Taču šis paziņojums nepamudināja manu brāli atteikties no sava glābšanās plāna; viņi visi trīs augu dienu brauca austrumu virzienā un nekur gan neredzēja apsolīto maizes dalīšanu. Patiesību sakot, arī neviens cits to neredzēja. Tajā naktī nokrita septītā zvaigzne — Primrouzhilā. Tas notika tai laikā, kad mis Elfinstona bija nomodā, jo viņa pāriņaiņus ar manu brāli uzņēmās sarga pienākumus. Viņa redzēja to nokrītam.
Trešdien trīs bēgļi — nakti viņi bija pārlaiduši vēl zaļu kviešu laukā — sasniedza Čelmsfordu, un tur grupa iedzīvotāju, kas uzdevās par Sabiedriskās apgādes komiteju, konfiscēja poniju pārtikai, nedodot pretī nekā, izņemot solījumu izsniegt viņiem nākamajā dienā gabalu gaļas. Te klīda baumas, ka marsieši jau esot pie Epingas, un dzirdēja runājam par Voltemebijas pulvera fabriku nopostīšanu, kad mēģināts uzspridzināt vienu no iebrucējiem.
Baznīcu torņos dežurēja novērotāji, lai brīdinātu par marsiešu tuvošanos. Mans brālis — kā vēlāk izrādījās, sev par lielu laimi, — nolēma tūlīt pat doties tālāk kājām uz jūras pusi un negaidīt pārtikas izsniegšanu, kaut gan viņi visi trīs bija ļoti izsalkuši. Ap pusdienlaiku viņi izgāja cauri Tilingemai, kas šķita pavisam klusa un pamesta; tikai daži marodieri zaglīgi ložņāja pa mājām, meklēdami pārtiku. Drīz vien aiz Tilingemas viņi piepeši ieraudzīja jūru un tajā neiedomājamu daudzumu dažnedažādu kuģu un laivu.
Kad kuģi vairs neuzdrošinājās braukt augšup pa Temzu, tie devās uz Eseksas piekrasti, uz Hervidžu, Voltonu un Klektonu, vēlāk uz Faulnesu un Šūberiju un tur uzņēma bēgļus. Tie stāvēja lielā sirpjveida līcī, kura pretējais krasts tālumā pie Neizas nozuda miglā. Pašā malā drūzmējās angļu, skotu, franču, dāņu un zviedru zvejnieku vienmastnieki, Temzas tvaikonīši, jahtas, motorlaivas; tālāk reidā stāvēja visvisādi lieli kuģi — netīri ogļinieki, spodri tirdzniecības un pasažieru tvaikoņi, preču kuģi, naftas tankeri, okeāna laineri, pat kāds vecs, balts trans- portkuģis, skaistie, balti pelēkie pasažieru tvaikoņi, kas kursēja no Sautemptonas uz Hamburgu.
Cik mans brālis varēja saskatīt, visa zilā ūdens mala pāri Blekvoteram mudžēt mudžēja no laivām — notika tirgošanās ar ļaudīm, kas stāvēja krastā. Un tāda pati kņada bija visgarām līcim, gandrīz līdz Moldonai.
Apmēram divu jūdžu attālumā no krasta jūrā stāvēja bruņukuģis, ieslīdzis ūdenī tik dziļi, ka manam brālim tas šķita pa pusei nogrimis. Tas bija kreiseris «Pērkona dēls». Citu karakuģu te neredzēja, taču tāltālu pa labi pāri gludajam jūras spogulim (todien laiks bija ārkārtīgi rāms) cēlās melnu dūmu vērpetes: tur, izkārtojušies garā ķēdē iepretim Temzas grīvai, pilnā kaujas gatavībā stāvēja pārējie Lamanša flotes bruņukuģi, modri vērodami marsiešu uzvaras gājienu un tomēr bezspēcīgi to apturēt.
Kad misis Elfinstona ieraudzīja jūru, viņu par spīti visiem svaines uzmundrinājumiem sagrāba paniskas bailes. Viņa nekad nebija izbraukusi ārpus Anglijas un tagad teicās labāk mirt nekā doties uz svešu zemi, pretī nezināmam liktenim un tā tālāk. Nabaga sieviete laikam iedomājās, ka francūži ir kaut kas līcteīgs marsiešiem. Divu dieņu ilgās ceļošanas laikā viņa bija kļuvusi arvien histēriskāka, bailīgāka un nomāktāka. Viņa par katru cenu gribēja atgriezties Stenmorā. Tur dzīve allaž bijusi tik jauka un mierīga. Un Stenmorā viņas atkal sastapšot Džordžu . ..
Tikai ar lielām pūlēm izdevās aizvest viņu līdz krastam, kur drīz vien manam brālim laimējās piesaistīt kāda Temzas tvaikonīša matrožu uzmanību. Viņi atsūtīja laivu un pieprasīja trīsdesmit sešas mārciņas par visiem trim. Kuģis, viņi teica, ejot uz Ostendi.
Pulkstenis bija apmēram divi, kad mans brālis, pie trapa samaksājis norunāto summu, kopā ar abām ceļabiedrēm beidzot nokļuva drošībā uz kuģa. Te varēja dabūt arī šo to ēdamu, gan par pasakaini augstām cenām, un viņi, apmetušies kuģa priekšgalā, ieturēja maltīti.
Uz tvaikonīša jau bija kādi četrdesmit pasažieri, daži no tiem izdevuši pēdējo naudu par aizvešanu. Taču kapteinis vēl līdz pieciem pēcpusdienā kavējās Blekvoterā, uzņemdams arvien jaunus pasažierus, kamēr klājs ar sēdvietām bija jau gandrīz bīstami pārpildīts.
Iespejams, ka viņš butu palicis uz vietas vel ilgāk, bet šai pievakares stundā dienvidu pusē atskanēja lielgabalu dunoņa. It kā atbildot tiem, reidā stāvošais bruņukuģis izšāva no mazkalibra lielgabala un pacēla karodziņu virteni. No tā dūmeņiem izšāvās dūmu mutuļi.
Daži pasažieri sprieda, ka tiekot šauts pie Šūberij- nesas, bet drīz vien visi ievēroja, ka kanonāde kļūst skaļāka. Tai pašā laikā tālu dienvidaustrumos jūras klajā cits pēc cita parādījās trīs bruņukuģu masti un korpusi ar melnu dūmu mutuļiem virs tiem. Taču mana brāļa uzmanību visvairāk saistīja tāla dunoņa dienvidos. Viņam šķita, it kā pāri tāluma pelēcīgajai zilgmei viņš būtu saredzējis paceļamies dūmu stabu.
Mazais tvaikonītis, atstājis aiz muguras kuģu blīvu, jau sparīgi peldēja uz austrumiem, un zemo Eseksas liedagu ietina zilgana dūmaka, kad tāltālu, tik tikko saskatāms, parādījās marsietis, kas lēnām slāja gar staigno krastu no Faulnesas puses. To ieraugot, kapteinis uz tiltiņa, nobijies un pārskaities pats uz sevi par ilgo vilcināšanos, sāka pilnā rīklē lādēties, un šķita, ka viņa baiļu drudzis pielīp kuģa dzen- ratu lāpstiņām. Pasažieri, saskrējuši pie klāja treliņiem vai uzkāpuši uz sēdekļiem, raudzījās uz tālo siluetu, kas pacēlās pāri kokiem un baznīcu torņiem krastā un, it kā laiski parodēdams cilvēka gaitu, nesteidzīgi soļoja uz priekšu.
Tas bija pirmais marsietis, ko mans brālis redzēja. Vairāk ar izbrīnu nekā bailēm viņš vēroja, kā šis milzis piesardzīgi slāj uz kuģu pusi, brizdams arvien dziļāk jūrā. Tad tālumā aiz Kroučas pāri nīkulīgu koku pudurim parādījās otrs marsietis un vēl tālāk — trešais. Tas smagi brida pa saulē vizošu smilšu sēri, kas šķita karājamies starp debesīm un jūru. Abi šie marsieši, tāpat kā pirmais, devās taisni iekšā jūrā, it kā viņu nolūks būtu nogriezt glābšanās ceļu daudzajiem kuģiem, kas atradās starp Faulnesu un Neizu. Kaut arī mazais tvaikonītis gāja ar pilnu jaudu, mašīnām drebot aiz piepūles un dzenratiem kuļot baltas putu vērpetes, tas tikai ļoti lēnām attālinājās no draudošajām briesmām.
Paskatījies uz ziemeļrietumiem, mans brālis redzēja, ka kuģu blīva jau sakustējusies drudžainā rosībā: kuģi krustu šķērsu spraucas cits citam garām, tvaikoņi svelpj un izverd tvaika mutuļus, steigšus tiek uzvilktas buras, motorlaivas šaudās šurpu turpu.
šī aina un no kreisās puses uzglūnošās briesmas piesaistīja visu viņa uzmanību, tā ka viņš nemaz neievēroja, kas notiek tālāk jūrā. Tad, tvaikonītim spēji pagriežoties (tas bija spiests piepeši mainīt kursu, lai izvairītos no sadursmes), viņš nogāzās garšļaukus no sola, uz kura stāvēja. Visapkārt atskanēja kliedzieni, soļu dipoņa un urā saucieni, kas šķita atbalsojamies arī uz citiem kuģiem. Tvaikonītis sašķiebās, un mans brālis apvēlās uz vēdera.
Viņš pietrūkās kājās un aiz labā borta nepilnu simt jardu attālumā no viņu sāniski sasvērtā kuģīša ieraudzīja tērauda milzeni, kas gluži kā arkla lemesis šķēla ūdeni, uzvandīdams abās pusēs varenus, putojošus viļņus; tie triecās pret tvaikonīti, kura dzenrata lāpstiņas bezcerīgi kūla gaisu un klājs no- sliecās gandrīz līdz ūdens virsmai.