- Ja mēs tagad esam šeit, tur ir Baltais tilts, viņš divreiz iebakstīja ar pirkstu zemē, un Kēmlīnai vajadzētu būt aptuveni šeit. Perins malā ievilka trešo zīmi.
Pieklusis viņš raudzījās uz trim punktiem putekļos. Viss viņa plāns balstījās uz atmiņām par tēva veco karti. Alvēra kungs teica, ka tā nav īpaši precīza, turklāt Perins nebija pār to līkņājis tik bieži kā Rands un Mats. Tomēr Egvēna neko neteica. Kad Perins pacēla acis, meitene vēl skatījās uz viņu, salikusi rokas klēpī.
- Kēmlīna? Egvēna izklausījās satriekta.
- Kēmlīna. Perins starp abiem punktiem putekļos ievilka svītru.
- Projām no upes, taisni uz priekšu. Nevienam citam tas neienāks prātā. Sagaidīsim viņus Kēmlīnā. Noslaucījis rokas, Perins gaidīja. Viņam šķita, ka plāns ir labs, bet Egvēna, protams, tūlīt iebildīs. Droši vien uzbruks meitene taču vienmēr metās viņam virsū; viņš jau pie tā bija pieradis.
Perinām par pārsteigumu, Egvēna pamāja. Jādomā, pa ceļam būs ciemi. Varēsim pajautāt, kurp iet.
- Viens gan mani uztrauc, Perins sacīja. Ko darīsim, ja Aesu Sedaja mūs Kēmlīnā neatradīs? Gaisma! Kas gan būtu domājis, ka mani darīs nemierīgu šādi jautājumi. Ko tad, ja viņa Kēmlīnā neieradīsies? Varbūt Moiraina domā, ka mēs jau esam miruši. Varbūt viņa vedīs Randu un Matu uzreiz uz Tarvalonu.
- Moiraina Sedaja teica, ka viņa var mūs sameklēt, Egvēna pārliecināti atteica. Ja viņa var atrast mūs šeit, tad atradīs arī Kēmlīnā, un tā noteikti būs.
Perins lēni pamāja ar galvu. Ja jau tu tā saki, tomēr, ja Moiraina pēc dažām dienām Kēmlinā neparādīsies, iesim uz Tarvalonu un lūgsim palīdzību Amīrlinas tronim. Perins dziļi ieelpoja. Pirms divām nedēļām vēl pat nebiju redzējis Aesu Sedaju, bet šodien jau runāju par Amīrlinas troni! Gaisma! Pēc Lana teiktā, no Kēmlīnas ved labs ceļš. Uzmetis skatienu sainītim pergamentā blakus Egvēnai, Perins nokremšļojās. Vai varu vēl cerēt uz nedaudz maizes un siera?
- Ar to varbūt būs ilgi jāiztiek, meitene atbildēja, ja tev ar slazdu veiksies tikpat slikti kā man vakar vakarā. Vismaz ar uguni nav grūtību. Egvēna klusi iesmējās, it kā tas būtu joks, un iestūķēja sainīti atpakaļ seglu somā.
Acīmredzot bija robeža, līdz kurai viņa vēlējās uzņemties vadību. Perinām ieburkšķējās vēders. Tādā gadījumā, viņš pieceldamies teica, mēs varam tūlīt pat doties ceļā.
- Bet tavs apģērbs vēl ir mitrs, Egvēna iebilda.
- Ejot izžūs, viņš noteikti atbildēja un sāka spert zemi uz uguns. Ja jau viņš ir vadītājs, pēdējais laiks sākt vadīt. Vējš no upes pieņēmās spēkā.
Divdesmit trešā nodala
Vilkbrālis
P
erins jau uzreiz zināja, ka ceļojums uz Kēmlīnu ne tuvu nebūs patī-
kams, sākot jau ar Egvēnas uzstāšanu, ka viņiem abiem pēc kār-
tas jāsēž Belas mugurā. Ej nu sazini, cik tāls ceļš priekšā, Egvēna
sacīja, tomēr noteikti pārāk tāls, lai jātu tikai viņa. Perina seja saspringa,
un Egvēna raudzījās uz puisi, nemirkšķinot acis.
- Esmu pārāk smags, lai sēdētu Belas mugurā, Perins paskaidroja.
- Esmu pieradis staigāt un labprāt iešu kājām.
- Bet vai es neesmu pieradusi staigāt? Egvēna atcirta.
- Es jau ne…
- Vai tad man vienai jāiedzīvojas seglu tulznās? Un, ja tev ejot nokritīs kājas, tu taču gribēsi, lai es par tevi parūpējos.
- Nu labi, Perins izdvesa, saprazdams, ka Egvēna nepadosies. Tomēr pirmā jāsi tu. Egvēna nu izskatījās vēl spītīgāka, bet Perins viņai neļāva strīdēties pretī. Ja nekāpsi seglos pati, es tevi tajos iecelšu!
Egvēna pārsteigta viņu uzlūkoja, un meitenes lūpu kaktiņi izliecās smaidā. Nu tad jau gan… Izklausījās, ka Egvēna sāks smieties, tomēr beigās viņa paklausīja.
Perins kaut ko noburkšķēja zem deguna un uzgrieza upei muguru. Nostāstos vadoņi tādus sīkumus neievēro.
Egvēna uzstāja, ka viņiem jājāj pēc kārtas, un, kad Perins iebilda, ar varu piespieda viņu kāpt zirgā. Šantāža nesaderēja ar slaiko Egvēnas augumu, un Bela salīdzinoši nebija no lielajiem zirgiem. Ikreiz, kad Perins ielika kāju kāpslī, pinkainā ķēve uz viņu pārmetoši paskatījās tā vismaz
šķita. Varbūt sīkums, taču tas kaitināja. Necik ilgi, un pietika ar Egvēnas paziņojumu “Tava kārta, Perin”, lai viņš saviebtos.
Nostāstos vadoņi viebjas reti, neviens viņus netracina. Bet nevienam vadonim, Perins sprieda, nav bijis darīšanu ar Egvēnu.
Vistrakākais, ka viņiem bija niecīga diennakts maizes un siera deva, kas jau pirmās dienas beigās bija apēsta. Perins izlika slazdus vietās, kur varētu grozīties truši; slazdi izskatījās veci, tomēr bija vērts pamēģināt. Tikmēr Egvēna grasījās iekurt uguni. Izlicis slazdus, Perins nolēma iemēģināt roku ar lingu, kamēr vēl bija pietiekami gaišs. Viņi nebija manījuši ne visniecīgākās dzīvības pazīmes, tomēr… Uzskrējis izkāmējušam trusim, Perins pārsteigumā satrūkās. Viņš bija tik izbrīnīts, kad garausis izšvirkstēja laukā no krūma tieši viņam pie kājām. Trusis gandrīz aizbēga, tomēr pēc četrdesmit soļiem Perins to notvēra, jo dzīvnieks sāka riņķot ap koku.
Kad Perins ar trusi atgriezās apmetnes vietā, Egvēna jau bija salauzusi zarus ugunij un aizvērtām acīm tupēja pie žagaru kaudzes. Ko tu dari? Ar gribēšanu vien uguni neiekursi!
Pie pirmajiem Perina vārdiem Egvēna satrūkās un, apsviedusies riņķī un piespiedusi roku pie kakla, raudzījās uz viņu. Tu… tu mani pārbiedēji.
- Man paveicās, Perins paziņoja, pacēlis gaisā trusi. Meklē rokā kramu un katliņu! Vismaz šovakar kārtīgi paēdīsim.
- Man nav krama, Perin, meitene lēni atbildēja. Tas man bija kabatā, bet upē pazuda.
- Bet ko tu… ?
- Toreiz upes krastā tas bija pavisam viegli, Perin. Moiraina Sedaja parādīja, kā. Es tikai pastiepos un… Egvēna sakustējās, it kā lai kaut ko satvertu, bet tad nopūtusies nolaida roku. Tagad nespēju to atrast.
Perins satraukti aplaizīja lūpas. Vai tu runā par… Spēku? Egvēna pamāja ar galvu, un Perins atkal viņu uzlūkoja. Vai tu esi traka? Es gribu teikt… Vienspēku! Nevar taču tik vienkārši ar to spēlēties.
- Tas bija pavisam viegli, Perin! Es to spēju. Es varu vadīt Spēku.
Perins dziļi ievilka elpu. Es uzšķilšu dzirksteli, Egvēna. Apsoli, ka
vairs to… to… nemēģināsi!
Nemēģināšu. Redzot, ka Egvēnai dreb lūpas, Perins nopūtās.
Vai tu spētu atteikties no sava cirvja, Perin Aibara? Vai spētu staigāt apUart, ja viena roka tev būtu atsieta uz muguras? Es neatteikšos!
- Es iekuršu uguni, Perins nopūtās. Vismaz šovakar nemēģini.
I līdzu!
Egvēna nelabprāt piekrita, tomēr vēl tad, kad uz iesma virs uguns cepās trusis, Perinām šķita, ka meitene domā: viņa visu izdarītu labāk. Viņa spītīgi mēģinās katru vakaru, lai gan labākajā gadījumā iegūs vien dūmu grīsti, kas tūlīt arī pagaisis. Egvēnas skatiens mudināja Perinu runāt, bet viņš gudri nevēra vaļā muti.
Pēc šīs vienas karstās maltītes viņi iztika ar raupjiem savvaļas augu gurniem un dažiem zaļiem asniem. Pavasaris vēl aizvien bija aiz kalniem, ēdamā trūka, turklāt viss bija negaršīgs. Nedz Egvēna, nedz Perins nesūkstījās, taču ik maltīti pavadīja nožēlas pilnas nopūtas: abiem kārojās siera kriksīša vai vismaz maizes smaržas. Šad tad viņi uzgāja sēnes, vislabāk bisītes; reiz meža ēnainajā daļā sēņu bija tik daudz, lai tas šķistu īsts cienasts. Abi kāri aprija dabas veltes, smiedamies un stāstīdami viens otram atgadījumus no Emondāres. Tie sākās ar "Vai atceries, kad… ?” taču sēnes drīz beidzās un tāpat arī smiekli. Bads daudz prieka neraisīja.