Laikam biju ieslīdzis snaudā, jo skaidri neatceros mācītāja ierašanos, tikai vēlāk pēkšņi ieraudzīju netālu no sevis sēžam cilvēku sodrējiem notraipītā kreklā. Pavērsis augšup gludi noskūto seju, viņš vēroja vājus gaismas zibšņus, kas plaiksnījās debesīs.
Debesis bija klātas ar tā sauktajiem «jēriņiem» — viegliem, pūkainiem mākonīšiem, kas drūzmējās rindu rindām, maigi sārtodamies vasaras saulrietā.
Es pierausos sēdus; izdzirdis sakustēšanos, mācītājs aši paskatījās uz mani.
— Vai jums nav ūdens? — es strupi jautāju.
Viņš papurināja galvu.
— Jau gandrīz stundu jūs visu laiku prasāt dzert, — viņš sacīja.
Kādu mirkli mēs klusējām, kritiski aplūkodami viens otru. Droši vien es viņam likos visai dīvaina persona — gandrīz kails, tikai izmirkušās biksēs un zeķēs, applaucējies, ar dūnTos nokvēpušiem pleciem un seju. Viņa seja ar mazo, nošļaupto zodu liecināja par vāju raksturu, gandrīz linu baltie mati krita pār zemo pieri sīkās sprogās un paprāvās, blāvi zilās acis raudzījās truli. Viņš runāja aprauti, ar tukšu skatienu vērdamies man garām.
— Ko tas nozīmē? — viņš jautāja. — Ko tas viss nozīmē?
Es blenzu viņā un nekā neatbildēju.
Viņš izstiepa tievu, baltu roku un gandrīz apsūdzošā tonī turpināja:
— Kādēļ šādas lietas tiek pieļautas? Ko mēs esam nogrēkojušies? Beidzās rīta dievkalpojums, es pastaigājos pa laukiem, lai izvēdinātu galvu pēcpusdienai, un piepeši — uguns, zemestrīce, nāve! Kā Sodomā un Gomorā! Pagalam viss mūsu darbs, visi mūsu pūliņi… Kas šie"marsieši tādi ir?
— Kas esam mēs? — es noklepojies atjautāju.
Viņš apķēra rokām ceļgalus un pagriezās, lai atkal
paskatītos uz mani. Kādu pusminūti viņš raudzījās klusēdams.
— Es pastaigājos pa laukiem, lai izvēdinātu galvu, — viņš atkārtoja. — Un piepeši — uguns, zemestrīce, nāve!
Viņš atkal apklusa, nolaidis zodu gandrīz līdz ceļgaliem.
Tad viņš sāka vicināt roku.
— Viss mūsu darbs … visas svētdienas skolas … Ko mēs esam nodarījuši, ko nogrēkojusies Veibri- dža? Viss pagalam … viss izpostīts. Baznīca! Mēs to atjaunojām tikai pirms trīs gadiem. Pagalam … noslaucīta no zemes virsas! Kāpēc?
Mirkli klusējis, viņš gluži kā vājprātīgs iekliedzās:
— Degošā dievnama dūmi kāpj debesīs mūžīgi mūžam!
Viņa acis liesmoja un tievais pirksts rādīja uz Veibridžas pusi.
Tagad es sāku saprast, ar ko man darīšana. Drausmīgā traģēdija, kurā šis cilvēks bija ierauts — acīmredzot viņš bija bēglis no Veibridžas —, šķita viņu novedusi gandrīz uz ārprāta robežas.
— Vai mēs esam tālu no Sanberijas? — es lietišķā tonī vaicāju.
— Ko lai mēs darām? — viņš jautāja. — Vai šie radījumi ir visur? Vai pasaule ir atdota viņiem?
— Vai mēs esam tālu no Sanberijas?
— Vēl šorīt es noturēju agro dievkalpojumu …
— Apstākļi ir mainījušies, — es mierīgi sacīju. — Jūs nedrīkstat pazaudēt galvu. Vēl ir cerība.
— Cerība?
— Jā, liela cerība — par spīti visam šim postam!
«Es sāku skaidrot savu viedokli par mūsu stāvokli.
Sākumā mācītājs klausījās, bet pamazām interesi viņa acīs nomainīja iepriekšējā trulā izteiksme un viņa uzmanība novērsās no manis.
— Šis ir pasaules gala sākums, — viņš sacīja, pārtraukdams mani. — Pastardiena! Lielā un briesmīgā tā Kunga soda diena! Kad cilvēki lūgsies kalnus un klintis, lai sabrūk pār tiem un paslēpj tos … paslēpj no Viņa, kurš sēž tronī!
Es sāku saprast situāciju. Pārtraucis savu spriedelēšanu, es ar pūlēm pierausos kājās, nostājos blakus un uzliku roku viņam uz pleca.
— Saņemieties! — es sacīju. — Jūs esat līdz ārprātam pārbiedēts. Vai tā ir īsta ticība, kas sabrūk posta brīdī? Padomājiet, ko kādreiz cilvēkiem ir nodarījuši plūdi un zemestrīces, kari un vulkāni. Vai jūs domājat, ka dievam vajadzēja īpaši pasargāt Vei- bridžu? … Mīļo cilvēk, viņš taču nav apdrošināšanas aģents.
Kādu brīdi mācītājs sēdēja, nebilzdams ne pušplēsta vārda.
— Bet kā mēs varam izglābties? — viņš piepeši jautāja. — Viņi ir neievainojami, viņi ir nežēlīgi…
— Ne viens un varbūt arī ne otrs, — es atbildēju. — Un, jo varenāki viņi ir, jo prātīgākiem un piesardzīgākiem jābūt mums. Pirms nepilnām trim stundām viens no tiem tika nogalināts.
— Nogalināts! — mācītājs iesaucās, pablenzdams apkārt. — Kā var nogalināt dieva soģus?
— Es redzēju, kā tas notika, — es turpināju viņu pārliecināt. — Mēs tikai esam gadījušies pašā viesuļa vidū, un tas ir viss.
— Kas tur tā zibsnī debesīs? — viņš strupi jautāja.
Es paskaidroju, ka tie ir heliogrāfa signāli — zīme,
kas liecina par cilvēku pūliņiem un gatavību mums palīdzēt.
— Mēs atrodamies vidū, — es sacīju, — kaut ari patlaban te valda klusums. Šī zibsnīšana debesīs stāsta par tuvojošos vētru. Tur pāri atrodas marsieši, un uz Londonas pusi, kur pie Ričmondas un Kingsto- nas paceļas pauguri un koki nodrošina aizsegu, tiek steigšus rakti ierakumi un uzstādīti lielgabali. Drīz vien marsieši atkal nāks šajā virzienā . ..
Pēkšņi mācītājs pietrūkās kājās un ar žestu apklusināja mani.
— Paklausieties! — viņš sacīja.
Aiz zemajiem pakalniem viņpus upes atskanēja dobja lielgabalu duna un tāli, baismi kliedzieni. Tad atkal viss apklusa. Pāri dzīvžogam dūkdama aizlidoja maijvabole. Rietumos augstu debesīs karājās bāls jauna mēness sirpis, pacelies pāri Veibridžas un Šepertonas dūmiem un saulrieta kvēlajam, klusajam spožumam.
— Mums jāiet pa šo ceļu uz ziemeļiem, — es sacīju.
14
LONDONA
Kad Vokingā nokrita marsiešu cilindrs, mans jaunākais brālis atradās Londonā. Viņš bija medicīnas students, cītīgi gatavojās eksāmenam un līdz sestdienas rītam nekā par to nezināja. Sestdienas rīta avīzēs līdztekus gariem speciālistu rakstiem par Marsu, par dzīvību uz planētām un tā tālāk bija ievietota diezgan neskaidra telegramma, kas visvairāk pārsteidza ar savu īsumu.
Tā vēstīja, ka marsieši, pūļa tuvošanās satraukti, nogalinājuši vairākus cilvēkus ar ātršāvēju ieroci. Telegramma beidzās šādi: «Kaut arī marsieši šķiet briesmīgi, tie nav izkustējušies no bedres, kurā iekrituši, un, liekas, nav spējīgi to izdarīt. Domājams, ka tas tā ir Zemes lielāka gravitācijas spēka dēļ.» Tieši šo pēdējo apstākli visai optimistiskā tonī jo plaši komentēja ievadrakstu autori.
Protams, studenti, kas repetitora vadībā gatavojās eksāmenam bioloģijas kabinetā, kur todien aizgāja arī mans brālis, rosīgi apsprieda šo ziņojumu, taču ielās nebija manāms ne mazākais satraukums. Pēcpusdienas avīzes pasvieda lasītājiem jaunu ziņu kripatiņas ar lieliem virsrakstiem, bet tām nebija nekā cita ko pavēstīt kā vienīgi par karaspēka kustību tīreļa apkārtnē un mežu degšanu starp Vokingu un Veibridžu. Pulksten astoņos «St. James's Gāzei te» savā speciālizdevumā bez komentāriem paziņoja par telegrāfa sakaru pārtrūkšanu. Cilvēki sprieda, ka degošās priedes krītot sabojājušas līniju. Tonakt par kauju vēl nekas nebija zināms. Tā bija nakts, kad es braucu uz Lezerhedu un atpakaļ.