Viņi apmetās ceļa malā, un ponijs laimīgs atvilka elpu dzīvžoga ēnā. Mans brālis pastāstīja ceļabiedrēm par savu bēgšanu no Londonas, kā arī visu, ko bija dzirdējis par marsiešiem un viņu uzbrukumu. Saule kāpa arvien augstāk, un drīz vien viņi apklusa, drūmu nojautu un neziņas nomākti. Pa ceļu garām gāja vairāki bēgļi, un mans brālis ņēmās tos izprašņāt par jaunumiem. Katra juceklīgā atbilde vēl jo vairāk nostiprināja viņa pārliecību, ka cilvēci piemeklējusi drausmīga nelaime un ka nekavējoties jābēg tālāk. Viņš sāka steidzināt savas ceļabiedres.
— Mums ir nauda, — sacīja jaunākā dāma un saminstinājās.
Viņas acis sastapās ar mana brāļa skatienu, un viņa tūlīt nomierinājās.
— Ari man ir nauda, — mans brālis sacīja.
Viņa pastāstīja, ka viņām esot trīsdesmit mārciņas zeltā un viena piecu mārciņu banknote; varbūt par labu samaksu viņiem izdošoties iekļūt vilcienā Sent- olbensā vai Ņūbārnetā. Mans brālis, atcerēdamies ļaužu pūļu niknos cīniņus pie vilcieniem Londonā, domāja, ka tas ir pilnīgi bezcerīgi, un ieteica doties cauri Eseksai uz Heridžu un no turienes ar kuģi atstāt Angliju.
Misis Elfinstona — tā sauca balti ģērbto lēdiju — negribēja ne dzirdēt par tālākbraukšanu ūn visu laiku vaimanāja par savu Džordžu, bet viņas svaine izturējās apbrīnojami mierīgi un aukstasinīgi un galu galā piekrita mana brāļa priekšlikumam.
Tā nu viņi devās tālāk Bārnetas virzienā, nolēmuši šķērsot Lielo Ziemeļu šoseju; mans brālis soļoja kājām, vezdams poniju pie galvas, lai pēc iespējas taupītu tā spēkus.
Saulei paceļoties augstāk, kļuva ļoti karsts, no baltajām, nokaltušajām ceļa smiltīm dvesmoja svelme, žilba acis, un viņi virzījās uz priekšu gauži lēnām. Dzīvžogus klāja pelēka putekļu kārta. Tuvojoties Bārnetai, viņi iztālēm sadzirdēja juceklīgu trokšņu dunu, kas kļuva arvien skaļāka.
Tagad viņi sastapa jau vairāk bēgļu. Lielākoties tie soļoja, truli blenzdami un kaut ko murminādami pie sevis, un izskatījās novārguši, piekusuši, netīri. Viņiem garām, galvu nodūris, aizgāja kāds vīrietis vakara uzvalkā. Izdzirdējuši uzbudinātus kliedzienus un atskatījušies, viņi pārsteigti ieraudzīja, ka šis cilvēks ar vienu roku ieklupis sev matos, bet ar otru sit kādu neredzamu ienaidnieku. Kad niknuma lēkme pārgāja, viņš; atpakaļ neskatīdamies, turpināja savu ceļu.
Kad mans brālis ar abām dāmām tuvojās ceļu krustojumam dienvidos no Bārnetas, viņi redzēja pa kreisi pāri laukiem uz šosejas pusi steidzamies sievieti ar zīdaini uz rokām un diviem lielākiem bērniem nopakalis; pēc tam sastapa vīrieti noputējušās melnās drēbēs ar resnu spieķi vienā rokā un nelielu čemodānu otrā.
Tad no māju pudura, kas atradās pie paša krusto juma, ceļa līkumā izripoja nelieli rati, ko vilka melns, putās nodzīts ponijs. Pajūgu vadīja bāls jauneklis ar pelēki noputējušu katliņu galvā. Ratos saspiedušās sēdēja, trīs meičas, kas izskatījās pēc īstendas fabriku strādniecēm, un divi mazi bērni.
— Vai pa šito ceļu mēs tiks uz Edžveru? — braucējs jautāja. Viņa skatiens bija izmisis un seja krīta baltumā. Kad mans brālis paskaidroja, ka jānogriežas pa kreisi, jauneklis uzšāva ponijam ar pātagu un aizlēkšoja, pat paldies nepateicis.
Mans brālis pamanīja, ka pār mājām viņu priekšā paceļas blāva, pelēka dūmaka un ietin baltās terases fasādi viņpus šosejas, kas pavīdēja starp villām. Piepeši misis Elfinstona iekliedzās — virs mājām pret karstajām, zilajām debesīm uzšāvās melni sarkanu liesmu mēles. Mežonīgajā trokšņu jūklī tagad varēja saklausīt satrauktas cilvēku balsis, ratu rīboņu, riteņu čīkstēšanu un pakavu klaboņu. Nepilnu piecdesmit jardu attālumā no krustojuma ceļš strauji pagriezās.
— Žēlīgais dievs! — iesaucās misis Elfinstona. — Kur jūs mūs vedat?
Mans brālis apstājās.
Šoseja bija viena vienīga verdoša ļaužu straume, cilvēku un pajūgu lavīna, kas vēlās uz ziemeļiem. Pāri tai, balti vizēdams spožajos saules staros, pacēlās milzīgs putekļu mākonis, kas sniedzās divdesmit pēdu augstumā un ietina visu pelēkā, necaurredzamā dūmakā. Tas ne uz brīdi nenoplaka, jo steidzīgās gājēju kājas, neskaitāmie zirgu pakavi un visdažādāko braucamo riteni atkal un atkal uzvandīja gaisā jaunus putekļu vālus.
— Ceļu! — mans brālis dzirdēja kliedzam. — Dodiet ceļu!
Bija tāda sajūta, it kā tuvotos ugunsgrēkam: pūļa dunoņa atgādināja liesmu rūkoņu, un nāsīs cirtās karsti, kodīgi putekļi. Un patiešām — gabaliņu tālāk šosejas malā dega kāda villa; biezi melnu dūmu mutuļi vēlās pāri šosejai, vēl palielinādami sajukumu.
Garām pagāja divi vīrieši; tiem sekoja raudoša sieviete netīrās drēbēs, nesdama smagu saini. Noklīdis medību suns, pārbiedēts un nožēlojams, ar izkārtu mēli, riņķoja ap apstājušos pajūgu un, kad mans brālis tam uzkliedza, aizlēkšoja projām.
Aiz mājām pa labi, cik vien tālu viņi varēja saskatīt, pa šoseju no Londonas puses, iespiesta starp villu rindām, vēlās mutuļojoša noputējušu, steidzīgu ļaužu straume. Pie pašām krustcelēm tumšās cilvēku galvas un apkrāvušies stāvi uz brīdi kļuva skaidrāk saskatāmi, aizsteidzās garām un atkal izkusa bēgļu drūzmā, ko aprija putekļu mākonis.
— Ātrāk! Ātrāk! — skanēja kliedzieni. — Ceļu! Ceļu!
Aizmugurē ejošie spiedās virsū priekšējiem. Mans brālis stāvēja pie ponija galvas. Nepārvarama spēka pievilkts, viņš lēnām, soli pa solim, sāka virzīties uz priekšu.
Edžverā valdīja sajukums, Čokfārmā notika mežonīga drūzmēšanās, bet šī te jau bija masveidīga tautas bēgšana, Grūti pat iedomāties šo ainu. Nebeidzama, bezveidīga ļaužu un pajūgu gūzma izvirda gar stūri un vēlās garām krustojumam. Gar malu gāja kājnieki, vairīdamies no ratu riteņiem, grūzdamies virsū cits citam, veldamies grāvī.
Rati un ekipāžas virzījās uz priekšu blīvā straumē, un, kad veiklākie un nepacietīgākie braucēji, gribēdami izrauties uz priekšu, drāzās c^iem garām, kājāmgājēji izbailēs pieplaka pie māju žogiem.
— Ātrāk! Ātrāk! — skanēja kliedzieni. — Viņi nāk!
Kādos ratos stāvēja akls vīrietis Pestīšanas armijas uniformā un, vēcinādams gaisā rokas ar līkiem pirkstiem, auroja:
— Mūžība! Mūžība!
Viņa balss bija ķērcoša un ļoti skaļa, tā ka mans brālis to dzirdēja vēl ilgi pēc tam, kad kliedzējs bija nozudis putekļu mākonī. Daži braucēji bez jēgas pā- tagoja zirgus un lamājās savā starpā; citi sēdēja nekustīgi, izmisušām acīm vērdamies vienā punktā; daži sūkāja pirkstus aiz slāpēm vai visā garumā gulēja ratu dibenā. Zirgu laužņi bija klāti putām, acis pieplūdušas asinīm.
Tur bija neskaitāmi rati, ekipāžas, preču furgoni, kāda pasta kariete, ielu aptīrītāja pajūgs ar uzrakstu «Sentpankresas draudze», milzīga kokmateriālu pārvadāšanas platforma, pilna ar robusta izskata puisie- šiem. Garām aizrībēja smagi alus darītavas rati, kuru malējie riteņi bija notašķīti ar asinīm.
— Ceļu! — kliedza balsis. — Dodiet ceļu!
— Mū-žība! Mū-žība! — kā atbalss skanēja tālumā.
Tur gāja labi ģērbušās sievietes, nelaimīgas un nomocījušās, kopā ar bērniem, kas žēli raudāja un tikko spējo, pavilkt kājas; viņu spodrās drānas bija noputējušas un nogurušās sejas saraudātas. Daudzas pavadīja viņu vīri, gan gādīgi, gan sadrūmuši un nikni. Plecu pie pleca ar visiem uz priekšu lauzās daži novārguši klaidoņi tumšās, izbalējušās skrandās, acis bolīdami, skaļi bļaustīdamies un neķītri lamādamies. Sparīgā solī caur burzmu spiedās plecīgi strādnieku cilvēki; izmisīgi grūstīdamies, klunkuroja nekārtīgi apģērbušies, neskuvušies klerki un bodes zeļļi; mans brālis drūzmā pamanīja arī kādu ievainotu kareivi, vīriešus dzelzceļa nesēju drēbēs un nožēlojamu radījumu naktskreklā, kam pāri bija uzrauts mētelis.