusies pret ozoliņu, miegā dziļi elpoja.
Arī Viedās zirgs gulēja, nolaidis galvu un iepletis kājas, kā jau
zirgi guļ. Pavadu Nīnēva bija aptinusi ap delmu. Tiklīdz saules gaisma
pieskārās zirga plakstiem, dzīvnieks atvēra acis, pacēla galvu un paraustīja
pavadu. Nīnēva uzrāvās augšā.
Mirkli viņa skatījās, nesaprazdama, kur atrodas, bet atcerējusies satraukti nopētīja apkārtni. Taču te bija tikai koki, viņas zirgs un vecu, sausu lapu paklājs ieplakā. Visēnainākajā vietā uz nokrituša stumbra vīdēja pērno piepju gredzeni.
- Lai Gaisma tevi žēlo, sieviete, atkritusi atpakaļ, Nīnēva murmināja, nevari palikt nomodā pat vienu nakti! Attinusi no rokas pavadu, Viedā piecēlās un paberzēja delmu. Tikpat labi varēji pamosties trolloku katlā uz plīts.
Lapām zem kājām čabot, Nīnēva devās uz ieplakas malu un tur aplaida apkārt skatienu. No upes viņu šķīra vien daži oši. Saplaisājušās mizas un kailo zaru dēļ koki izskatījās miruši. Tālumā plūda plata zilganzaļa straume. Nekā. Pilnīgi nekā. Pretējā krastā kā izkaisīti punkti vīdēja mūžzaļi augi, vītoli un egles, un šķita, ka tur ir mazāk koku nekā šaipus upei. Ja Moiraina vai kāds no jaunajiem tur bija, tad varēja labi paslēpties. Protams, viņiem nebija iemesla upi šķērsot vai kaut tikai mēģināt to darīt vismaz no Nīnēvas skatpunkta. Ceļabiedri varēja būt jebkur desmit jūdžu attālumā pa upes augšteci un lejteci. Protams, ja pēc pagājušās nakts viņi ir dzīvi.
Dusmodamās uz sevi; ka domās pieļāvusi tādu varbūtību, Nlnēva sllīdēja atpakaļ uz ieplaku. Pat Ziemvakars vai kauja pirms Šadarlogotas nebija viņu sagatavojusi iepriekšējai naktij, proti, Mašadaram. Viedā bija neprātīgi auļojusi, nezinādama, vai vēl kāds ir palicis dzīvs, vai viņa pati nenonāks aci pret aci ar Izdzisušo vai trollokiem. Tālumā Nīnēva bija dzirdējusi trolloku ņurdēšanu un aurus, tāpat arī vibrējošās ragu taures, kas stindzināja vairāk nekā vējš. Tomēr, izņemot pirmo sastapšanos drupas, Nīnēva bija redzējusi trollokus tikai vienu reizi. Aptuveni desmit norādījumu izlēca viņas priekšā tikpat kā no zemes nepilnu trīsdesmit soļu attālumā. Tūlīt pat trolloki metās uz Viedās pusi, gaudodami un brēkdami, draudīgi vicinādami kārtis ar āķiem galā. Kad Nīnēva pagrieza zirgu, briesmoņi apklusa un pacēla purnus, ošņādami gaisu. Viedā pārsteigta pat nebēga projām, redzēdama, ka šie apmetas riņķī un izgaist naktī. Tas biedēja visvairāk.
- Viņi pēc smaržas pazīst tos, kurus grib, Nlnēva teica zirgam, stāvēdama ieplakā, un mani viņi negrib. Aesu Sedajai būs taisnība Nakts gans alkst aprīt viņu.
Nonākusi pie šī slēdziena, Nīnēva devās gar upi, vezdama aiz pavadas zirgu. Viedā gāja lēni, modri vērodama mežu visapkārt; pagājušajā naktī trolloki viņu nebija gribējuši, bet tas nebūt nenozīmē, ka šodien briesmoņi viņu palaistu, ja gadītos ar tiem saskrieties. Tikpat uzmanīgi, cik mežu, Nīnēva vēroja zemi sev priekšā pat vēl uzmanīgāk. Ja pārējie bija devušies viņai pa priekšu, tad būs atstājuši pēdas, kuras viņa no zirga muguras varbūt neievēroja. Varbūt pat izdosies satikt ceļabiedrus šaipus upei. Ja pēdu nebūs, jādodas gar upi uz Balto tiltu, un no Baltā tilta ir ceļš uz Kēmlīnu, tāpat arī līdz Tarvalonai, ja radīsies vajadzība.
Par to domājot, Viedā gandrīz nobijās. Līdz šim viņa nebija ceļojusi necik tālu no Emondāres tāpat kā zēni. Tārenas pārceltuve bija šķitusi sveša, arī Bērlonā viņa būtu pārsteigta skatījusies visapkārt, ja nebūtu vajadzējis meklēt Egvēnu un pārējos. Tomēr Nīnēvas pašpārliecinātība tāpēc vien nenoplaka. Agri vai vēlu viņa atradīs Egvēnu un zēnus. Vai arī izdomās, kā piespiest Aesu Sedaju atbildēt, kas ar viņiem noticis. Ja ne tā, tad citādi, viņa sev apsolīja.
Ik pa brīdim Nīnēva ievēroja pēdas, turklāt to bija daudz, taču, lai kā Viedā centās, viņa nespēja noteikt, kas tās atstājuši: meklētāji, vajātāji vai bēgļi. Dažas bija zābaku pēdas tās varētu piederēt gan cilvēkiem,
gan trollokiem. Vēl tur bija pakavu nospiedumi. Viņa redzēja ari kazas vai vērša nagu, tātad trolloku pēdas. Tikai ne nospiedumus, par kuriem varētu galvot, ka tos atstājuši viņas meklētie.
Nlnēva bija nogājusi varbūt četras jūdzes, kad vējš atnesa malkas dūmu smaržu. Pēc viņas domām, dūmi nāca no upes krasta, ne pārāk tālu. Brīdi vilcinājusies, Viedā labu gabalu no upes piesēja pie egles zirgu; tā bija bieza mūžzaļo koku audzīte, tur dzīvnieku varēja labi paslēpt. Iespējams, dūmi nozīmēja trolloku klātbūtni, taču pārliecināties par to varēja tikai apskatoties. Nīnēva centās nedomāt, kādam nolūkam trolloki sakūruši uguni.
Pieliekusies viņa slīdēja no koka līdz kokam, domās šķendēdamās par svārkiem tos vajadzēja pacelt, lai netraucētu. Kleitas pārgājienam nederēja. Tuvumā izdzirdusi zirgu, Nīnēva apstājās, bet, uzmanīgi paskatījusies gar oša stumbru, ieraudzīja Sargātāju, kurš nelielā klajumā upes krastā kāpa nost no melnā kara zirga. Turpat uz baļķa pie neliela ugunskura sēdēja Aesu Sedaja; nupat bija uzvārījies ūdens. Moirainas baltā ķēve ganījās retajā zālē viņai aiz muguras. Nīnēva palika stāvam uz vietas.
- Visi ir projām, Lans drūmi paziņoja. Četri Puscilvēki pirms divām stundām, jau pirms rītausmas, pagriezās uz dienvidiem cik man zināms, pēc sevis tie daudz pēdu neatstāj -, bet trolloki pazuda. Pagaisa pat līķi, kaut ari nav dzirdēts, ka trolloki savāktu mirušos. Ja nu vienīgi tie bija izsalkuši.
Moiraina iemeta ūdens mutuļos riekšavu zālīšu un noņēma katlu no uguns. Lai nu kā, mums jācer, ka viņi atgriezās Šadarlogotā un tur tika aprīti, lai gan tas būtu par daudz gribēts.
Līdz Nīnēvai atplūda brīnišķīga tējas smarža. Ak Gaisma, ka tik nesāktu burkšķēt vēders!
- Nedz zēnu, nedz citas pēdas skaidri neredzēju. Tās ir pārāk sajaukušās, lai kaut ko noteiktu. Nīnēva savā slēptuvē pasmaidīja. Sargātāja neveiksme mazliet atsvēra viņas neražu. Mani uztrauc, lūk, kas, Lans drūmi turpināja. Ar mājienu atteicies no Moirainas piedāvātās tējas, viņš sāka staigāt turp un atpakaļ uguns priekšā, piespiedis roku pie zobena spala, apmetnim pie katras kustības mainot krāsu. Es vēl varētu pieņemt, ka trolloki ir Divupē, pat simts trolloku. Bet šeit? Vakar mūs vajāja teju vai tūkstotis.
Mums paveicās, jo ne visi palika meklēt Šadarlogotu. Droši vien mīrddrāls šaubījās, vai tur slēpsimies, taču viņi arī baidījās atgriezties šaļolgulā, nepārbaudījuši visu līdz galam. Melnais nekad nav bijis iecietīgs saimnieks.
Necenties izvairīties! Tu labi zini, ko es gribu teikt. Ja to pašu tūkļoti varēja nosūtīt uz Divupi, kāpēc nenosūtīja? Ir tikai viena atbilde. Trlloki tika sūtīti tikai pēc tam, kad šķērsojām Tārenu un kļuva skaidrs, ka ar mīrddrālu un simt trollokiem nepietiks. Bet kā? Kā viņus atsūtīja? Ja tūkstoš trolloku tik ātri un nemanāmi var ierasties vietā tik tālu uz dienvidiem no Lāsta nemaz nerunājot par to, ka tāpat tie arī tiek atsaukti .itpakaļ, tad tikpat labi var nosūtīt desmit tūkstošus briesmoņu uz Saldēas, Arafelas vai Sienāras sirdi! Pierobeža gada laikā var būt pārņemta.