Vakarā bija pūtis griezīgs vējš, kas tagad bija norimis līdz rāmai vēsmai; tā vieglītēm savirmoja ūdens virsmu. Garām vijās upe, klusa un tukša. Un plata. Protams, pārāk plata un pārāk dziļa, lai Izdzisušie tiktu tai pāri. Ciktāl sniedzās skatiens, pretējā krastā auga milzum daudz koku. Tur pavisam noteikti nemanīja ne kustības.
Perins nezināja, ko lai domā. Ja nebūtu Izdzisušo un trolloku, tad viņš īpaši neraizētos pat upes otrā krastā. Bet, ja parādītos Aesu Sedaja vai Sargātājs, vai vēl labāk kāds no draugiem, izpaliktu daudzi uztraukumi. Ja vēlmēm būtu spārni, aitas varētu lidot, tā allaž sacīja Luhana kungs.
Pēc kritiena pāri kraujai Perins savu zirgu nebija redzējis (puisis cerēja, ka rumaks ir izpeldējis laukā no upes), taču viņš bija vairāk radis staigāt nekā sēdēt zirga mugurā, arī zābaki viņam bija pamatīgi, ar biezām zolēm. Perinām nebija nekā ēdama, bet viņam ap vidukli bija aptīta linga, un ar to, tāpat kā ar cilpām, kas atradās kabatā, drīz vien vajadzētu nomedīt trusi. Viss, ko vajadzēja uguns iekuršanai, palika seglu somās, taču cik tur tā darba mazliet paberzēt prāvākus ciedrkoka zarus, un uzšķilsies dzirkstele.
Slēptuvē iebrāzās vējiņš, un Perins nodrebēja. Apmetnis palika kaut kur upē, bet mētelis un citas drēbes vēl bija piesūkušās ar ūdeni, tās bija glumi aukstas. Vakarnakt Perins bija pārāk noguris, lai uztrauktos par aukstumu un mitrumu, bet nu viņš labi juta dzestrumu. Lai nu kā, puisis nolēma, ka apģērbu uz zariem nekārs un to nežāvēs. Nevarēja teikt, ka diena būtu auksta, tomēr tā ne tuvu nebija silta.
Nopūties Perins nodomāja, ka ir vajadzīgs laiks. Necik ilgi, un drēbes būs sausas. Necik ilgi, un uz uguns cepsies trusis. Vēders ieburkšķējās, un Perins centās aizmirst par ēšanu. Laiks jāizmanto lietderīgi. Visu pēc kārtas un vispirms pašu svarīgāko. Tādi, lūk, bija viņa principi.
Jaunekļa skatiens sekoja Arinelles spēcīgās straumes lejtecei. Viņš peldēja labāk nekā Egvēna. Ja viņa tika pāri… Nē, nekādu jal Egvēna noteikti laimīgi izpeldēja krastā upes lejtecē. Perins bungoja ar pirkstiem pa zemi gudrodams un domādams.
Pieņēmis lēmumu, viņš nezaudēja laiku, bet paņēma cirvi un devās uz upes krastu.
Šajā Arinelles pusē nebija tik bieza meža kā rietumkrastā. Kādā vietā, kas būtu pļava (ja reiz atnāks pavasaris), izklaidus auga koku puduri. Daži bija tik pamatīgi, ka tos varētu dēvēt par biezokni; kailos ošu, alkšņu un
k aučukkoku zarus caurvija mūžzaļie augi. Jo tālāk pa straumei, jo mazāki un skrajāki bija puduri. Vājš patvērums, bet nekā cita jau te nebija.
Saliecies Perins skrēja no pudura līdz pudurim, starp kokiem krizdams zemē un pētīdams abus upes krastus. Sargātājs bija teicis, ka upe būs šķērslis Izdzisušajiem un trollokiem, bet vai tā patiešām būs? Varbūt ar Perina ieraudzīšanu trollokiem pietiks, lai pārvarētu nepatiku brist dziļā ūdenī. Tāpēc viņš uzmanīgi caur kokiem vēroja apkārtni un ātri un zemu salīcis skrēja no slēptuves uz slēptuvi.
Tā rāvieniem Perins pieveica vairākas jūdzes, līdz pēkšņi pusceļā līdz kārdinošai slēptuvei vītolu rindai -, viņš kaut ko norūca, apstājās kā zemē iemiets un raudzījās lejup. Sauso, brūno kūlu izraibināja kailas zemes laukumi, un viena šāda pleķa vidū tieši zem viņa deguna bija skaidri saredzams pakava nospiedums. Perina sejā lēnām atplauka smaids. Bija arī trolloki ar nagiem, bet Perins šaubījās, vai kādam no tiem bija pakavi, sevišķi ar dubultu pārliktni. Tādus kala Luhana kungs, lai pakavi būtu izturīgāki.
Aizmirsis par varbūtējām modrām acīm upes pretējā krastā, Perins sāka meklēt citas pēdas. Samudžinātajā pērno lapu paklājā bija grūti kaut ko saskatīt, taču jaunekļa asais skatiens ievēroja visu. Tik tikko saredzamas pēdas veda viņu projām no upes uz biezu koku puduri, cieši saaugušu kasandru un ciedru sienu, kas sargāja no vēja un ziņkārīgiem skatieniem. Pašā biežņas vidū kā tornis pacēlās hemlokegle ar izplestiem zariem.
Vēl aizvien smaidīdams, Perins lauzās cauri zaru sienai, nelikdamies ne zinis par sevis radīto troksni. Spēji iegājis laukumiņā zem hemlokegles zariem, viņš apstājās. Aiz mazas eglītes ar muguru pret Belas sānu drūmu seju čurnēja Egvēna, rokās kā nūju turēdama resnu zaru.
- Man laikam vajadzēja tevi saukt, Perins mulsi paraustīja plecus.
Nometusi zaru, Egvēna metās pie puiša un viņu apskāva. Domāju, ka esi noslīcis! Tu vēl esi slapjš. Nāc apsēdies pie uguns un sasildies! Tavs zirgs ir pagalam, vai ne?
Perins ļāva viņai sevi vest un pie ugunskura berzēja virs liesmām plaukstas, pateicīgs par siltumu. Egvēna izņēma no seglu somas pergamenta sainīti ar maizi un sieru un pasniedza viņam. Sainītis bija tik cieši satīts, ka pat pēc peldes ūdenī joprojām bija sauss. Rau, es par viņu uztraucos, bet viņa tiek galā labāk par mani.
- Bela pārveda mani pāri, Egvēna teica, glaudot pinkaino ķēvi.
- Viņa griezās prom no trollokiem un tikai vilka mani tālāk. Meitene pieklusa. Perin, nevienu citu neesmu redzējusi. Viņš sadzirdēja neizteikto jautājumu. Ar nožēlu skatoties uz sainīti, kuru Egvēna atkal savīstīja, Perins nolaizīja no pirkstiem pēdējās drupatas un tad atbildēja. Pēc pagājušās nakts esmu saticis vienīgi tevi. Nedz Izdzisušos, nedz trollokus kas ir, tas ir.
- Rands noteikti ir sveiks un vesels, Egvēna ieteicās, aši piebilstot, visi. Tā tam jābūt! Varbūt viņi tagad mūs meklē. Un kuru katru brīdi atradīs. Moiraina galu galā ir Aesu Sedaja.
- Man visu laiku kāds to atgādina, viņš tieca. Pie Gaismas, es gan labāk to aizmirstu!
- Kad Moiraina apturēja trollokus, tad gan es nedzirdēju tavas žēlabas, Egvēna indīgi aizrādīja.
- Es tikai gribētu iztikt bez viņas, un viss. Juzdams Egvēnas skatienu, Perins neveikli paraustīja plecus. Bet laikam jau mēs to nevaram. Man šķiet. Egvēna iepleta acis, bet Perins jau bija pieradis, ka viņa domas citus pārsteidz. Pat ja tās bija tikpat labas kā pārējo idejas, visi allaž paturēja prātā, ka Perins ik sīkumu apsver ļoti rūpīgi. Varam gaidīt, līdz Lans un Moiraina mūs atradīs.
- Protams! viņa atcirta. Moiraina Sedaja teica, ka mūs atradīs, ja pašķirsimies.
Atļāvis meitenei pabeigt sakāmo, Perins turpināja: Vai arī pirmie mūs atradīs trolloki. Arī Moiraina jau var būt mirusi. Visi var būt miruši. Nē, Egvēna. Diemžēl tā var būt. Tomēr es ceru, ka visi ir sveiki un veseli. Ceru, ka kuru katru brīdi viņi uzradīsies pie mūsu ugunskura. Taču cerība ir kā virves gals slīcējam ar to nepietiek, lai izglābtos.
Egvēna garu seju uz viņu noskatījās. Visbeidzot viņa sacīja: Vai gribi doties pa straumei uz Balto tiltu? Ja Moiraina Sedaja mūs te neatradīs, viņa uzreiz dosies turp.
- Droši vien, viņš lēni atbildēja, mums tiešām jāiet uz Balto tiltu. Taču to var zināt arī Izdzisušie. Tieši tur viņi mūs meklēs, un šoreiz mums nebūs ne Aesu Sedajas, ne Lana, kas aizsargātu.
- Jādomā, tu ieteiksi kaut kur bēgt gluži tāpat kā Mats? Kaut kur noslēpties, lai Izdzisušie un trolloki mūs neatrod? Un arī Moiraina Sedaja?
Ja gribi zināt, es apsvēru ari šādu iespēju, Perins klusi atbildēja.
Kad vien domājam, ka esam brivi, Izdzisušie un trolloki mūs atkal atrod. Nemaz nezinu, vai ir kāda vieta, kur varam no viņiem paslēpties. I ai kā man tas nepatīk, bez Moirainas mums neiztikt.
- Tad es tevi nesaprotu, Perin. Kurp mēs tagad iesim?
I’erins pārsteigts mirkšķināja acis. Egvēna gaidīja atbildi. Gaidīja, ka viņš pateiks, ko darīt. Perinām pat prātā nebija ienācis, ka Egvēna gribēs, lai viņš uzņemas vadību. Meitenei taču nekad nepatika darīt to, ko ieplānojis cits, un viņa neļāva citiem noteikt, kā viņai jārīkojas. Ja nu vienīgi Viedajai un arī tad, šķiet, nelabprāt. Perins ar roku nogludināja zemi sev priekšā un skaļi nokremšļojās.