Taču visam šim raibajam pūlim bija kaut kas kopīgs. Visu sejas pauda izbīli un ciešanas, visus dzina uz priekšu bailes. Katrs skaļāks troksnis aizmugurē, ķīviņš par vietu ratos it kā elektrizēja visu pūli, un ikviens centās pielikt soli; pat tie, kam aiz nespēka un pārbīļa kājas vairs galīgi neklausīja, uz mirkli atkal sasparojās. Karstums un putekļi bija bēgļus jau krietni nomocījuši. Viņu āda bija saulē iztvīkusi, lūpas nomelnējušas un sasprēgājušas. Visi bija izslāpuši un piekusuši, visiem sāpēja kājas. Klaigu jūklī bija dzirdami gan strīdi un pārmetumi, gan spēkus zaudējušo vaidi un nopūtas; balsis lielākoties bija aizsmakušas un vārgas. Un pāri visam ik pēc brīža kā refrēns atkārtojās kliedzieni:
— Ceļu! Ceļu! Marsieši nāk!
Daži apstājās un atdalījās no šīs ļaužu straumes. Lauku ceļš, uz kura atradās mans brālis, slīpi izgāja uz šosejas, it kā būtu tās atzarojums Londonas virzienā. Taču arī to pārplūdināja bēgļi — vājākie, ko straume bija izsviedusi malā; vairākums no tiem, brīdi atpūtušies, atkal ienira drūzmā. Netālu no krustcelēm gulēja kāds vīrietis ar basu kāju, kas bija ietīta asiņainās lupatās. Divi draugi stāvēja līdzās, noliekušies par viņu. Laimīgais, ar viņu bija draugi!
Sīks večuks ar sirmām, pa karavīru modei apcirptām ūsām un novārtītos melnos vizītsvārkos izkliboja malā, apsēdās zemē, novilka zābaku — viņa zeķe bija asiņaina —, izkratīja oli un steberēja tālāk. Tad maza, gadus astoņus deviņus veca meitenīte, gluži viena, raudādama saļima zem dzīvžoga netālu no mana brāļa.
— Es vairāk nevaru paiet! Es vairāk nevaru paiet!
Mans brālis attapās no stingā mulsuma, paņēma
viņu uz rokām un, maigi mierinādams, nesa pie mis Elfinstonas. Tiklīdz mans brālis pieskārās meitenītei, viņa uzreiz apklusa kā nobijusies.
— Ellen! — pūlī kliedza sieviete, un viņas balsī skanēja asaras. — Ellen! — Un bērns piepeši izrāvās brālim no rokām, raudot saukdams: — Māmiņ!
— Viņi nāk! — nokliedza kāds cilvēks, aizjādams garām.
— Nost no ceļa, jūs tur! — bļāva kučieris, izslē- jies visā augumā, un mans brālis redzēja no šosejas nogriežamies slēgtu karieti.
Cilvēki, uzgrūzdamies cits citam, atsprāga malā, lai izvairītos no zirga. Mans brālis steigšus pierāva poniju cieši klāt pie dzīvžoga, kariete aizdrāzās garām un ceļa līkumā apstājās. Tā bija divjūga kariete, bet iejūgts bija tikai viens zirgs.
Mans brālis cauri saceltajiem putekļiem neskaidri redzēja, ka divi vīrieši izcel kaut ko uz baltām nestuvēm un saudzīgi noliek zālē pie ligustru dzīvžoga.
Viens no viņiem pieskrēja klāt manam brālim.
— Kur te tuvumā būtu ūdens? —: viņš jautāja.
— Viņš mirst un ļoti lūdz padzerties … Tas ir lords Garriks.
— Lords Garriks! — mans brālis iesaucās. — Augstākais tiesnesis? ,
— Kur lai ņem ūdeni?
— Varbūt kādā no mājām ir ūdensvads, — ieminējās mans brālis. — Mums nav ūdens. Un es nevaru atstāt savas ceļabiedres.
Vīrietis sāka spiesties pretī drūzmai uz stūra mājas vārtiem.
— Uz priekšu! — kliedza cilvēki, grūstīdami viņu.
— Marsieši nāk! Uz priekšu!
Tad mana biāļa uzmanību piesaistīja kas cits. Kāds bārdains cilvēks ar ērgļa degunu stiepa mazu čemodāniņu; pēkšņi tas atsprāga vaļā, un no tā izgāzās vesels lēvenis zelta sovrinu, kas, atsitoties pret zemi, sašķīda atsevišķās monētās. Šķindēdamas tās ripinājās starp kustošajām cilvēku un zirgu kājām. Bārdainis apstājās un stulbi blenza uz izbirušo naudas kaudzi; kāda pajūga ilkss ietriecās viņam plecā, viņš sagrīļojās, iebļāvās un atlēca malā, tik tikko izvairīdamies no riteņiem.
— Ceļu! — kliedza cilvēki. — Griez ceļu!
Tiklīdz rati bija garām, viņš, rokas izpletis, metās
klāt monētu kaudzei un sāka saujām grābt tās. Kāds zirgs uzslējās pār viņu divkājās, viņš uztrūkās, bet paklupa un novēlās zem zirga pakaviem.
— Stāt! — mans brālis iekliedzās un, pagrūzdams sievieti, kas stāvēja ceļā, metās uz priekšu, lai sagrābtu zirgu aiz iemauktiem.
Iekams viņš paguva to izdarīt, atskanēja griezīgs bļāviens, un mans brālis caur putekļu mākoni redzēja ratu riteni pārveļamies pāri zemē nokritušā cilvēka mugurai. Viņš gribēja aizturēt pajūgu, bet braucējs iesita viņam ar pātagu. Pūļa daudzbalsīgie kliedzieni plēsa pušu ausis. Sabrauktais cilvēks locījās ceļa putekļos starp savām izkaisītajām monētām, nespēdams piecelties, jo ritenis bija pārlauzis viņam mugurkaulu un kājas kļuvušas ļenganas un nekustīgas. Mans brālis izslējās un skaļi uzsauca nākamajam braucējam. Kāds vīrs, kas jāja uz melna zirga, nāca viņam talkā.
— Mēģiniet dabūt viņu nost no ceļa, — jātnieks sacīja.
Satvēris nelaimīgā apkakli ar brīvo roku, mans brālis sāka vilkt viņu uz šosejas malu. Taču tas vēl arvien tvarstīja pēc savas naudas un, niknām acīm skatīdamies manā brālī, sita viņam pa roku ar dūri, kurā bija sažņaugts zelts.
— Nemaisieties pa kājām! — aizmugurē kliedza dusmīgas balsis. — Ceļu! Ceļu!
Kādas karietes ilkss ar brīkšķi ietriecās pajūgā, ko bija apturējis jātnieks uz melnā zirga. Mans brālis atskatījās, un zelta īpašnieks, pagriezis galvu, iekoda rokā, kas turēja viņa apkakli. Melnais zirgs no grūdiena pastreipuļoja sānis, un pajūgs aizdrāzās garām, zirga pakavam iecērtoties zemē mata tiesu no mana brāļa kājas. Viņš palaida sabraukto cilvēku vaļā un atlēca sānis. Nelaimīgais palika guļam, un mans brālis redzēja, ka viņa sejā niknuma vietā parādās šausmu izteiksme. Nākamajā acumirklī viņš nozuda skatienam, manu brāli drūzma atspieda malā un aizrāva garām sānceļam. Tikai ar lielām pūlēm viņš pretī straumei izlauzās atpakaļ.
Viņš redzēja, ka mis Elfinstona aizsegusi seju ar rokām, bet kāds mazs puišelis ar bērna bezjūtīgo
ziņkāri plaši ieplestām acīm raugās uz melnu, sa- pluinītu kamolu, kas nekustīgi guļ ceļa putekļos zem ripojošajiem ratu riteņiem.
— Brauksim atpakaļ! —* mans brālis iesaucās un sāka griezt apkārt poniju. — Mēs nevaram tikt cauri šai ellei!
Viņi pabrauca atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atbraukuši, kādus simt jardus, līdz mežonīgais pūlis nozuda aiz līkuma. Grāvī zem ligustru dzīvžoga mans brālis ieraudzīja mirstošā cilvēka krīta balto, pārvērsto, sviedriem klāto seju. Abas sievietes trīcēdamas un sarāvušās klusu sēdēja ratos.
Aiz ceļa līkuma mans brālis atkal apstājās. Mis Elfinstona bija ļoti bāla, viņas svaine raudāja un jutās tik satriekta, ka pat savu Džordžu vairs nepieminēja. Mans brālis arī bija no tiesas nobijies un apmulsis. Tikko pabraucis nost no šosejas, viņš saprata, ka nav citas izejas kā mēģināt vēlreiz tikt tai pāri. Apņēmības pilns viņš pievērsās mis Elfinstonai.