Mans brālis lasīja un pārlasīja avīzi, baiļodamies, ka ar mani noticis visļaunākais. Viņš nekur neatrada miera un pēc vakariņām atkal bezmērķīgi klaiņoja pa ielām. Atgriezies viņš veltīgi mēģināja pievērsties savām eksāmena piezīmēm. īsi pēc pusnakts viņš aizgāja gulēt, un pēc pāris stundām no briesmīgiem sapņiem viņu uzmodināja klaudzināmo veserīšu troksnis, skrejošu soļu dipoņa uz ielas, tāla bungu rīboņa un spalgas zvanu skaņas. Uz griestiem lēkāja sarkani atspīdumi. Kādu mirkli viņš gulēja apstulbis, neaptverdams, vai jau pienācis rīts vai pasaule sajukusi prātā. Tad viņš izlēca no gultas un pieskrēja pie loga.
Viņa istaba atradās bēniņu stāvā, un, kad viņš izbāza galvu pa logu, visgarām ielai skaļi tika atgrūsti vaļā vismaz ducis logu un tajos parādījās miegainas, izpūrušas galvas. Skanēja jautājoši saucieni.
— Viņi nāk! — kliedza policists, dauzīdamies pie durvīm. — Marsieši nāk! — Un aizsteidzās pie nākamajām durvīm.
No Elbenistrītas kazarmām nāca bungu un tauru skaņas, un visas apkārtējās baznīcas sparīgi gainīja prom miegu ar trauksmainu, juceklīgu zvanīšanu. Dzirdēja skaļi virinām durvis, un ielas pretējās puses māju tumšajos logos citā pēc cita iedegās dzeltenīga gaisma.
Pa ielu aizjoņoja slēgta kariete, kuras rīboņa uz stūra spēji ielauzās kopīgā trokšņu jūklī, pieauga līdz spalgai dārdoņai zem loga un pamazām noklusa tālumā. Tūlīt aiz tās sekoja pāris ormaņu ratu, kas ievadīja garu virteni auļojošu pajūgu. Gandrīz visi tie steidzās uz Čokfārmas staciju, kur, neaizbraukusi līdz Jūstonai, bēgļus uzņēma Ziemeļrietumu dzelzceļa speciālvilcieni.
Mans brālis ilgi raudzījās laukā pa logu, apstulbis aiz pārsteiguma un vērodams, kā policisti dauzās pie visām durvīm pēc kārtas un nodod savu neizprotamo rīkojumu. Tad atvērās vina istabas durvis un ienāca kaimirš no pretējā dzīvokļa, ģērbies tikai kreklā, biksēs un rītākurpēs, ar sajukušiem matiem, kā no gultas izlīdis, bikšturu lencēm vaļīgi kuļājoties gar sāniem.
— Pie joda, kas tur notiek? — viņš vaicāja. — Vai ugunsgrēks? Kas tā par elles kņadu?
Viņi abi izbāza galvas pa logu, pūlēdamies saklausīt, ko kliēdz policisti. Cilvēki no sānielām plūda šurp un sarunādamies stāvēja bariņos uz stūriem.
— Pie joda, ko tas viss nozīmē? — kaimiņš atkal jautāja.
Mans brālis kaut ko nenoteikti nomurmināja un sāka ģērbties, ar katru drēbj.u gabalu skriedams atpakaļ pie loga, lai redzētu, kas notiek satraukuma pārņemtajās ielās. Drīz vien tur parādījās nenormāli agri iznākušu avīžu pārdevēji, izkliegdami jaunākās ziņas:
— Londonai draud nosmakšanas briesmas! King- stonas un Ričmondas aizsardzība pārrauta! Drausmīgi slaktiņi Temzas ielejā!
Un it visur — dzīvokļos zem viņa, blakus mājās un namos pāri ielai, Parka Terasēs un simt citās ielās šajā Merilbonas daļā, Vestbornas parka rajonā un Sentpankresā, un uz rietumiem un ziemeļiem Kil- bērnā, Sentdžonsvudā un Hempstedā, un uz austrumiem Šordičā, Haiberijā, Hegerstonā un Hokstonā, tik tiešām visā milzīgajā Londonā no īlingas līdz Istemai — cilvēki izberzēja acis un atrāva logus, izbrīnā vērās laukā, uzdeva veltīgus jautājumus un steidzīgi ģērbās, sajuzdami tuvojošās baiļu vētras pirmo pūsmu aizbrāžamies pa ielu. Tā bija lielās panikas rītausma. Londona, kas svētdienas vakarā bija aizgājusi gulēt trula un inerta, pirmdienas rīta pir- mājās stundās pēkšņi pamodās drudžainā briesmu nojausmā.
Nevarēdams no sava loga redzēt, kas notiek, mans brālis nogāja lejā uz ielas, un tieši tajā brīdī debesis starp namu ģēvelēm iekvēlojās pirmajā rītausmas sārtumā. Ar katru mirkli pieauga gan kājām, gan pajūgos bēgošo cilvēku straume.
— Melni dūmi! — viņš dzirdēja ļaudis kliedzam. Un atkaclass="underline" — Melni dūmi!
Nebija iespējams palikt imūnam pret tik vienprātīgām bailēm. Vēl kavēdamies mājas durvīs, mans brālis redzēja tuvojamies avīžu pārdevēju un nopirka vienu eksemplāru.
Vīrs ar pārējām avīzēm aizskrēja tālāk, pārdodams tās par šiliņu gabalā. Tā peļņas kāre groteski sajaucās ar paniku.
Šajā avīzē mans brālis izlasīja Virspavēlnieka ziņojumu par katastrofu:
«Marsieši ar raķetēm spēj palaist milzīgus melnu, indīgu tvaiku mākoņus. Viņi ir nosmacējuši mūsu baterijas, nopostījuši Ričmondu, Kingstonu un Vimbl- donu un lēnām virzās uz Londonu, iznīcinādami visu savā ceļā. Nav iespējams viņus apstādināt. Vienīgais glābiņš no melnajiem dūmiem ir tūlītēja bēgšana.»
Tas bija viss, bet ar to pietika. Lielās sešu miljonu pilsētas iedzīvotāji visi kā viens satraukti rosījās, steidzās, skrēja; tūlīt tūlīt nepārskatāmas ļaužu masas sāks velties uz ziemeļiem.
— Melni dūmi! — kliedza balsis. — Uguns!
Tuvējās baznīcas zvanu spalgo skaņu jūklis griezīgi plosīja gaisu, kāds nevērīgs braucējs, spiedzienu un lamu pavadīts, ar saviem divričiem uzdrāzas virsū ūdens silei ielas malā. Mājās šurp un turp vīdēja vārga, dzeltena gaisma, un daži ormaņu rati, garām traukdamies, noplivināja neizdzēsto laternu ugunis. Bet pāri galvām arvien spožāka pletās rītausma, skaidra, mierīga, rāma.
Mans brālis dzirdēja sev aiz muguras ļaudis skraidām šurpu un turpu pa istabām un augšup lejup pa kāpnēm. Pie durvīm iznāca mājas saimniece, ievīstī- jusies rītasvārkos un šallē; viņas vīrs klaigalēdams tai sekoja.
Kad mans brālis beidzot aptvēra, ko īsti tas viss nozīmē, viņš steigšus atgriezās savā istabā, sabāza visu savu naudu — kādas desmit mārciņas — kabatās un atkal izgāja uz ielas.
15
KAS NOTIKA SARIJĀ
Tai laikā, kad pusjukušais mācītājs runājās ar mani pie dzīvžoga līdzenajās pļavās netālu no Hali- fordas, bet mans brālis vēroja pār Vestminsteras tiltu plūstošo bēgļu straumi, marsieši no jauna devās uzbrukumā. Cik varēja spriest pēc pretrunīgajiem ziņojumiem, lielākā daļa no viņiem palika Horselas bedrē līdz pulksten deviņiem vakarā, steidzīgi kaut ko gatavodami, un, viņiem darbojoties, pār tīreli cēlās milzīgi zaļu dūmu mākoņi.
Taču trīs noteikti iznāca laukā ap pulksten astoņiem un, virzīdamies uz priekšu lēnām un piesardzīgi, cauri Baiflītai un Pirfordai devās uz Riplijas un Veibridžas pusi, tumši iezīmēdamies pret saulrieta debesīm tur gaidošo bateriju priekšā. Šie marsieši gāja nevis kopā, bet izklaidus, apmēram pusotras jūdzes attālumā cits no cita. Viņi sazinājās savā starpā ar sirēnai līdzīgiem kaucieniem, kuros griezīgi mijās augsti un zemi toņi.
Šo kaukšanu un pie Riplijas un Sentdžordžhilas uzstādīto lielgabalu šāvienus mēs tad arī dzirdējām Augšhalifordā. Riplijas artilēristi — nepieredzējuši brīvprātīgie, kurus jau nu vis nevajadzēja novietot šādā pozīcijā, — izšāva vienu vienīgu pāragru, neveiksmīgu zalvi un gan jāšus, gan kājām metās bēgt cauri ļaužu pamestajam ciemam. Marsietis mierīgi piegāja klāt viņu lielgabaliem, piesardzīgi aizsoļoja pāri tiem, nemaz nelietodams karstuma staru, aiz- slāja garām bēgļiem un tādējādi negaidīti pārsteidza Peinshilas parkā novietoto bateriju, ko uz vietas iznīcināja.