Es tūlīt palīdu zem ūdens un, aizturēdams elpu, kamēr katra kustība sagādāja mokas, ar pūlēm ste- berēju pa ūdens apakšu, cik ilgi spēju. Upe visapkārt man nemierīgi viļņojās un strauji kļuva karstāka.
Kad es uz mirkli izbāzu galvu, lai ievilktu elpu, atglauztu matus un izslaucītu ūdeni no acīm, tvaiks vēlās kā virpuļojoša, balta migla un sākumā pilnīgi paslēpa marsiešus. Troksnis bija tāds, ka ausis krita ciet. Tad es neskaidri ieraudzīju viņu milzīgos, pelēkos stāvus, kas miglā izskatījās vēl lielāki. Viņi bija pagājuši man garām, un divi stāvēja noliekušies pār sava biedra putu virmulī trakojošo vraku.
Trešais un ceturtais stāvēja turpat līdzās ūdenī, viens apmēram divsimt jardu no manis, otrs tālāk uz Leilemas pusi. Viņu paceltajos taustekļos šūpojās karstuma stara ģeneratori, un šņācošie stari šāvās lejup te vienā virzienā, te otrā.
Gaiss bija kā pieblīvēts ar skaņām, kas saplūda apdullinošā, mulsinošā trokšņu jūklī — marsiešu metāliskā šķindoņa, grūstošo māju būkšķi, spēji uzliesmojošo koku, žogu, šķūņu sprakšķēšana, uguns šņākoņa un rūkoņa. Biezi, melni dūmi vēlās augšup un sajaucās ar tvaikiem no upes, un, kad karstuma stars slīdēja šurpu turpu pāri Veibridžai, tā ceļu iezīmēja žilbinoši, balti uzliesmojumi, kam uz pēdām sekoja baismīga uguns deja dūmu plīvurā. Tuvākās mājas vēl stāvēja neskartas, gaidot savu likteni; blāvas un miglainas tās ēnojās cauri tvaikiem, un aiz tām uz visām pusēm šaudījās uguns.
Kādu bridi es tur tā stāvēju līdz krūtīm gandrīz verdošā ūdenī, apdullis un vairs necerēdams izglābties. Cauri tvaikiem es varēju redzēt cilvēkus, kas kopā ar mani bija slēpušies upē, ķepurojamies pa niedrēm laukā no ūdens, gluži kā vardes bēg pa zāli, kad tuvojas cilvēks, vai ari panikā skraidelējam pa krastmalas taciņu.
Tad pēkšņi karstuma stara baltie zibeņi lēkādami nāca uz manu pusi. Mājas sagruva, izkusdamas no tā pieskāriena, un virs drupām izšāvās liesmas; kokus rūkdama apņēma uguns. Stars nomirdzinājās gar krastu, nolaizīdams cilvēkus, kas skraidīja šurpu turpu, un noslīdēja līdz ūdens malai nepilnus piecdesmit jardus no manis. Tad tas aizšāvās pāri upei uz Šepertonu, uzvērsdams savā ceļā verdoša ūdens valni un tvaika mutuļus. Es pagriezos pret krastu.
Nākamajā acumirklī milzīgais vilnis, gandrīz vēl verdcšs, uzvēlās man virsū. Es skaļi iekliedzos un applaucēts, pusakls, locīdamies aiz sāpēm, pa kūsājošo, sakulto ūdeni streipuļoju uz malu. Ja es būtu paklupis, man turpat būtu beigas. Marsiešu acu priekšā es bezspēkā nogāzos zemē uz platās, kailās smilšu sēres, kas aizstiepjas lejup, iezīmējot Vejas un Temzas saplūšanas leņķi. Es gaidīju savu nāvi.
Es neskaidri atceros marsieša kāju, kas atspērās pret zemi pāris desmit jardu no manas galvas, iegrimdama dziļi irdenajā smiltī, izšķaidot to uz visām pusēm, un tad atkal pacēlās; atceros, ka ilgi gulēju mokošā neziņā, tad cauri dūmu tīņai brīžiem skaidri, brīžiem pavisam miglaini redzēju tos četrus marsiešus aiznesam projām sava biedra atliekas un, kā man šķita, aizejam bezgalīgi tālu pāri upes un pļavas milzīgajam plašumam. Un tad palēnām es apjēdzu, ka brīnumainā kārtā esmu izglābies.
13 KA ES SASTAPOS AR MĀCĪTĀJU
Saņēmuši šo pēkšņo mācību par Zemes ieroču spēku, marsieši atkāpās uz savām sākotnējām pozīcijām Horselas tīrelī un steigā, apkrāvušies ar sava sadragātā biedra atliekām, nemaz neievēroja tādus bēguļojošus un nevajadzīgus upurus kā es. Ja marsieši būtu atstājuši savu kritušo un tūlīt devušies tālāk, viņi noteikti būtu sasnieguši Londonu ātrāk nekā vēsts par viņu tuvošanos, jo tobrīd starp viņiem un galvaspilsētu bija tikai dažas divpadsmitmārciņu lielgabalu baterijas. Viņu ierašanās būtu bijusi tikpat pēkšņa, drausmīga un iznīcinoša kā zemestrīce, kas pirms gadu simteņa izpostīja Lisabonu.
Bet marsieši nesteidzās. Cilindrs sekoja cilindram starpplanētu lidojumā; katras divdesmit četras stundas atnesa viņiem papildspēkus. Un pa to laiku armijas un flotes vadība, tagad pilnīgi apzinādamās pretinieku milzīgo spēku, strādāja ar spīvu enerģiju. Ik minūti kaujas pozīcijā tika novietots pa lielgabalam, un jau pirms krēslas aiz katra koku pudura, aiz katras ārpilsētas villu rindas Kingstonas un Ričmondas pakalnu nogāzēs slēpās gaidošs melns stobrs. Pa izdegušo un pamesto zonu, kas apmēram divdesmit kvadrātjūdžu kopplatībā apjoza marsiešu apmetni Horselas tīrelī, pa nodegušajiem un sagrautajiem ciemiem starp zaļiem kokiem, pa melnajiem un kūpošajiem brikšņiem, kas vēl pirms dienas bija priežu audzes, ložņāja uzticami izlūki ar heliogrāfiem, lai brīdinātu lielgabalniekus par marsiešu tuvošanos. Bet marsieši tagad saprata, ko nozīmē mūsu artilērijas šāviņi un cik bīstams ir cilvēku tuvums, un ikviens, kas uzdrošinājās pieiet kādam no cilindriem tuvāk par jūdzi, samaksāja par to ar savu dzīvību.
Kā likās, pēcpusdienas pirmo pusi šie milzeņi pavadīja, staigādami šurp un turp un pārnesdami visu no otrā un trešā cilindra (otrais atradās Edlstonas golfa laukumos, trešais — pie Pirfordas) uz savu pirmo bedri Horselas tīrelī. Tur, izslējies pāri melnajam virsājam un apkārtējo ciemu krāsmatām, viens palika stāvam sardzē, bet pārējie, pametuši savas milzīgās kaujas mašīnas, nolaidās bedrē. Viņi sparīgi strādāja līdz vēlai naktij, un augstais biezo, zaļo dūmu stabs, kas pacēlās virs bedres, bija saskatāms no Merovas pakalniem un, kā stāsta, pat no Benstedas un Epsomdaunsas.
Un, kamēr marsieši man aizmugurē gatavojās savam nākamajam uzbrukumam, bet man priekšā_ spēkus kaujai kopoja cilvēce, es, ciezdams drausmīgas sāpes, ar izmisīgām pūlēm kūlos projām no liesmu un dūmu apņemtās Veibridžas uz Londonas pusi.
Tālu upē es ieraudzīju mazu laiviņu, kas peldēja lejup pa straumi, un, nometis gandrīz visas savas slapjās drēbes, devos tai pakaļ, noķēru to un tādējādi izkļuvu no šās posta vietas. Airu laivā nebija, bet es liku lietā, cik nu vien varēju, savas applaucētās rokas un īros lejup pa upi uz Halifordu un Voltonu, virzīdamies uz priekšu gauži lēnām un, kā jūs gan varat iedomāties, nemitīgi atskatīdamies. Es turējos pie upes, jo spriedu, ka ūdens dos man visdrošāko iespēju izglābties, ja šie milzeņi atgriezīsies.
Karstais ūdens no marsieša bojā ejas vietas plūda lejup reizē ar mani, tā ka apmēram kādu jūdzi es nevarēju lāgā saskatīt ne vienu krastu, ne otru. Reiz tomēr cauri tvaikiem pavīdēja virtene melnu stāvu, kas skrēja pāri pjavām no Veibridžas puses. Hali- forda šķita pilnīgi pamesta, un dažas mājas upes malā dega. Bija dīvaini zem karstajām, zilajām debesīm redzēt pavisam klusu, pavisam tukšu ciemu, pār kuru tveicīgajā pēcpusdienas gaisā taisni augšup pacēlās dūmi un sīkas liesmu svēdras. Nekad agrāk es nebiju redzējis ugunsgrēku, kam apkārt nebūtu sapulcējies satraukts ļaužu pūlis. Mazliet tālāk uz krasta kūpēja un gruzdēja sausas niedres un pāri vēlīni nopļauta siena vāliem zemes iekšienē aizstiepās ugunīga josla.
Pēc pārciestajām drausmām es jutos tik nomocījies un vārgs, un karstums uz upes bija tik spēcīgs, ka ilgu laiku es ļāvu laivai lēnām slīdēt pa straumi. Bet tad mani atkal sagrāba bailes, un es atsāku airēties ar rokām. Saule cepināja manu kailo muguru. Beidzot, kad aiz līkuma kļuva redzams tilts pie Vol- tonas, drudzis un nespēks ņēma virsroku pār bailēm, es izkāpu malā Midlseksas krastā un, juzdamies galīgi slims, nogūlos garajā zālē. Manuprāt, tobrīd pulkstenis varēja būt kādi četri vai pieci. Drīz vien es piecēlos, nogāju apmēram pusjūdzi, nesastap- dams nevienas dzīvas dvēseles, un tad atkal apgūlos dzīvžoga ēnā. Es miglaini atceros, ka iedams kaut ko nesakarīgi runāju pats pie sevis. Es biju arī ļoti izslāpis un rūgti nožēloju, ka netiku upes malā kārtīgi padzēries. Lai cik dīvaini tas būtu, es piktojos uz savu sievu; nevaru to izskaidrot, bet bezspēcīgā vēlēšanās nokļūt Lezerhedā mani ārkārtīgi nomocīja.