Šī gāze bija smaga, smagāka par visbiezākajiem dūmiem, un, kad trieciena spēks to bija uzsviedis gaisā, tā nevis izklīda, bet noslīga lejup un izplūda pār zemi līdzīgi šķidrumam, notekot no pakalniem, piepildot ielejas, grāvjus un upju teces, gluži tāpat kā ogļskābe, kas izplūst no vulkāniskām plaisām. Ja tā saskārās ar ūdeni, notika kaut kāda ķīmiska reakcija, un ūdens virsma tūlīt pārklājās ar pulverveida pļāvu, kas lēnām nosēdās, atbrīvojot vietu jaunai porcijai. Šis savienojums bija absolūti nešķīstošs, un, kaut gan pati gāze acumirklī iedarbojās nāvējoši, ūdens pēc attīrīšanas no nogulsnēm bija pilnīgi nekaitīgs. Atšķirībā no citām gāzēm šī gāze nebija difūza. Tā gulēja blīvā slānī, gausi plūda lejup pa nokalnēm, negribīgi padevās vējam, mazpamazām sajaucās ar miglu un gaisa mitrumu un kā melni putekļi nosēdās uz zemes. Mēs vēl arvien nekā nezinām par šīs vielas sastāvu, izņemot to, ka tajā ietilpst kāds svešs elements, kas spektra zilajā daļā dod četru līniju grupu.
Uzmutuļojuši kalnam līdzīgā mākonī un noslīguši lejup, melnie dūmi tik cieši gūlās pie zemes, ka piecdesmit pēdu augstumā gaiss bija pilnīgi tīrs un, kā apliecināja to nakti pārdzīvojušie Strītkobemas un Ditonas iedzīvotāji, no tiem varēja paglābties uz jumtiem, augstāku māju pēdējos stāvos un lielos kokos.
Kāds vīrs no Strītkobemas, kas bija uzrāpies baznīcas tornī, stāstīja, kā šie dūmi, veldamies dīvainiem gredzeniem, piepildījuši ciemu un mājas spokaini izslējušās pāri melnajai blīvai. Pusotras dienas viņš notupējis tornī, galīgi novārdzis, izbadējies un saules apsvilināts. Raugoties no augšas, pakalnu ieskautā ieleia izskatījusies kā melns, samtains ezers, kurā vietvietām saulē spīdējuši sarkani jumti un zaļi koki, bet vēlāk parādījušies tumšā plīvurā tīti krūmi, vārti, klētis, šķūņi un māju sienas.
Tā tas bija Strītkobemā, kur melnā gāze palika, kamēr pati lēnām nosēdās uz zemes. Bet daudzās citās vietās, pēc tam kad tā savu darbu bija padarījusi, marsieši atkal attīrīja gaisu, uzšļākdami gāzes slānim tvaika strūklu.
Tā viņi likvidēja gāzes vālus netālu no mums; mēs zvaigžņu gaismā redzējām to pa kādas pamestas mājas logu Augšhalifordā, kur bijām atgriezušies. Mēs varējām redzēt arī prožektoru starus, kas slīdēja šurpu turpu pār Ričmondu un Kingstonu. Ap pulksten vienpadsmitiem loga rūtis nodrebēja un mēs izdzirdējām tur uzstādīto milzīgo aplenkuma lielgabalu dārdus. Ar īsiem starplaikiem šī kano- nāde turpinājās kādu stundas ceturksni, uz labu laimi apšaudot neredzamos marsiešus pie Hemptonas un Ditonas. Tad baltie elektriskās gaismas stari nodzisa un to vietā pacēlās sarkana blāzma.
Tad kā žilbinoši spožs, zaļš meteors nokrita marsiešu ceturtais cilindrs. Kā vēlāk uzzināju, tas nogāzās Bušijas parkā. Pirms sāka šaut Ričmondas un Kingstonas pakalnos novietotā artilērija, kaut kur tālu dienvidrietumos brīžiem bija dzirdama juceklīga lielgabalu dārdoņa — acīmredzot tur bateriju apkalpes, iekams tās nosmacēja melnie dūmi, drudžaini šāva uz labu laimi.
Tā, rīkodamies tikpat metodiski kā cilvēki, kas grib izkvēpināt lapseņu pūzni, marsieši izlēja šo dīvaino, smacējošo gāzi pa visu Londonas apkaimi. Viņu pusloks izvērsās arvien plašāks, tā galiem lēnām atvirzoties uz abām pusēm, līdz beidzot izveidojās «itaisna ķēde, kas sniedzās no Henvelas līdz Kumbai un Moldenai. Visu nakti marsieši virzījās uz priekšu ar savām nāvi nesošajām caurulēm. Pēc tā viena marsieša notriekšanas pie Sentdžordžhilas mūsu artilērijai vairs ne reizi neizdevās kādam no tiem ko nodarīt. Visur, kur vien varēja būt paslēpti lielgabali, viņi izšāva kārbas ar melno gāzi, bet pret nenomaskētajām baterijām laida darbā karstuma staru.
Ap pusnakti liesmojošie koki Ričmondas parka nogāzēs un blāzma pār Kingstonas pakalniem apgaismoja melnu dūmu blīvu, kas piepildīja visu Tem- zas ieleju un sniedzās līdz pat apvārsnim. Pa to lēnām brida divi marsieši, šļākdami šņācošas tvaika strūklas uz visām pusēm.
Tonakt marsieši maz lietoja karstuma staru — vai nu tāpēc, ka tiem bija ierobežots izejvielu krājums tā ražošanai, vai arī tāpēc, ka gribēja nevis izpostīt
Zemi, bet tikai satriekt un apspiest pretošanos. Tas viņiem katrā ziņā arī izdevās.
Svētdienas nakts bija pēdējā, kad vēl notika organizēta pretošanās marsiešu uzbrukumam. Pēc tam neviena karaspēka daļa vairs nemēģināja cīnīties pret viņiem, jo tas bija pilnīgi bezcerīgi. Pat torpēd- laivu un mīnukuģu komandas, kas ar saviem ātršā- vējiem ieročiem bija iebraukušas Temzā, atteicās palikt, sadumpojās un atkal atgriezās jūrā. Pēc šās nakts cilvēkiem pietika drosmes vienīgi tādiem aizsardzības pasākumiem kā mīnu izlikšana un slazdu bedru sagatavošana, bet arī tas tika darīts haotiski un bez īsta plāna.
Mēģiniet, ja spējat, iedomāties pie Ešeras novietoto bateriju likteni, vīrus, kas tik saspringti tur gaidīja krēslā. Dzīvs no viņiem nepalika neviens. Iztēlojieties satraukto atmosfēru, modros un vērīgos virsniekus, kaujai gatavos lielgabalniekus, līdzās sakrautās munīcijas kaudzes, vedējus ar saviem zirgiem un lafetēm, civilos skatītājus, kas pienākuši tik tuvu, cik vien atļauts, vakara klusumu, lauka lazaretes un teltis ar apdegušajiem un ievainotajiem no Veibridžas. Tad dobji nodun marsiešu šāvieni, un pāri kokiem un mājām aizlido smags šāviņš un sašķīst tuvējā tīrumā.
Arī tālāko nav grūti iedomāties. Ar izbrīnu un šausmām cilvēki piepeši ierauga pret debesīm uz- šaujamies milzīgu, melnu mākoni, kas mutuļu mutuļiem ātri veļas uz priekšu, pārvērzdams krēslu biezā tumsā; neizprotams un drausmīgs ienaidnieks metas virsū saviem upuriem, tam tuvākie cilvēki un zirgi pazūd tumšā dūmakā, ļaudis bēg, kliedz, nokrīt guļus, skan izmisuma bļāvieni, lielgabali pēkšņi ir pamesti, cilvēki smakdami lokās un raustās uz zemes,
un pāri visam arvien plašumā plešas melnais dūmu konuss. Un tad — nakts un iznīcība, nav vairs nekā, ir tikai mēma, necaurredzama gāzes blīva, kas paslēpj mirušos.
Pirms rītausmas melnā gāze jau vēlās pa Ričmondas ielām, un apjukusī valdība, kas neiespēja vairs neko citu, griezās pie Londonas iedzīvotājiem ar uzsaukumu nekavējoties bēgt.
16
BĒGŠANA NO LONDONAS
Jūs varēsiet gan iedomāties grandošo baiļu .vilni, kas pirmdien agri no rīta vēlās cauri pasaules lielākajai pilsētai. Bēgļu strauts drīz vien pārvērtās par mutuļojošu straumi, kas putodama sitās ap dzelzceļa stacijām, uzbangoja spīvos cīniņos pie kuģu piestātnēm Temzā un steigšus plūda pa visiem iespējamiem kanāliem uz ziemeļiem un austrumiem. Ap pulksten desmitiem panika pārņēma policiju, pusdienlaikā — arī dzelzceļa administrāciju, amatpersonas pameta savus posteņus un pienākumus, saplūda ar cilvēku straumi ielās un aizpeldēja līdzi strauji izkūstoša- jam sociālajam organismam.
Visas dzelzceļa līnijas uz ziemeļiem no Temzas un pilsētas dienvidaustrumu daļas iedzīvotāji Kenonstrītā tika brīdināti svētdien ap pusnakti, un jau pulksten divos vilcieni bija pārpildīti un cilvēki izmisīgi plēsās par vietām pieblīvētajos vagonos. Trijos arī Bišopsgeitstrītā bēgļu drūzmā vairāki tika samīti un saspiesti; pāris simt jardu attālumā no Liverpūles stacijas tika šauts ar revolveriem, laisti darbā naži, un policisti, kas bija atsūtīti satiksmes