regulēšanai, pārguruši un saniknoti piekāva cilvēkus, ko tiem vajadzēja aizsargāt.
Vēlāk dienā, kad lokomotīvju mašīnisti un kurinātāji atteicās atgriezties Londonā, bēgļu masas arvien vairāk atplūda no stacijām un vēlās projām pa ceļiem, kas veda uz ziemeļiem. Ap pusdienlaiku pie Bārnsas bija redzēts viens marsietis, un pār Temzu un Lambetas rajonu, lēni slīgdams lejup, peldēja melnās gāzes mākonis, nogriezdams visus ceļus pāri tiltiem. Otrs gāzes mākulis nogūlās virs īlingas un kā mazu saliņu aplenca Pilskalnu, kur atradās grupiņa izglābušos cilvēku; viņi bija dzīvi, taču projām tikt nevarēja.
Veltīgi izmēģinājies iekļūt ziemeļrietumu vilcienā Čokfārmas stacijā (vilcieni, kas bija pārpildīti jau preču stacijā, tur, spiedzienu pavadīti, burtiski lauzās cauri ļaužu drūzmai, un daži spēcīgi puiši tik tikko spēja savaldīt saniknoto pūli, lai nesašķaida mašīnista galvu pret kurtuvi), mans brālis izgāja uz Čokfārmroudas, veikli izlocījās cauri joņojošo pajūgu straumei uz ielas otru pusi un laimīgā kārtā viens no pirmajiem nokļuva pie velosipēdu veikala, kad sākās tā izlaupīšana. Velosipēdam, ko viņš dabūja, velkot caur logu bija pārplēsta priekšējā riepa, taču viņš uzsēdās uz tā un aizbrauca, ticis cauri tikai ar nobrāztu locītavu. Heverstokhilas stāvajā nokalnē ceļu aizšķērsoja vairāki apgāzušies rati, un mans brālis nogriezās pa Belsaizroudu.
Tā viņš izkļuva no panikas pārņemtās pilsētas un, turēdamies gar Edžverroudas malu, ap pulksten septiņiem tuvojās Edžverai — izsalcis un nomocījies, bet krietni atrāvies no bēgļu pūļa. Šur tur ceļa malā ziņkāri un neizpratnes pilni stāvēja vietējie iedzīvotāji. Manam brālim garām aizsteidzās vairāki velosipēdisti, daži jātnieki un divi automobiļi. Kādu jūdzi no Edžveras velosipēdam salūza ritenis, un tas kļuva nelietojams. Pametis velosipēdu ceļmalā, viņš kājām devās uz ciemu. Galvenajā ielā daži veikali bija atvērti, ļaudis drūzmējās uz trotuāriem, stāvēja durvis, pie logiem un izbrīnījušies blenza uz šiem neparastajiem ceļiniekiem, kas ievadīja no Londonas plūstošo bēgļu straumi. Kādā krodziņā manam brālim izdevās ieturēt azaidu.
Labu brīdi viņš klaiņoja pa ciemu, nezinādams, ko darīt tālāk. Bēgļu skaits arvien pieauga. Daudzi, tāpat kā mans brālis, šķita, labprāt būtu palikuši tepat. Par iebrucējiem no Marsa nebija nekādu jaunu ziņu.
Pa ceļu nemitīgi plūda bēgļi, taču pārblīvēts tas pagaidām vēl nebija. Sākumā visvairāk bija velosipēdistu, bet drīz vien parādījās arī automobiļi, ekipāžas un karietes, un ceļu līdz pašai Sentolbensai ietina biezi putekļu mākoņi.
Beidzot, laikam atcerējies savus draugus, kas dzīvoja Čelmsfordā, un nolēmis doties turp, mans brālis nogriezās pa klusu lauku ceļu uz austrumiem. Drīz vien viņš nonāca pie kāpnītēm žogā, pārkāpa tam pāri un soļoja tālāk pa taciņu, kas aizvijās ziemeļaustrumu virzienā. Viņš pagāja tuvu garām vairākām lauku mājām un nelieliem ciemiem, .nemaz neuzzinājis to nosaukumus. Citus bēgļus viņš gandrīz nemaz neredzēja, kamēr netālu no Haibārnetas uz zāļaina lauku ceļa sastapa divas dāmas, kas kļuva par viņa ceļabiedrēm. Mana brāļa palīdzība nāca viņām īstajā brīdī.
Izdzirdējis sieviešu kliedzienus, viņš paskrēja uz priekšu un ceļa līkumā ieraudzīja divus vīriešus, kas ar varu rāva laukā abas braucējas no maziem ponija ratiem, bet trešais turēja nobiedēto lopiņu pie galvas. Viena no dāmām, maza auguma sieviete baltā tērpā, tikai kliedza spiedzīgā balsī, bet otra, slaida brunete, zvetēja vīrietim, kas bija viņu sagrābis aiz delma, ar pātagu, ko turēja brīvajā rokā.
Mans brālis tūlīt aptvēra situāciju, iekliedzās un steidzās sievietēm palīgā. Viens no uzbrucējiem atkāpās un pagriezās pret viņu; mans brālis, pēc pretinieka sejas noprazdams, ka kautiņš neizbēgams, un būdams labs bokseris, metās virsū pirmais un ar trāpīgu sitienu notrieca viņu zemē līdzās ratu ritenim.
Te nebija vietas bruņnieciskiem cīņas smalkumiem, un mans brālis, ar kājas spērienu padarījis pakritušo «galīgi rāmu, sagrāba pie apkakles otru vīrieti, kas rāva aiz rokas slaido dāmu. Viņš izdzirdēja pakavu klaboņu, sajuta sejā pātagas dzēlienu, trešais pretinieks iebelza viņam pa pieri, un vīrs, ko viņš turēja aiz apkakles, izrāvās un metās projām pa ceļu uz to pusi, no kuras mans brālis bija atnācis.
Pa pusei apdullis no sitiena, viņš atradās aci pret aci ar vīrieti, kas bija turējis poniju pie galvas, un redzēja, ka rati, mētādamies no vienas ceļa malas uz otru, attālinās un abas tajos sēdošās sievietes raugās atpakaļ. Viņa pretinieks, drukns tēvainis, paspēra soli uz priekšu un atvēzējās, bet mans brālis pasteidzās un pirmais iezvēla tam pa ģīmi. Tad, saprazdams, ka ir palicis viens, veikli apsviedās un metās pakaļ pajūgam; druknais vīrs mina viņam uz papēžiem, un aizmukušais laupītājs, tagad atgriezies, sekoja abiem pa gabaliņu.
Piepeši mans brālis paklupa un nokrita; viņa vajātājs arī nogāzās gar zemi, un, kad mans brālis piecēlās, viņš atkal atradās aci pret aci ar diviem pretiniekiem. Laikam gan viņš nebūtu spējis tikt galā ar tiem, ja drosmīgā slaidā lēdija nebūtu apturējusi pajūgu un devusies viņam palīgā. Izrādījās, ka viņai ir revolveris, kas uzbrukuma brīdī acīmredzot bija atradies zem ratu sēdekļa. Viņa izšāva no sešu jardu attāluma, gandrīz trāpīdama manam brālim. Bailīgākais no laupītājiem laidās lapās, un viņa drauģelis tam sekoja, lādēdamies par kompanjona gļēvulību. Paskrējuši krietnu gabalu, viņi apstājās uz ceļa tajā vietā, kur nesamaņā gulēja trešais uzbrucējs.
— Ņemiet! — slaidā dāma sacīja, pasniegdama manam brālim revolveri.
— Ejiet atpakaļ uz ratiem! — teica mans brālis, noslaucīdams asinis no pārsistās lūpas-.
Klusēdama viņa pagriezās, un viņi abi, smagi elpodami, devās pie pajūga un balti ģērbtās dāmas, kas ar pūlēm valdīja pārbiedēto poniju.
Laupītāji acīmredzot bija dabūjuši pietiekamu mācību. Kad mans brālis atskatījās, viņi gāja projām pretējā virzienā.
— Ja atļausiet, es sēdēšu šeit, — mans brālis sacīja un uzrausās uz brīvā priekšējā sēdekļa. Slaidā dāma palūkojās pār plecu atpakaļ.
— Dodiet grožus man! — viņa sacīja un uzšāva ar pātagu ponijam pa sāniem. Pēc mirkļa ceļa līkums paslēpa trīs laupītājus mana brāļa skatienam.
Tā gluži negaidīti mans brālis nokļuva šo divu sieviešu sabiedrībā un, aizelsies no kautiņa, ar pāršķeltu lūpu, nobrāztu žokli un asiņainiem pirkstu kauliņiem brauca tālāk kopā ar viņām pa nepazīstamu ceļu.
Viņš uzzināja, ka šīs dāmas ir kāda Stenmorā dzīvojoša ārsta sieva un jaunākā māsa. Tas īsi pēc pusnakts atgriezies no Pinneras, kur bijis izsaukts pie smaga slimnieka, un pa ceļam kādā stacijā izdzirdējis par marsiešu tuvošanos. Viņš atsteidzies mājās, pamodinājis sievietes — viņu kalpone pirms divām dienām no viņiem aizgājusi — , iesaiņojis šo to ēdamu, pabāzis savu revolveri zem sēdekļa (par laimi manam brālim) un vēlējis braukt uz Edžveru, domādams, ka tur izdosies iekļūt vilcienā. Pats viņš vēl palicis Stenmorā, lai brīdinātu kaimiņus, un teicies būt Edžverā ap puspieciem no rīta. Tagad bija jau gandrīz deviņi, bet no viņa nebija ne miņas. Edžverā viņas neesot varējušas palikt milzīgā bēgļu pieplūduma dēļ un tāpēc nolēmušas nogriezties pa šo sānceļu..
To visu abas dāmas mazpamazām pastāstīja manam brālim, kad netālu no Ņūbārnetas viņi apstājās. Mans brālis apsolījās palikt kopā ar viņām vismaz tik ilgi, kamēr tās izlems, ko darīt tālāk, vai sagaidīs savu vīru un brāli. Lai iedrošinātu sievietes, viņš apgalvoja, ka prot lieliski šaut ar revolveri, kaut gan nepavisam nemācēja apieties ar šo ieroci.