Turpretim Sentdžordžhilas vīriem bija vai nu labāka vadība, vai vairāk drosmes. No saviem priežu mežā paslēptajiem lielgabaliem viņi varēja pilnīgi negaidīti atklāt uguni uz marsieti, kas tiem atradās vistuvāk. Notēmējuši tik mierīgi kā parādē, viņi izšāva uz to apmēram no tūkstoš jardu attāluma.
Šāviņi sprāga marsietim visapkārt, un artilēristi redzēja to pasperam vēl dažus soļus, sagrīļojamies un nogāžamies zemē. Atskanēja vienbalsīgs gaviļu kliedziens, un lielgabali trakā steigā tika pielādēti no jauna.
Pakritušais marsietis izgrūda garu kaucienu, un tūlīt pat, atsaukdamies viņam, dienvidu pusē pāri kokiem parādījās otrs spožs milzenis. Šķita, ka pirmajam šāviņš ir sadragājis vienu no trim kājām. Visi nākamās zalves šāviņi pārlidoja pāri notriektajam marsietim, un tai pašā mirklī abi viņa biedri pavērsa savus karstuma starus pret bateriju.
Munīcija uzsprāga gaisā, apkārtējās priedes sāka degt, un no apkalpes, kas metās bēgt pāri kalnam, izglābās tikai pāris cilvēku.
Pēc tam visi trīs marsieši sanāca kopā un laikam par kaut ko apspriedās. Izlūki, kas tos novēroja, ziņoja, ka kādu pusstundu viņi neesot izkustējušies no vietas. Apkritršais marsietis lēnām izrausies no kapuces — mazs, brūngans ķermenis, kas pa gabalu dīvaini atgādinājis noglumējušu piepi, — un acīmredzot ņēmies labot savu bojāto balstu. Ap pulksten deviņiem virš bijis beidzis, jo viņa kapuce atkal pacēlusies pāri kokiem.
Da. as minūtes pēc deviņiem šiem trim esošajiem sargposteņiem piebiedrojās četri citi marsieši. Tiem katram bija līdzi resna., melna caurule, un tādas pašas caurules tika iedotas arī pirmajiem trim marsiešiem. Tad visi septiņi, izkārtodamies vienādos attālumos cits no cita, nostājās lielā puslokā starp Sent- džordžhilu, Veibridžu un Sendas ciemu, dienvidrietumos no Riplijas.
Tiklīdz marsieši sāka kustēties, no pakalniem viņu priekšā gaisā uzšāvās kāds ducis signālraķešu, brīdinot baterijas pie Ditonas un Ešeras. Tai pašā laikā četras citas marsiešu kaujas mašīnas, tāpat apbruņotas ar caurulēm, šķērsoja upi, un divas no tām kā melnus rēgus pret rieta atblāzmu ieraudzījām mēs ar mācītāju, kad gurdi un nomocījušies steidzāmies pa ceļu prom no Halifordas uz ziemeļiem. Tās mums šķita peldam pa mākoņiem, jo laukus klāja pien- balta migla, aizsegdama trešdaļu no mašīnu augstuma.
Ieraugot marsiešus, mācītājs apslāpēti iekliedzās un metās skriet, bet es zināju, ka bēgt no šiem radījumiem ir veltīgi, pagriezos un cauri rasotām nātrēm un kazenājiem ielīdu platajā grāvī ceļa malā. Mācītājs atskatījās, ieraudzīja, ko es daru, un piebiedrojās man.
Abi marsieši apstājās; mums tuvākais stāvēja, pagriezies pret Sanberiju, otra neskaidrais, pelēkais siluets blāvoja līdzās vakarzvaigznei tālāk uz Stein- sas pusi.
Marsiešu kaucieni bija mitējušies; absolūtā klusumā vini ieņēma katrs savu vietu, izveidodami milzīgu pusloku ap bedri ar cilindriem. Atstatums starp šā pusloka galiem bija vismaz divpadsmit jūdžu. Nekad vēl kopš šaujampulvera izgudrošanas neviena kauja nebija sākusies tik klusu. Novērotājam pie Ripiijas būtu radies uz mata tāds pats iespaids kā mums iztālēm — šķita, ka šajā tumstošajā naktī ir vienīgi marsieši, kuru stāvus nespodri apgaismoja sarkanīga atblāzma no Sentdžordžhilas un Peinshilas mežiem.
Taču it visur iepretim šim marsiešu puslokam — pie Steinsas, Haunslovas, Ditonas, Ešeras, Okemas, aiz pakalniem un mežiem dienvidos no upes un viņpus līdzenajām pļavām ziemeļos no tās, kur vien kāds koku puduris vai ciema ēkas deva aizsegu, — bija uzstādīti lielgabali.
Signālraķetes uzšāvās gaisā, izkaisīja savas dzirkstis naktī un apdzisa, un visas šīs kaujai gatavās baterijas saspringtās gaidās vērās pretī ienaidniekam. Marsiešiem vajadzēja tikai pienākt šāviena attālumā, un vienā acumirklī šie melnie, nekustīgie cilvēku stāvi, šie krēslā tumši vizošie ieroči uzvirstu dārdošā kaujas mutulī.
Neapšaubāmi visi šie nomodā esošie ļaudis, tāpat kā es, savā prātā pūlējās uzminēt, kāds gan marsiešiem ir priekšstats par mums. Vai viņi saprot, ka mūsu ir miljoni, ka mēs esam organizēti, disciplinēti un rīkojamies vienoti? Jeb varbūt mūsu zalves, pēkšņie šāviņu dzēlieni, mūsu neatlaidīgie mēģinājumi aplenkt viņu apmetni tiem šķiet kaut kas līdzīgs iztraucēta bišu stropa niknajam, juceklīgajam uzbrukumam? Vai viņi domā, ka spēs mūs iznīcināt? (Tobrīd neviens vēl nezināja, ar ko marsieši barojas.)
Simt šādi jautājumi maisījās man pa galvu, kamēr es vēroju milzīgo, tumšo siluetu. Un tai pašā laikā manas domas kavējās pie neskaitāmajām nomaskētajām karaspēka daļām Londonas virzienā. Vai tās ir paguvušas sagatavot lamatas? Vai izdosies Haunslovas pulvera fabrikas izmantot kā slazdu marsiešiem? Vai londoniešiem pietiktu dūšas un vīrišķības pārvērst savu milzīgo pilsētu par jaunu liesmojošu Maskavu?
Beidzot, kad mēs, kā šķita, bezgala ilgi bijām gulējuši zem dzīvžoga, lūrēdami cauri tam, nodārdēja it kā tāls lielgabala šāviens. Pēc tam otrs, jau tuvāk, un vēl viens. Tad mums tuvējais marsietis pacēla savu cauruli augstu gaisā un izšāva gluži kā no lielgabala ar tādu rībienu, ka zeme nodrebēja. Otrs, kas atradās pie Steinsas, darīja to pašu. Nebija ne uzliesmojuma, ne dūmu, tikai dobjš sprādziena troksnis.
Šie spēcīgie dārdieni, kas sekoja cits citam, mani tā satrauca, ka, aizmirsis briesmas un savas applau- cētās rokas, es uzrausos dzīvžogā un sāku lūkoties uz Sanberijas pusi.
Atkal atskanēja rībiens, un pāri manai galvai Haunslovas virzienā aizlidoja liels šāviņš. Es domāju, ka ieraudzīšu vismaz dūmus, uguni vai ko citu, kas liecinātu par tā iedarbību, taču redzēju tikai tumšzilās debesis, vientuļu zvaigzni tajās un balto miglu, kas tāltālu klājās pār zemi. Nebija arī ne grāviena, ne sprādziena. Atkal iestājās klusums. Pagāja minūte, divas, trīs.
— Kas notiek? — mācītājs jautāja, piesliedamies kājās man līdzās.
— Dievs vien to zina! — es atteicu.
Garām aizlidinājās sikspārnis un nozuda miglā. Kaut kur tālumā atskanēja satraukti kliedzieni un apklusa. Es atkal palūkojos uz marsieti: tagad tas ātrā gaitā slāja gar upes krastu uz austrumiem.
Es gaidīju, ka kuru katru mirkli kāda no slēpnī novietotajām baterijām atklās uz viņu uguni, taču nekas neiztraucēja vakara klusumu. Attālinoties marsieša stāvs kļuva aizvien mazāks, un drīz vien to paslēpa migla un sabiezējošā tumsa. Ziņkāres urdīti, mes uzrāpāmies augstāk. Sanberijas pusē apvārsni aizsedza blīvs tumšums, it kā tur pēkšņi būtu izaudzis konusveida kalns. Tālāk viņpus upes pāri Voltonai mēs ieraudzījām otru tādu pašu melnu konusu. Šie terikoniem līdzīgie veidojumi mūsu acu priekšā noplaka un pletās plašumā.
Pēkšņas nojausmas vadīts, es paskatījos uz ziemeļiem un ieraudzīju tur caur miglu rēgojamies trešo melno pauguru.
Piepeši bija iestājies dziļš klusums. Kaut kur tālu uz dienvidaustrumiem varēja dzirdēt marsiešu sa- saukšanos, un tad gaisu atkal satricināja tālīni viņu šāvienu dārdi. Bet Zemes artilērija klusēja.
Tobrīd mēs nevarējām saprast, kas notiek, un tikai vēlāk es uzzināju, ko nozīmēja šie draudīgie, krēslā izslējušies pauguri.
Katrs marsietis, stāvēdams savā vietā milzīgajā puslokā, ko es jau iepriekš aprakstīju, pēc kaut kāda mums nezināma signāla bija izšāvis no lielgabalam līdzīgās caurules lielu metāla kārbu, tēmējot uz katru priekšā pagadījušos uzkalnu, rae- žiņu, māju puduri vai ko citu, aiz kā varētu būt paslēpti lielgabali. Daži izšāva pa vienai kārbai, daži pa divām, kā, piemēram, tas, kuru mēs redzējām. Pie Riplijas stāvošais marsietis, kā stāsta, esot izšāvis ne mazāk kā piecas reizes. Atsitoties pret zemi, šīs kārbas bez sprādziena sašķīda gabalos, un no tām izvirda milzīgs kvantums smagu, melnu tvaiku, kas mutuļodami uzšāvās augšup, izveidojot kalnam līdzīgu blīvu gāzes mākoni, tad lēnām noplaka pie zemes un izplūda pa visu apkārtni. Saskaroties ar šiem kodīgajiem tvaikiem, kaut mazliet tos ieelpojot, viss dzīvais gāja bojā.