Šļakatu gūzma uz brīdi padarīja manu brāli aklu. Izslaucījis acis, viņš redzēja, ka milzenis jau ir garām un drāžas uz krasta pusi. Virs garā, slaidā korpuSa pacēlās masīva metāla virsbūve ar diviem dūmeņiem, kas izspļāva gaisā dzirksteļotu dūmu mutuļus. Tas bija kreiseris «Pērkona dēls», kas ar pilnu tvaiku nesās uz priekšu, steigdamies palīgā apdraudētajiem kuģiem.
Pieķēries pie margām, lai noturētos uz kājām, mans brālis atrāva skatienu no joņojošā bruņukuģa un atkal palūkojās uz marsiešiem. Tie visi trīs tagad stāvēja vienkopus, iebriduši tik dziļi jūrā, ka augstie trijkāji bija gandrīz pilnīgi zem ūdens. Tā iegrimuši un no tālienes skatīti, viņi šķita mazāk briesmīgi nekā tērauda milzenis, kura ķīļūdenī bezspēcīgi šūpojās mazais tvaikonītis. Likās, ka marsieši izbrīnīti vēro šo jauno pretinieku. Varbūt viņi noturēja to par sev līdzīgu radījumu.
«Pērkona dēls» ne reizes neizšāva, tikai ar pilnu jaudu nesās uz priekšu. Iespējams, ka tieši tādēļ tam izdevās piekļūt ienaidniekam tik tuvu. Marsieši nezināja, kā rīkoties. Viens šāviens, un viņi ar karstuma staru būtu uz vietas to nogremdējuši.
Bruņukuģis drāzās tādā ātrumā, ka jau pēc minūtes atradās pusceļā starp tvaikonīti un trim marsiešiem — tumšs, skrejošs siluets uz tālē gaistošā Esek- sas krasta fona.
Piepeši priekšējais marsietis nolaida zemāk savu cauruli un izšāva uz bruņukuģi melnās gāzes tvertni. Tā trāpīja «Pērkona dēla» kreiso bortu, atlēca sānis un sašķīda tintes melnā mutulī, kas, izplezdamies plašumā, aizvēlās pār jūru, neskāris kreiseri. Raugoties no zemu iegrimušā tvaikonīša pretī saulei, šķita, ka «Pērkona dēls» jau atrodas marsiešu vidū.
Tad viņi redzēja, ka milzīgie stāvi izšķiras un dodas uz krast^ pusi, izslejoties arvien augstāk virs ūdens, un viens no tiem paceļ karstuma stara ģeneratoru. Marsietis pavērsa staru slīpi "uz leju, un, kur tas saskārās ar ūdeni, uzvirda tvaika mutuļi. Acīmredzot tas izurbās cauri kuģa dzelzs bruņām gluži kā nokaitēts metāla iesms papīram.
Cauri tvaika mākoņiem pazibēja uguns, un marsietis sagrīļojās. Nākamais šāviens viņu nogāza, un gaisā uzšāvās milzīgs ūdens un tvaika stabs. «Pērkona dēla» lielgabali rībēja bez mitas, raidīdami šāviņu pēc šāviņa. Viens šāviņš uzšļāca ūdens vērpetes netālu no tvaikonīša, ar rikošetu aizlidoja līdz citiem kuģiem, kas bēga uz ziemeļiem, un sašķaidīja druskās kādu vienmastnieku.
Taču neviens par to nelikās ne zinis. Redzot marsieti nogāžamies, kapteinis uz tiltiņa ieaurojās kā negudrs un visi tvaikonīša pakaļgalā sadrūzmējušies pasažieri darīja to pašu. Un tad atskanēja jauns bļāviens: ūdeni' šķeldams, no baltajiem tvaika mutuļiem iznira kaut kas garš un melns, vidusdaļā liesmu apņemts, ar uguni spļaujošiem ventilatoriem un dūmeņiem.
«Pērkona dēlā» vēl pulsēja dzīvība: tā stūre acīmredzot bija vesela un mašīnas strādāja. Kreiseris drāzās tieši virsū otram marsietim un atradās no tā kādu simt jardu attālumā, kad darbā tika laists karstuma stars.
Ar baismīgu blīkšķi, uzšaujoties žilbinošām liesmu mēlēm, gaisā uzlidoja kuģa klāji un dūmeņi. Marsietis no sprādziena sagrīļojās, un nākamajā acumirklī degošais vraks, inerces nests, uzdrāzās tam virsū un samala to kā kartona butaforiju. Mans brālis neviļus iekliedzās. Atkal visu aizsedza kūsājoši tvaika mutuļi.
— Divi! — kapteinis auroja.
Kliedza visi, un tvaikonītis no viena gala līdz otram dārdēja mežonīgos urā saucienos. Tiem piebiedrojās sākumā viens un tad arī visi pārējie kuģi un laivas, kas atradās jūrā.
Tvaika vāli gulēja pār ūdeni labu brīdi, pilnīgi paslēpdami trešo marsieti un krastu. Tvaikonītis joprojām sparīgi kūlās uz austrumiem, arvien vairāk attālinādamies no kaujas vietas. Kad beidzot tvaiks sāka izklīst, tajā pusē sabiezēja tumša dūmaka, tā ka nevarēja saskatīt ne «Pērkona dēla» atliekas, ne trešo marsieti. Bet karakuģi no jūras jau bija piebraukuši pavisam tuvu un devās garām tvaikonītim uz piekrastes pusi.
Mazais tvaikonītis ar pilnu jaudu traucās arvien tālāk jūrā, un karakuģi lēnām slīdēja krasta virzienā, kur vēl arvien pāri ūdenim melnbaltā jūklī tinās un mijās tvaika un melnās gāzes mutuļi, izveidodami visdīvainākās formas. Bēgošo kuģu flotile attālinājās uz ziemeļaustrumiem; starp tvaikonīti un karakuģiem zēģelēja daži zvejas vienmastnieki. Pēc brīža karakuģi, neiebraukuši tvaika un gāzes mākonī, pagriezās uz ziemeļiem, tad spēji mainīja kursu un ienira sabiezējošajā vakara dūmakā dienvidrietumos. Krasts nozuda tālē, saplūzdams ar zemajiem mākoņiem, kas blīvē jās" ap rietošo sauli.
Tad piepeši saulrieta zeltainajā dūmakā atskanēja lielgabalu dārdi un pavīdēja melnas, kustīgas ēnas. Tvaikonīša pasažieri, sadrūzmējušies pie borta treliņiem, saspringti vērās žilbinošajā rieta ēzē, taču neko skaidri nebija iespējams saskatīt. Ieslīpi augšup pacēlās milzīgs dūmu mākonis un aizsedza saules disku. Tvaikonītis pukšinādams turpināja savu ceļu, un aizbraucēji tā arī neuzzināja, kas norisinājās piekrastes zonā.
Saule iegrima pelēkos mākoņos, debesis nosārta un satumsa, trīsuļodama iemirdzējās vakara zvaigzne. Bija jau dziļa krēsla, kad kapteinis iekliedzās un norādīja tālumā. Mans brālis sasprindzināja redzi. No pelēkās tumsas rietumu pamalē iznira kaut kas plakans un ļoti liels, uzšāvās pāri mākoņiem slīpi augšup vēl blāzmojošajās debesīs, apmeta tajās plašu loku un, kļūdams arvien mazāks, lēnām noslīdēja lejup un atkal nozuda nakts noslēpumainajā klēpī. Un tā pēdās pāri zemei izlija melna tumsa.
II GRĀMATA
ZEME MARSIEŠU VARĀ
1
ZEM PAPĒŽA
Pirmajā grāmatā es pārtraucu savu paša piedzīvojumu izklāstu, lai pastāstītu par sava brāļa gaitām. Visu laiku, kamēr norisinājās pēdējās divās nodaļās aprakstītie notikumi, mēs ar mācītāju slēpāmies tukšajā mājā Halifordā, kurp bijām aizbēguši, glābdamies no melnajiem dūmiem. Tagad es turpināšu savu stāstu. Mēs palikām tur visu svētdienas nakti un visu nākamo dienu — lielās panikas dienu —, patvērušies mazā dienas gaismas saliņā, mēs, kurus melnie dūmi bija atgriezuši no pārējās pasaules, Mums neatlika nekas cits kā nogaidīt un pavadīt veselu diennakti mokošā bezdarbībā.
Es biju ļoti noraizējies par savu sievu. Iztēlojos viņu Lezerhedā — pārbiedētu, nāves apdraudētu, jau apraudam mani kā mirušu. Es staigāju pa istabām un skaļi vaimanāju, iedomādamies, kā tiku no viņas atšķirts un kas ar viņu var notikt manā prombūtnē.
Es zināju, ka mūsu brālēns arī kritiskā brīdī nezaudēs drosmi, taču viņš nepiederēja pie cilvēkiem, kas ātri aptver situāciju un nekavējoties rīkojas. Patlaban bija vajadzīga nevis drosme, bet apdomība. Mans vienīgais mierinājums bija tas, ka marsieši devās Londonas virzienā un attālinājās no Lezerhe- das. Šāda raizēšanās un neziņa cilvēku ļoti nomoka un padara nervozu. Es jutos gauži noguris, un mani sāka kaitināt mācītāja nemitīgā gaušanās, viņa egoistiskais izmisums. Veltīgi izmēģinājies viņu ietekmēt, es, nespēdams vairs to paciest, aizgāju uz citu istabu, kas acīmredzot bija skolēna mācību telpa, jo tajā atradās globusi, dažādi modeļi un burtnīcas. Kad viņš sekoja man arī tur, es uzkāpu jumtistabiņā un ieslēdzos, lai būtu viens ar savām rūgtajām bēdām.
Visu to nakti un vēl nākamajā rītā mēs atradāmies ciešā melno dūmu aplenkumā. Svētdienas vakarā blakus mājā vēl bija cilvēki — es pamanīju kādu seju pie loga, gaismu istabās, vēlāk dzirdēju noblīkšķam durvis. Es nezinu, kas tie bija par cilvēkiem un kas ar viņiem notika. Nākamajā dienā mēs viņus vairs nejūtām. Visu pirmdienas rītu melnie dūmi lēnām slīdēja uz upes pusi, līzdami arvien tuvāk mums, un tad aizvēlās pa ceļu garām mājai, kurā mēs bijām paslēpušies.