— Mums tomēr jābrauc uz priekšu, — viņš sacīja un atkal apgrieza poniju.
Jau otrreiz tajā dienā jaunā sieviete parādīja savu drosmīgo raksturu. Lai izlauztos cauri bēgļu straumei, mans brālis metās iekšā drūzmā, satvēra pie galvas tuvākā pajūga zirgu un turēja to, kamēr viņa pabrauca garām. Kāda furgona ritenis aizķēra viņu ratus un noplēsa garu šķembu. Nākamajā acumirklī viņus ierāva straume un nesa uz priekšu. Mans brālis, kam aizturētā braucēja pātagas cirtieni bija atstājuši sarkanas pēdas uz sejas un rokām, aši ierausās ratos un paņēma grožus.
— Mērķējiet uz cilvēku, kas brauc aiz muguras, — viņš sacīja, iedodams mis Elfinstonai revolveri, — ja viņš pārāk spiežas mums virsū. Nē, mērķējiet uz zirgu!
Viņš centās turēties pēc iespējas vairāk pa labi, lai pirmajā izdevīgajā momentā izbrauktu šosejas otrā malā, taču, reiz ierauts straumē, nespēja vairs izkļūt no tās un bija spiests pret savu gribu velties līdzi šim putekļainajam, mežonīgajam jūklim līdz pat Čipingbārnetai. Apmēram jūdzi viņpus pilsētas centra viņiem beidzot izdevās izrauties no drūzmas un nokļūt ceļa pretējā pusē. Visapkārt bija neaprakstāms troksnis un sajukums, taču pilsētā un aiz tās no šosejas nogriežas vairāki ceļi, un līdz ar to ļaužu sastrēgums kaut cik mazinājās.
Mans brālis ar savām ceļabiedrēm nogriezās uz austrumiem cauri Hedlijai un tur, kā arī braucot tālāk, redzēja daudz ļaužu, kas dzēra tieši no upes un spiedās cits citam virsū, lai piekļūtu pie ūdens. No kāda pakalna pie īstbārnetas viņi tālumā ieraudzīja divus vilcienus, kas lēnām ripoja pa Lielo Ziemeļu līniju uz ziemeļiem — cieši viens aiz otra, lokomotīvju svilpēm klusējot, stāvgrūdām pieblīvēti ar cilvēkiem, kuri tupēja pat tenderos uz oglēm. Mans brālis sprieda, ka šie vilcieni uzņēmuši pasažierus ārpus Londonas, jo tajā laikā centrālajās stacijās tas mežonīgās panikas dēļ vairs galīgi nebija iespējams.
Netālu ņo īstbārnetas viņi apstājās, lai atpūstos, jo visi trīs bija galīgi pārguruši no dienas briesmīgajiem pārdzīvojumiem. Arī izsalkums jau lika sevi manīt, nakts bija vēsa, un neviens neuzdrošinājās iemigt. Vakarā pa ceļu garām viņu apmetnei sāka plūst bēgļi. Tie glābās no viņiem nezināmām briesmām, steigdamies uz to pusi, no kurienes viņi bija atbraukuši.
«PĒRKONA DĒLS»
Ja marsiešu mērķis būtu bijis tikai postīšana, viņi būtu varējuši tajā pirmdienā iznīcināt it visus Londonas iedzīvotājus, kad tie lēnām plūda pa tuvējām grāfistēm. Tāda pati mežonīga lavīna vēlās ne tikai cauri Bārnetai, bet arī cauri Edžverai un Voltemebi- jai un pa ceļiem austrumu virzienā uz Sautendu un Šūberijnesu un dienvidos no Temzas uz Dīlu un Brodstersu. Ja kādam būtu bijis iespējams tajā jūnija rītā pacelties gaisa balonā dzidri zilajās debesīs virs Londonas, tam katrs ceļš, kas iztek no nebeidzamā ielu mudžekļa un ved uz ziemeļiem un austrumiem, būtu izskatījies no vienas vietas noklāts ar melniem, kustīgiem bēgļu punktiņiem. Un katrs šis punktiņš bija šausmu pārņemta, fizisku ciešanu nomocīta cilvēciska būtne.
Es iepriekšējā nodaļā tik sīki aprakstīju, ko mans brālis redzēja uz Čipingbārnetas ceļa, lai lasītāji saprastu, kādu iespaidu šis melno punktiņu jūklis atstāja uz cilvēku, kas pats bija viens no tiem. Nekad vēl pasaules vēsturē tādas cilvēku masas nav reizē pārvietojušās un kopīgi cietušas. Leģendārie gotu un huņņu karapūļi, lielākās armijas, kādas jebkad redzējusi Āzija, būtu tikai piliens šajā straumē.
Un šis nebija organizēts gājiens, tā bija paniska bēgšana, šausminoša un gigantiska pēc apmēriem, bez jebkādas kārtības un mērķa; seši miljoni cilvēku, neapbruņoti un bez pārtikas, pa kaklu pa galvu bēga, paši nezinādami uz kurieni. Tas bija civilizācijas bojā ejas, cilvēces iznīcības sākums.
Tieši zem sevis cilvēks, kas atrastos balona gon- dolā, redzētu plašu jo plašu ielu tīklu, namus, baznīcas, laukumus, parkus, jau ļaužu pamestus, redzētu it kā milzīgu izklātu pilsētas karti, kas dienviddaļā notriepta ar kaut ko melnu. Raugoties no augšas, liktos, ka pāri īlingai, Ričmondai, Vimbldonai kāda briesmonīga spalva uz kartes izšļākusi tinti. Katrs melnais traips nemitīgi, neatturami auga un pletās plašumā, izplūzdams uz visām pusēm, vietumis atmezdamies pret pakalnu, citur ātri pārlīdams pāri pauguram uz jaunu ieplaku, gluži kā tintes piliens izplūst uz susināmā papīra.
Un tālumā, aiz zilajiem pakalniem, kas paceļas dienvidos no upes, šurpu turpu savās spožajās bruņās staigāja marsieši, mierīgi un metodiski izšļākdami savus indīgos mākoņus gan vienā rajonā, gan citā- un vēlāk, kad melnā gāze savu bija paveikusi, ar tvaika strūklām atkal to izkliedēdami un ieņemdami iekaroto teritoriju. Šķita, ka viņu galvenais nolūks ir nevis Zemes izpostīšana, bet gan tās iemītnieku pilnīga demoralizācija un jebkuras pretestības salaušana. Viņi uzspridzināja visas pulvera noliktavas, ko uzgāja, pārgrieza telegrāfa vadus, šur un tur sabojāja dzelzceļa līnijas. Viņi it kā pārcirta cilvēcei ceļgalu dzīslas. Marsieši acīmredzot nemaz nesteidzās paplašināt savu darbības zonu un tajā dienā līdz pat vakaram neaizgāja tālāk par Londonas centrālo daļu. Iespējams, ka diezgan prāvs skaits londoniešu pirmdienas rītā vēl bija palikuši savās mājās. Noteikti ir zināms, ka daudzi nomira savos dzīvokļos, melno dūmu nosmacēti.
Londonas Pūlā notika raibas lietas. Apmēram līdz pusdienlaikam tur vēl atradās upes tvaikonīši un dažnedažādas laivas, un bēgļi par aizvešanu piedāvāja pasakainas naudas summas. Stāsta, ka daudzi, kas peldus mēģinājuši sasniegt laivas, atgrūsti nost ar ķekšiem un noslīkuši. Ap pulksten vieniem starp Blekfraiersas tilta arkām' parādījās klīstoša melnās gāzes mākoņa paliekas. Vienā acumirklī Pūls kļuva par drausmīgas panikas, cīniņu un sadursmju arēnu. Daudzas laivas un liellaivas iestrēga pie Taueras tilta ziemeļu arkas, un matrožiem un krāvējiem bija nikni jācīnās pret cilvēkiem, kas no upes krasta mēģināja par visu varu ietikt laivās. Daži pat rāpās lejup pa tilta balstiem .. .
Kad stundu vēlāk aiz Pulksteņa torņa parādījās marsietis un sāka brist lejup pa upi, pie Laimhauzas peldēja vienīgi laivu atliekas.
Par marsiešu piekto cilindru es pastāstīšu mazliet vēlāk. Sestais nokrita Vimbldonā. Mans brālis, sargādams abas sievietes, kas gulēja ratos pļavmalā, redzēja tā zaļo uzliesmojumu tālu aiz pakalniem. Otrdien mazā sabiedrība, vēl arvien pilna apņēmības tikt pāri jūrai, pa bēgļu pārpildītajiem ceļiem devās uz Kolčesteru. Ziņas, ka marsieši jau ieņēmuši visu Londonu, apstiprinājās. Viņi bija redzēti Haigeitā un pat Nīzdonā. Taču mans brālis tos ieraudzīja tikai nākamajā dienā.
Tagad bēgļu bari sāka jau stipri just pārtikas trūkumu. Bada mocītie cilvēki vairs nerēķinājās ar īpašuma tiesībām. Fermeri bija spiesti ar ieročiem rokā apsargāt savas kūtis, klētis un sakņu dārzos briestošo ražu. Daudzi bēgļi, tāpat kā mans brālis, devās uz austrumiem, bet daži, izmisuma dzīti, pat griezās atpakaļ uz Londonas pusi, lai dabūtu pārtiku. Tie galvenokārt bija pilsētas ziemeļu nomaļu iedzīvotāji, kas par melnajiem dūmiem zināja tikai no citu nostāstiem. Mans brālis dzirdējis runājam, ka apmēram puse valdības locekļu esot sapulcējušies Birminģemā un tiekot sagatavots milzīgs-daudzums sprāgstvielu automātiskajām mīnām, ko izlikšot Midlendas grā- fistēs.
Viņam vēl stāstīja, ka Midlendas dzelzceļa sabiedrība esot savākusi atpakaļ pirmās dienas panikā dezertējušo personālu un atjaunojusi satiksmi. NoSent- olbensas uz ziemeļiem ejot vilcieni, lai kaut cik . mazinātu ļaužu sastrēgumu Londonai tuvējās grāfis- tēs. Čipingongarā bija izkarināts plakāts, kas vēstīja, ka ziemeļu pilsētās esot lieli miltu krājumi un nākamo divdesmit četru stundu laikā tikšot izdalīta maize bada cietējiem.