Mans brālis nemaz nebija nobažījies par mums, jo no avīzēm zināja, ka cilindrs atrodas krietnas divas jūdzes no manas mājas. Viņš nolēma tonakt atbraukt pie mums, lai, kā pats saka, redzētu šos radījumus, pirms tie tiek nogalināti. Ap pulksten četriem viņš nosūtīja telegrammu, kas mani nekad nesasniedza, un vakaru pavadīja mūzikhollā.
Arī Londonā sestdienas naktī bija pērkona negaiss, un mans brālis aizbrauca uz Vaterlo staciju ar ormani. Uz perona, no kura parasti atiet pusnakts vilciens, viņš pēc neilgas gaidīšanas uzzināja, ka it kā kāda nelaimes gadījuma dēļ vilcienu satiksme ar Vokingu pārtraukta. Kas īsti noticis, to viņam neizdevās noskaidrot, jo arī paši stacijas darbinieki tobrīd nekā tuvāk nezināja. Bez sevišķa satraukuma, pat neiedomādamies, ka starp Baiflītu un Vokingu varētu būt noticis kaut kas vairāk nekā vienkārša katastrofa, dzelzceļnieki novirzīja tālos vilcienus, kas parasti biauc caur Vokingu, uz Viržinijvoteru vai Gildfordu. Viņi bija arī ļoti aizņemti, izdarot nepieciešamos pārkārtojumus Sautemptonas un Portsmu- tas Svētdienas līgas ekskursiju maršrutos. Kāds naksnīgs avīzes reportieris, noturēdams manu brāli par vilcienu kustības priekšnieku, kam viņš mazliet līdzinās, notvēra viņu un gribēja dabūt interviju. Gandrīz nevienam tonakt neienāca prātā, ka šī katastrofa varētu būt saistīta ar marsiešiem.
Kādā citā šo notikumu aprakstā es vēlāk lasīju, ka tajā svētdienas rītā «sakarā ar vēstīm no Vokingas visa Londona bija kā elektrizēta». Patiesībā nebija it nekā tāda, kas attaisnotu šo ekstravaganto frāzi. Daudzi jo daudzi londonieši nekā nezināja par marsiešiem līdz pat pirmdienas rītam, kad izcēlās panika. Tie, kas šo to bija dzirdējuši, arī vēl īsti neaptvēra visu, ko vēstīja aprautās telegrammas svētdienas avīzēs. Bet vairums londoniešu svētdienā avīzes vispār nelasa.
Pie tam londonietī tik dziļi sēž savas personiskās drošības apziņa un sensacionālas ziņas avīzēs ir tik ierastas, ka viņš bez jebkādām šausmu tirpām spēja izlasīt, piemēram, šādas rindas:
«Vakar vakarā ap pulksten septiņiem marsieši iznāca no cilindra un, aizsegušies ar metāla vairogiem, devās uzbrukumā. Viņi pilnīgi nopostīja Vokingas staciju ar tuvējām mājām un iznīcināja veselu Kār- diganas pulka bataljonu. Nekas sīkāk nav zināms. Maksima tipa ložmetēji izrādījušies pilnīgi bezspēcīgi pret viņu bruņām; lauka lielgabalus viņi padarījuši nelietojamus. Huzāru vienība aizauļojusi uz
Čērtsiju. Domājams, ka marsieši lēnām virzās uz Čērtsiju vai Vindzoru. Vestsarijā valda liels uztraukums, un steigšus tiek būvēti nocietinājumi, lai apturētu marsiešu virzīšanos uz Londonu.»
Tā ziņoja «Sunday Sun», bet avīzē «Referee» kāds asprātīgs un veikls feļetonists rakstīja, ka šie notikumi atgādinot paniku ciemā, kur pēkšņi palaista brīvībā zvērnīca.
Neviens Londonā skaidri nezināja, kāds īsteni ir marsiešu bruņojums, un vēl arvien dominēja vecais priekšstats, ka šie briesmoņi ir gausi un neveikli. «Lien», «ar pūlēm pārvietojas» — šādi izteicieni bija sastopami gandrīz visos pirmajos ziņojumos. Nevienu no tiem nevarēja būt rakstījis cilvēks, kas pats redzējis marsiešus pārvietojamies. Visas svētdienas avīzes izlaida speciālizdevumus, vienalga — bija saņemtas kādas jaunas ziņas vai nebija. Bet faktiski tās nevarēja pavēstīt cilvēkiem neko jaunu līdz pat vēlai pēcpusdienai, kad varas iestādes nodeva preses aģentūrām to rīcībā esošās ziņas. Tad tika paziņots, ka Voltonas, Veibridžas un visa tā novada iedzīvotāji straumēm plūst pa ceļiem Londonas virzienā, un tas arī bija viss.
Mans brālis no rīta aizgāja uz baznīcu pie Atradeņu hospitāļa, vēl arvien nezinādams, kas noticis iepriekšējā naktī. Tur viņš dzirdēja mācītāju netieši pieminam invāziju un aizlūdzam par mieru. Iznācis no baznīcas, viņš nopirka «Referee» numuru. Izlasījis pēdējās ziņas, viņš satraukts atkal devās uz Va- terlo staciju, lai noskaidrotu, vai vilcienu satiksme nav atjaunota. Šķita, ka omnibusu un ekipāžu pasažierus, velosipēdistus un neskaitāmos svētdienīgi uzposušos gājējus ielās sevišķi neietekmē dīvainās vēstis, ko izkliedza avīžu pārdevēji. Ļaudis tās uzņēma ar tīri bezpersonisku interesi un, ja arī uztraucās, tad vienīgi par vietējo iedzīvotāju likteni. Tikai stacijā mans brālis uzzināja, ka vilcieni vairs neiet ari uz Vindzoru un Čērtsiju. Nesēji viņam pastāstīja, ka no rīta saņemtas vairākas svarīgas telegrammas no Baiflītas un Čērtsijas stacijas, bet tad sakari pēkšņi pārtrūkuši. Neko tuvāk no nesējiem viņam neizdevās uzzināt. «Pie Veibridžas notiekot kauja,» tas bija viss, ko viņi varēja pavēstīt.
Vilcienu kustība tagad bija pilnīgi dezorganizēta. Pie stacijas drūzmējās bariņš ļaužu, kas gaidīja atbraucam draugus vai radiniekus no dienvidrietumu rajoniem. Kāds vecs, sirms džentlmenis skaļi pukojās un apvainoja nekārtībās Dienvidrietumu dzelzceļa administrāciju.
— Noteikti jāiesniedz sūdzība! — viņš sacīja.
Pienāca pāris vilcienu no Ričmondas, Putnijas un
Kingstonas ar cilvēkiem, kas bija izbraukuši pavadīt svētdienu uz upes, bet atraduši slūžas slēgtas un sastapušies ar baiļpilnu atmosfēru. Kāds vīrs zili baltā sporta jakā, dīvaino jaunumu pārpilns, uzrunāja manu brāli.
— Kingstonā bariem gāžas iekšā ļaudis ar divričiem, ratiem un citiem braucamiem, ar mantu lādēm un paunām, — viņš stāstīja. — Tie ir bēgļi no Mol- sijas, Veibridžas un Voltonas. Viņi Čērtsijas pusē dzirdējuši nikni šaujam lielgabalus, tad atauļojuši kavalēristi un pavēlējuši viņiem tūlīt atstāt savus ciemus, jo tuvojoties marsieši. Ari mēs Hemptonkor- tas stacijā dzirdējām lielgabalu dārdus, bet domājām, ka tas ir pērkons. Velns parāvis, ko tas viss nozīmē? Marsieši taču nevar tikt laukā no savas bedres, vai ne tā?
Mans brālis nezināja, ko viņam atbildēt. _ Vēlāk viņš ievēroja, ka satrauktā jutoņa izplatījusies arī apakšzemes dzelzceļa pasažieru vidū un ka svētdienas zaļumnieki, kas izbraukuši uz Londonas dienvidrietumu «plaušām» — Bārnsu, Vimbldonu, Ričmondas parku, Kjū un citām vietām, — sāk atgriezties neparasti agri, taču neko vairāk par neskaidrām baumām neviens nevarēja pastāstīt. Visi, kas atgriezās no gala stacijām, šķita esam ļoti sliktā omā.
Ap pulksten pieciem pieaugošo pūli stacijā visnotaļ satrauca fakts, ka pa līniju, kas savieno Dienvidaustrumu un Dienvidrietumu staciju un gandrīz vienmēr ir slēgta, aizbrauca preču vilcieni ar milzīgiem lielgabaliem uz platformām un kareivju pieblīvētiem vagoniem. Tā bija artilērija, ko pārsvieda no Vulidžas un Četemas Kingstonas aizsardzībai. Publika un kareivji apmainījās jokiem: «Jūs apēdīs bez sāls!» — «Mēs esam zvēru dīdītāji!» un tamlīdzīgi. Drīz pēc tam stacijā ieradās policija un sāka dzīt publiku projām no peroniem. Mans brālis atkal izgāja uz ielas.
Baznīcas zvanu skaņas aicināja uz vakara dievkalpojumu, un pa Vaterloroudu dziedādama aizsoļoja Pestīšanas armijas meiteņu vienība. Uz tilta bariņš dīkdieņu vēroja savādas, brūnas putas, kas lēkšķēm peldēja lejup pa straumi. Patlaban rietēja saule, un aiz Pulksteņa torņa un Parlamenta palātām pletās vismierīgākās debesis, kādas vien var iedomāties, — rāms, zeltains klajš, ko šķērsoja purpursārtu mākoņu strēles. Dzirdēja runājam par kādu atpeldējušu līķi. Viens no vērotājiem, kas teicās esam rezervists, pastāstīja manam brālim, ka redzējis rietumos helio- grāfa zibšņus.