Uz Velingtonstrītas mans brālis sastapa divus dūšīgus zeļļus, kas tikko bija izdrāzušies no Flītstrītas ar vēl mitru avīžu žūkšņiem un uzkrītošiem plakātiem.
— Drausmīga katastrofa! — viņi sauca viens par otru, piekliegdami visu ielu.
— Kauja pie Veibridžas!
— Izsmeļošs apraksts!
— Marsieši atsisti!
— Londona briesmās!
Manam brālim vajadzēja atdot trīs pensus par šās avīzes eksemplāru.
Tad un tikai tad viņš beidzot aptvēra, cik šie briesmoņi īstenībā ir stipri un bīstami. Viņš uzzināja, ka marsieši ir nevis saujiņa mazu, lempīgu radījumu, bet gan ar prātu apveltītas būtnes, kas vada milzīgus mehāniskus ķermeņus, spēj ļoti ātri pārvietoties un dot tik iznīcinošus triecienus, ka pat visspēcīgākie lielgabali nevar stāties tiem pretī.
Avīze viņus aprakstīja kā «gigantiskas, zirnekļiem līdzīgas mašīnas, gandrīz simt pēdu augstas, spējīgas sasniegt ātrvilciena ātrumu un izšaut spēcīgu karstuma staru». Nomaskētas baterijas, galvenokārt lauka lielgabali, novietotas Horselas tīreļa apkārtnē, it īpaši starp Vokingas rajonu un Londonu. Piecas marsiešu mašīnas redzētas virzāmies uz Temzas pusi, un viena, pateicoties laimīgai nejaušībai, sadragāta. Pārējos gadījumos šāviņi netrāpījuši, un marsieši tūlīt pat ar karstuma stariem iznīcinājuši baterijas. Tika pieminēts, ka gājis bojā daudz karavīru, taču visumā telegrammas tonis bija optimistisks.
Marsiešu uzbrukums atsists; viņi nav neievainojami. Viņi piespiesti atkāpties trīsstūrī starp saviem cilindriem Vokingas apkārtnē. Signalizētāji ar helio- grāfiem aplenkuši tos no visām pusēm. Uz apdraudēto novadu steidzīgi tiek pārvesti lielgabali no Vindzoras, Portsmutas, Olderšotas,. Vulidžas un pat no ziemeļiem, starp citu — arī deviņdesmitpiecton- nīgie tālšāvēji lielgabali no Vulidžas. Kaujas pozīcijās jau novietoti vai patlaban tiek uzstādīti pavisam simt sešpadsmit lielgabali, galvenokārt, lai nodrošinātu Londonas aizsardzību. Nekad agrāk Anglijā nav notikusi militāro spēku koncentrācija tik* lielos apmēros un tik ātrā tempā.
Nākamos cilindrus, kas nokritīs, cerams, varēs iznīcināt tūlīt uz vietas ar sevišķi spēcīgiem spridzekļiem, kas tiek steidzīgi izgatavoti un izdalīti karaspēka daļām. Situācija neapšaubāmi ir ārkārtīgi neparasta un nopietna, taču sabiedrība tiek aicināta saglabāt mieru un atturēties no panikas. Tiesa, marsieši ir ļoti dīvaini un bīstami radījumi, taču viņu nekādā ziņā nav vairāk kā divdesmit pret mūsu miljoniem.
Spriežot pēc cilindru apmēriem, varas iestādēm ir pamats domāt, ka katrā no tiem var būt augstākais pieci marsieši — tātad pavisam piecpadsmit. Un vismaz viens no tiem ir likvidēts, varbūt pat vairāki. Sabiedrību laikus brīdinās par briesmu tuvošanos, un tiek veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai aizsargātu apdraudēto pilsētas dienvidrietumu nomaļu iedzīvotājus.
Tā — ar vairākkārtīgiem apgalvojumiem, ka londonieši var justies droši un varas orgāni tiks galā ar iespējamo uzbrukumu, — beidzās šis proklamācijai līdzīgais ziņojums.
Tas bija iespiests neparasti lieliem burtiem, tik svaigs, ka krāsa vēl lipa pie pirkstiem, un nodrukāts tādā steigā, ka nebija pagūts tam pievienot kaut īsu komentāru. Kā mans brālis vēlāk stāstīja, bijis savādi redzēt, tik nežēlīgi apcirpti vai izsviesti ārā pārējie materiāli, lai dotu vietu šim tekstam.
Visā Velingtonstrītā tagad redzēja cilvēkus izplēšam rokās sārtās speciālizdevuma lapas un lasām ziņojumu, un pēc brīža Strendā skaļi sāka klaigāt vesela armija avīžu pārdevēju, kas sekoja abiem pionieriem.
Cilvēki steidzīgi rausās ārā no omnibusiem, lai nopirktu avīzi. Šis ziņojums, protams, stipri satrauca londoniešus, lai cik vienaldzīgi viņi bija izturējušies līdz tam. Mans brālis stāstīja, ka Strendā kādam karšu veikalam tūlīt atdarīti aizvirtņi un skatlogā parādījies vīrietis savā svētdienas kārtā, pat ar citrondzelteniem cimdiem rokās, un steidzīgi ņēmies piestiprināt pie stikla Sarijas grāfistes kartes.
Ar avīzi rokā iedams tālāk pa Strendu uz Trafal- garskvēra pusi, mans brālis redzēja dažus bēgļus no Vestsarijas. Pusmūža vīrs kopā ar sievu un diviem zēniem brauca ratos, kādus lieto dārzeņu izva- dāšanai, iekrāvis tajos ari šādas tādas mantas. Viņi brauca no Vestminsteras tilta puses, un cieši aiz šā pajūga virzījās siena ore, kurā līdzās čemodāniem un saiņiem sēdēja piecas vai sešas cienījama izskata personas. Šo cilvēku sejas bija novārgušas, un visa viņu āriene uzkrītoši kontrastēja ar svētdienīgi tērpto publiku omnibusos. Švītīgi ģērbušies pilsētnieki ziņkāri blenza uz viņiem no vieglo ormaņu ratiem. Pie Trafalgarskvēra bēgļi apstājās it kā neziņā, uz kuru pusi doties, tad pagriezās uz austrumiem un aizbrauca tālāk pa Strendu. Pēc brītiņa pa
rādījās kāds vīrs darba drēbēs uz vecmodīga trīsriteņu velosipēda ar mazu priekšējo riteni. Viņa apģērbs bija noputējis un seja bāla kā krīts.
Mans brālis nogriezās uz Viktorijas ielas pusi un sastapa vēl citus bēgļus. Viņam iešāvās prātā, ka varbūt to vidū ieraudzīs arī mani. Viņš ievēroja, ka neparasti daudz policistu regulē satiksmi. Daži no bēgļiem runājās ar ļaudīm omnibusu pieturās. Viens apgalvoja, ka pats redzējis marsiešus. «īsti tvaika katli uz augstām kājām, kad es jums saku, un slāj uz priekšu kā cilvēki!» Vairums bēgļu bija satraukti un savu dīvaino piedzīvojumu uzbudināti.
Krodziņos aiz Viktorijas stacijas valdīja liela rosība, uzņemot šos atbraucējus. Uz visiem ielu stūriem cilvēku bariņi lasīja avīzes, uztraukti sarunājās vai blenza uz neparastajiem svētdienas viesiem. Viņu skaits auga augumā, līdz beidzot novakarē, kā mans brālis teica, ielas atgādināja Epsomas Haistrītu der- bija dienā. Mans brālis iztaujāja vairākus bēgļus, bet lielākoties saņēma neapmierinošas atbildes.
Neviens no viņiem nevarēja neko pastāstīt par Vokingu, izņemot kādu vīrieti, kas apgalvoja, ka Vokingā iepriekšējā naktī esot pilnīgi nopostīta.
— Es esmu no Baiflītas, — viņš stāstīja. — Agri no rīta cauri mūsu ciemam brauca kāds velosipēdists un apskraidīja visas mājas, brīdinādams, lai mēs dodamies projām. Tad ieradās kareivji. Mēs izgājām laukā paskatīties un dienvidu pusē ieraudzījām dūmu mākoņus — nekā cita, tikai dūmus, neviena dzīva dvēsele neparādījās no turienes. Pēc tam mēs izdzirdējām lielgabalus pie Čērtsijas, un no Veibridžas sāka plūst bēgļi. Tad es aizslēdzu savu māju un ari devos ceļā.
Tobrīd iel&s valdīja tāds noskaņojums, ka pie visa vainojamas varas iestādes, kas nav spējušas laikus likvidēt iebrucējus un pasargāt iedzīvotājus no šīm neērtībām.
Ap pulksten astoņiem spēcīga artilērijas dunoņa bija saklausāma visā Londonas dienviddaļā. Galvenajās ielās satiksmes dēļ mans brālis to nevarēja sadzirdēt, bet, nogriezies klusajās sānieliņās uz upe^ pusi, viņš to saklausīja gluži skaidri.
Ap desmitiem mans brālis atgriezās no Vestmin- steras uz savu dzīvokli netālu no Rīdžentparka. Tagad viņš bija ļoti nobažījies par mani un satraukts par acīm redzamo stāvokļa nopietnību. Viņa prāts, gluži tāpat kā manējais sestdien, sliecās iztēloties kaujas norisi. Viņš domāja par slēptuvēs klusu gaidošajiem lielgabaliem, par bēgļu ceļos klīstošajiem cilvēkiem un mēģināja iedomāties simt pēdu augstos «tvaika katlus uz kājām».
Pa Oksfordstrītu aizbrauca viens vai divi piekrauti bēgļu pajūgi, Merilbonroudā viņš sastapa vēl dažus, taču jaunā vēsts izplatījās tik lēnām, ka Rī- džentstrīta un Portlendrouda kā parasti svētdienas vakaros bija pilnas ar bezrūpīgu publiku, kaut gan šur tur dzirdēja ari spriežam par pēdējiem notikumiem, un gār Rīdžentparku zem retajām gāzes laternām pastaigājās tikpat daudz klusu pārīšu kā allaž. Nakts bija silta, rāma un mazliet tvanīga, joprojām laiku pa laikam atskanēja lielgabalu dunoņa, un pēc pusnakts dienvidu pusē plaiksnījās it kā rūsa.