- Neviens jau nemēģina jūs atturēt, Lans sacīja, pienācis klāt. Izlējis uz uguns no katliņa pēdējo ūdeni, viņš ar nūju pabikstīja pelnus. Raksta sastāvdaļa? Sargātājs jautāja Moirainai.
- Iespējams, viņa domīgi atbildēja. Man atkal vajadzētu parunāt ar Minu.
- Redziet, Nīnēva, mēs laipni lūdzam jūs piebiedroties, izrunājot sievietes vārdu, Lans it kā vilcinājās, radot iespaidu, ka ir gribējis piebilst “Sedaja”.
Nīnēva sabozās, uztverdama šo niansi kā izsmieklu, turklāt abi viņas klātbūtnē apsprieda viņai nezināmas lietas, pat necenzdamies neko paskaidrot, taču Viedā nolēma nesagādāt viņiem prieku ar jautāšanu.
Sargātājs turpināja gatavoties ceļam, bez nevienas liekas kustības rīkodamies pārliecināti un ātri visu sakārtodams seglu somas, segas. Visbeidzot Lans visu nostiprināja aiz Mandarba un Aldības segliem.
- Es aiziešu pēc jūsu zirga, savilcis pēdējo seglu siksnu, viņš teica Nīnēvai.
Vīrietis devās prom pa upes krastu, un Nīnēva atļāvās viegli pasmaidīt. Pēc tam kad viņa slepus bija novērojusi Lanu, viņš mēģinās atrast Viedās nepiesieto zirgu! Lans atklās, ka tas atstāts jau labu gabalu pirms novērošanas vietas. Kas tas būtu par baudījumu redzēt, ka viņš atgriežas tukšām rokām.
- Kāpēc uz dienvidiem? Viedā jautāja Moirainai. Jūs taču teicāt, ka viens no puišiem atrodas viņpus upei. Bet kā jūs to zināt?
- Katram jauneklim es iedevu zīmi, kas starp viņiem un mani izveidoja tādu kā saikni. Kamēr vien puiši būs dzīvi un viņiem būs monētas, es spēšu viņus atrast. Nīnēvas skatiens pagriezās uz to pusi, kur bija aizgājis Sargātājs, bet Moiraina papurināja galvu. Es paskaidrošu. Saikne tikai dod man iespēju atklāt, vai jaunekļi vēl ir dzīvi, un viņus atrast, ja mūsu ceļi pašķīrušies. Saprātīgi, vai ne? Šiem apstākļiem.
- Man nepatīk nekas, kas saista jūs ar jebkuru emondārieti, Nīnēva stūrgalvīgi teica. Tomēr, ja tā būs vieglāk viņus sameklēt…
- Būs vieglāk. Ja vien varētu, es vispirms savāktu puisi no pretējā krasta. Aesu Sedajas balsī uz mirkli ieskanējās bezcerīga nots. Mūs šķir vien dažas jūdzes. Tomēr nevaru atļauties zaudēt laiku. Viņš var mierīgi doties uz Balto tiltu, jo trolloki ir prom. Varbūt vairāk esmu vajadzīga tiem diviem, kas aizgāja pa straumei. Abi ir zaudējuši savas monētas, tāpēc mīrddrāls viņus vajās vai arī mēģinās mūs visus notvert pie Baltā tilta. Moiraina nopūtās. Man jāparūpējas par tiem, kam mana palīdzība vajadzīga visvairāk.
- Mīrddrāls varbūt… varbūt viņus jau ir nogalinājis, Nīnēva bilda.
Moiraina viegli papurināja galvu, noliegdama šādu iespēju, it kā
tā nebūtu pat apspriešanas vērta. Nīnēva saknieba lūpas. Bet kur ir Egvēna? Viņu jūs pat nepieminējāt.
- Man nav ne jausmas, Moiraina atzinās, tomēr ceru, ka drošībā.
- Jūs nezināt? Jūs cerat? Bet pati taču teicāt, ka, ņemdama Egvēnu līdzi uz Tarvalonu, glābsiet viņas dzīvību! Tagad viņa varbūt ir mirusi. Man trūkst vārdu!
- Es varētu gādāt par Egvēnu, bet tad mīrddrāls iegūtu laiku, un es varu nepagūt palīdzēt abiem jaunekļiem, kas devās uz dienvidiem. Melnais grib puišus, nevis Egvēnu. Par Egvēnu viņiem nebūs lielas intereses, iekams tiks nomedīti īstie upuri.
Ninēva atcerējās, kā nesen gājis pašai, tomēr viņa neparko nevēlējās atzīt Moirainas vārdu jēgu. Tatad vislabākā no jūsu piedāvātajām iespējām ir šāda: Egvēna varbūt ir dzīva, ja viņai paveicās. Dzīva, varbūt viena, pārbijusies, pat savainota, nez cik dienu gājuma attālumā no tuvākā ciema vai palīdzības, un palīdzēt varam tikai mēs. Bet jūs grasāties viņu pamest likteņa varā.
- Tikpat labi Egvēna varbūt drošībā kopā ar puisi upes pretējā krastā. Vai arī ceļā uz Balto torni kopā ar diviem pārējiem. Lai nu kā, trolloki viņu vairs neapdraud, un Egvēna ir spēcīga, gudra un, ja vajadzēs, spēs pati atrast ceļu uz Balto torni. Vai patiešām uzstājat, ka jāatrod meitene, vai tomēr labāk palīdzēt tiem, kuriem esam nepieciešami vairāk? Vai gribat, lai es meklēju Egvēnu un pametu puišus, atstājot savā vaļā mlrddrālu, kas noteikti viņus vajā? Nīnēva, es, tāpat kā jūs, ceru, ka Egvēna ir drošībā, un cīnīšos pret Melno. Pagaidām tas ir mans galvenais mērķis.
Izklāstīdama šos baisos variantus, Moiraina ne uz brīdi nezaudēja mieru; Nīnēvai gribējās viņai uzkliegt. Valdīdama asaras, viņa novērsās, lai neredzētu Aesu Sedaju. Gaisma, Viedajai taču jāgādā par visiem saviem ļaudīm! Kāpēc man tagad jāatrodas tādas izvēles priekšā?
- Lans jau ir klāt, Moiraina paziņoja, uzlikdama un sakārtodama uz pleciem apmetni.
Nīnēva izjuta tikai vieglu sarūgtinājumu, redzot Sargātāju vedam viņas zirgu ārā no kokiem. Tomēr, kad Lans atdeva pavadu, viņa saknieba lūpas. Nīnēvas oma mazliet uzlabotos, ja vīrieša sejā atainotos kaut vai ļauna prieka ēna, nevis šis neciešamais ledainais miers. Ieraudzījis Nīnēvas grimases, Lans iepleta acis, bet viņa aizgriezās un notrausa no vaigiem asaras. Kā viņš uzdrīkstas smīkņāt par manām bēdām?
- Vai jūs nāksiet, Viedā? Moiraina rāmi jautāja.
Nīnēva uzmeta pēdējo, nesteidzīgo skatienu mežam, domādama, vai tur nav Egvēnas, un tad skumīgi uzkāpa zirgā. Lans un Moiraina jau sēdēja seglos; viņi pagrieza zirgus uz dienvidiem. Nīnēva stīvu muguru sekoja, piespiezdama sevi neatskatīties un neatlaizdama skatienu no Moirainas.
Aesu Sedaja ir tik pārliecināta par savu spēku un plāniem, Viedā domāja, bet, ja viņi neatradīs Egvēnu un puišus, visus sveikus un veselus, tad Moirainu neglābs nekādi spēki. Spēks viņu neglābs! Es spēju to izmantot, sieviete! Tu pati man to sacīji. Es varu izmantot Spēku pret tevi!
Divdesmit otrā nodala
Izvēlētā taka
V
ēl ilgi pēc saullēkta Perins gulēja koku pudurītī zem tumsā aši
salauztu ciedrkoka zaru kaudzes. Izmirkušajā apģērbā dūrās
ciedrkoka skujas, līdz beidzot tās tika cauri ari viņa noguru-
mam. Dziļā miegā sapņodams par Emondāri un Luhana kunga smēdes
rosību, puisis atvēra acis un ar izbrīnu skatījās jauki smaržojošo zaru
vijumā sev virs sejas; caur tiem spiedās saules gaisma.
Perins pārsteigts uzslējās sēdus, un lielais vairums zaru nokrita, tomēr daži vēl turējās viņam uz pleciem un pat galvas; Perins pats zināmā mērā atgādināja koku. Jauneklim atmostoties, Emondāre izgaisa, un dzīvīgo atmiņu straumē iepriekšējā nakts šķita daudz reālāka nekā apkārtne, kas pavērās viņa skatienam.
Izmisīgi elsdams, Perins izķeksēja no kaudzes cirvi. Sagrābis ieroci abās rokās, viņš aizturēja elpu un piesardzīgi palūkojās visapkārt. Ne vismazākās kustības. Auksts, rāms rīts. Ja arī Arinelles austrumu krastā bija trolloki, tie neizrādīja nekādu rosību, vismaz ne viņa tuvumā. Dziļi, nomierinoši ieelpojis, Perins nolika cirvi uz ceļgaliem un gaidīja, lai sirds beidz dauzīties.
Pirmais patvērums, kuru viņš iepriekšējā naktī atrada, bija mūžzaļo koku pudurītis. Tas nebija sevišķi biezs, tomēr aizsargāja no modrām acīm ari tad, ja viņš piecēlās kājās. Norāvis zarus no galvas un pleciem, Perins pagrūda malā savu durstīgo segu un četrrāpus līda uz ieplakas malu. Atgūlies jauneklis sāka pētīt upes krastu, kasīdams skuju sadurstītās vietas.