- Ja neatradīsim tos zēnus, ātri vien būs pārņemta visa pasaule, Moiraina bez aplinkiem sacīja. Tas uztrauc arī mani, tomēr atbildes es nezinu. Ceļi ir slēgti, un kopš Neprāta laika neviena Aesu Sedaja nav bijusi tik spēcīga, lai ceļotu laikā. Ja vien kāds no Izdzisušajiem nav brīvībā Gaisma to cenšas nepieļaut -, neviens cits to nespēj. Jebkurā gadījumā diez vai visi Izdzisušie kopā spētu pārvietot tūkstoš trolloku. Risināsim problēmas, kas radušās šeit un tagad. Viss cits jāatliek malā.
- Zēni. Tas nebija jautājums.
- Kamēr tu biji prom, arī es nesēdēju dīkā. Viens no viņiem atrodas upes pretējā krastā, dzīvs. Kas attiecas uz citiem, lejpus upes bija neskaidras pēdas, taču, kad tās atradu, viss bija pagaisis. Saikne bija pārtrūkusi jau vairākas stundas, pirms uzsāku meklēšanu.
Salīkusi zem koka, Nīnēva pārsteigta savilka pieri. Lans pārstāja soļot. Tu domā, ka viņus notvēruši Puscilvēki, kas dodas uz dienvidiem?
- Tā varētu būt, Moiraina ielēja sev tasē tēju un turpināja: Tomēr es nepieļauju iespēju, ka viņi ir miruši. Es to nevaru. Neuzdrīkstos. Tu taču zini, cik augsta ir spēles likme. Man vajag tos jaunekļus. Es jau gaidīju, ka Šajolgula viņus medīs. Varbūt Baltā torņa iekšējā opozīcija, pieļauju pat, ka no Amirlīnas troņa. Vienmēr atradīsies Aesu Sedajas, kas pieņems vienu vienīgu risinājumu. Taču… Moiraina pēkšņi nolika tasi un, izslējusies taisni, saviebās. Ja visu uzmanību pievērsīsi vilkam, viņa murmināja, tev potītē iekodīs pele. Moiraina paraudzījās tieši uz to koku, aiz kura slēpās Nīnēva. Almēras kundze, jūs varat nākt laukā, ja vēlaties!
Pietraususies kājās, Nīnēva steigšus nopurināja no kleitas sausās lapas. Lidzko Moiraina bija paskatījusies uz koku, Lans bija strauji pret to pagriezies un, vēl nedzirdējis Aesu Sedaju izrunājam Nīnēvas vārdu, izvilcis zobenu. Nu viņš to iebāza atpakaļ makstī sparīgāk, nekā vajadzētu. Sargātāja seja bija gandrīz tikpat bezkaislīga kā vienmēr, taču Nīnēvai šķita, ka viņa mutei pārslīd vilšanās ēna. Nīnēva pēkšņi jutās gandarīta: vismaz Lans nebija zinājis, ka viņa tur stāv.
Tomēr gandarījums ilga vien brīdi. Pievērsusi skatienu Moirainai, Viedā mērķtiecīgi soļoja pie viņas. Lai arī kā Nīnēva gribēja saglabāt aukstasinību un mieru, viņas balss drebēja dusmās. Kādās lamatās jūs ievilinājāt Egvēnu un puišus? Kādos derdzīgos plānos esat iecerējusi viņus izmantot?
Aesu Sedaja paņēma tasīti un mierīgi iemalkoja tēju. Tomēr, kad Nīnēva pienāca tuvāk, Lans ar roku aizšķērsoja viņai ceļu. Viedā mēģināja šķērsli pagrūst malā, tomēr pārsteigta atklāja, ka Sargātāja roka nekustas, tā bija stingra kā ozola zars. Nīnēva nebija no trauslajām, taču Lana muskuļi šķita kā dzelzs.
- Varbūt iedzersiet tēju? Moiraina piedāvāja.
- Nekādu tēju es negribu! Es nedzertu jūsu tēju, pat mirdama slāpēs. Jūs neizmantosiet emondāriešus savās netīrajās Aesu Sedaju intrigās!
- Jums jau nu gan vajadzētu paklusēt, Viedā, Moiraina izrādīja lielāku interesi par karsto tēju nekā par savu atbildi. Jūs pati zināmā mērā spējat pārvaldīt Vienspēku.
Nīnēva vēlreiz pagrūda Lana roku, bet tā atkal nekustēja ne no vietas, un viņa nolēma šo apstākli ignorēt. Kāpēc jūs nepasludināt mani par trolloku?
Moiraina smaidīja tik zinoši, ka Nīnēva gribēja viņai iesist. Vai patiešām jūs domājat, ka, stāvēdama aci pret aci ar sievieti, spējīgu pieskarties Pirmavotam un pārvaldīt Vienspēku kaut arī tikai dažkārt -, es nezināšu, kas viņa ir? Tieši tāpat jūs sajutāt Egvēnas potenciālu. Kā jums šķiet kāpēc es zināju, ka stāvat tieši aiz tā koka? Ja mana uzmanība nebūtu bijusi pievērsta kaut kam citam, tad es pat būtu zinājusi brīdi, kurā jūs pienācāt. Trolloks jūs noteikti neesat, jo es spēju just Melnā ļaunumu. Bet nu pasakiet, ko es jutu, Nīnēva Almēra, Emondāres Viedā, kas neapzināti pārvalda Vienspēku!
Lana lejup vērstais skatiens Nīnēvai nepavisam nepatika. Sargātājs izskatijas pārsteigts un domīgs tā vismaz viņai šķita, lai gan vīrieša sejā bija mainījies vienīgi acu skatiens. Egvēnai tiešām piemita spējas, to Viedā zināja. Egvēna varētu kļūt par lielisku Viedo. Viņi abi ir uz vienu roku, Nmēva beigās nosprieda, grib izsist mani no līdzsvara. Es neko valis negribu dzirdēt. Jūs…
Jums būs jāklausās, Moiraina stingri sacīja. Man jau Emondārē bija aizdomas, pat vēl pirms mūsu tikšanās. Ļaudis stāstīja, ka Viedā esot ļoti sarūgtināta, jo nebija pareģojusi smago ziemu un vēlo pavasari. Man teica, ka jūs nekļūdīgi paredzat laiku, nosakāt ražu. Vēl dzirdēju, ka esat brīnišķiga dziedniece un dažkārt izārstējat ievainojumus, kuru dēļ cilvēks varētu kļūt par kropli, tik labi, ka paliek vien rētiņa, un klibums vai zobu sāpju lēkme pāriet. Ļaunu vārdu teica tikai retais uzskatot jūs par jaunu tik atbildīgam pienākumam. Tas tikai apstiprināja manas aizdomas. Tik jauna un ar tik daudzpusīgām spējām!
- Barranas kundze mani labi apmācīja. Nīnēva mēģināja paskatīties uz Lanu, taču Sargātāja acis vēl aizvien viesa neomulību, tāpēc viņa labāk raudzījās pāri Aesu Sedajai uz upi. Kā ciemata iedzīvotāji uzdrošinājās klāstīt baumas svešzemniecei? Kurš teica, ka esmu par jaunu? viņa pieprasīja atbildi.
Moiraina pasmaidīja, neļaudama sarunai novirzīties no temata. Atšķirībā no vairuma sieviešu, kuras apgalvo, ka ieklausās vējā, jūs to patiešām spējat dažreiz. Ak, bet vējš jau nav galvenais. Galvenais ir Gaiss un Ūdens. Tādas lietas jums nebija jāierāda, jo tās jums ir iedzimtas tāpat kā Egvēnai. Tomēr jūs iemācījāties vadīt šīs spējas, bet Egvēnai tas vēl jāapgūst. Es to zināju jau divas minūtes pēc mūsu satikšanās. Vai atceraties, ka piepeši jautāju, vai neesat Viedā? Kādēļ, pēc jūsu domām, to vaicāju? Jūs bijāt tāda pati kā visas pārējās jaunās, glītās sievietes, kas gatavojās svētkiem. Es meklēju jaunu Viedo, tomēr biju domājusi, ka viņa būs vismaz divreiz vecāka.
Nīnēva šo sastapšanos atcerējās skaidrāk par skaidru. Sastapšanos ar sievieti, savaldīgāku par jebkuru Sievu loka pārstāvi, tik skaistā kleitā, kādu Viedā vēl nekad nebija redzējusi. Svešiniece viņu uzrunāja kā bērnu, tad pārsteigta samirkšķināja acis un kā no zila gaisa pajautāja…
Nīnēva aplaizīja lūpas, kas pēkšņi bija kļuvušas sausas. Viņi abi skatījās: Sargātājs ar akmens cietu, neizdibināmu sejas izteiksmi, Aesu
Sedaja līdzjūtīgi, taču vērīgi. Nīnēva papurināja galvu. Nē! Nē, tas nav iespējams. Es zinātu. Jūs mani gribat izjokot, bet jums tas neizdosies.
- Protams, jūs nezinājāt, Moiraina mierinoši sacīja. Kāpēc lai jums rastos aizdomas? Visu savu dzīvi esat dzirdējusi par ieklausīšanos vējā. Katrā ziņā jūs drīzāk visai Emondārei paziņotu, ka esat Melndraugs, nevis atzītu pat pašos sirds dziļumos ka jūs kaut kas vieno ar Vienspēku vai bīstamo Aesu Sedaju. Pār Moirainas seju pārslīdēja uzjautrinājums. Bet es varu jums pastāstīt, kā viss sākās.
- Es vairs nevēlos klausīties jūsu melos, Nīnēva atbildēja, bet Aesu Sedaja tikai turpināja.
- Varbūt pirms astoņiem vai desmit gadiem varbūt citā vecumā, taču noteikti bērnībā jūs kaut ko vēlējāties vairāk par visu pasaulē, kaut ko tādu, kas bija nepieciešams. Un to saņēmāt. Negaidot dīķī iekrita zars, un jūs nenoslīkāt, ieķērāties tajā un izkļuvāt krastā. Draugs vai mīļdzīvnieks atlaba, lai gan visi domāja, ka mirs.