Ap pusdienlaiku pāri laukiem nāca marsietis, uzšļākdams melnajai gāzei pārkarsēta tvaika strūklu, kas šņākdama triecās pret sienām, sašķaidīja logu rūtis un applaucēja mācītājam roku, kad viņš metās laukā no apdraudētās istabas. Kad mēs pēc krietna brīža pa mitro grīdu pielīdām pie logiem un atkal palūkojāmies ārā, ziemeļu pusē visa zeme bija kā ar melnu sniegu apputināta. Paraudzījušies uz upes
ieleju, mēs ar izbrīnu pamanījām melnajās, izdegušajās pļavās neizprotamus sarkanus plankumus.
Pirmajā mirklī mēs pat neaptvērām, kā izmainījies mūsu stāvoklis, vienīgi jutāmies atbrīvoti no melno dūmu briesmām. Bet tad es sapratu, ka mēs vairs neesam atgriezti 110 pasaules un tagad varam tikt projām. Tiklīdz es apjēdzu, ka ceļš ir brīvs, manī atkal pamodās aktīvas darbošanās gars. Bet mācītājs bija ieslīdzis trulā apātijā.
— Mēs te esam drošībā, — viņš tikai atkārtoja, — pilnīgā drošībā.
Es nolēmu pamest viņu (ak, kaut es tā būtu izdarījis!) un, atcerēdamies artilērista prātīgo padomu, sameklēju kaut ko ēdamu un dzeramu. Atradu arī eļļu un lupatas savu applaucēto roku pārsiešanai un vēl paņēmu cepuri un flaneļa kreklu, ko uzgāju vienā no guļamistabām. Kad mācītājam kļuva skaidrs, ka esmu nolēmis doties projām viens pats un patiešām to arī darīšu, viņš pēkšņi sarosījās uz līdznākšanu. Un tā, visu pēcpusdienu nemanījuši apkārtnē nekā aizdomīga, mēs ap pulksten pieciem sākām iet pa nomelnējušo ceļu uz Sanberiju.
Sanberijā un šur tur ceļmalās gulēja kroplīgās pozās sastinguši cilvēku un zirgu ķermeņi, apgāzušies rati, izmētāta bagāža, un it visu klāja bieza melnu putekļu kārta. Šie pulverveida nosēdumi atgādināja pelnus un atsauca man atmiņā visu, ko biju lasījis par Pompejas izpostīšanu. Dīvainās un svešādās ainas nomākti, mēs bez jebkādiem starpgadījumiem sasniedzām Hemptonkortu, un tur mūsu acis iepriecināja zaļš zemes stūrītis, kas bija paglābies no smacējošās plūsmas. Ejot cauri Bušijas parkam uz Tvi- kenemu, mēs redzējām zem kastaņām pastaigājamies briežus un notālēm dažus vīriešus un sievietes
aizsteidzamies Hemptonas virzienā. Tie bija pirmie cilvēki, ko mēs-ieraudzījām.
Tālumā aiz Hemas un Pīteršemas vēl arvien dega meži. Tvikenemu nebija skāris ne karstuma stars, ne melnie dūmi, un šeit mēs sastapām jau vairāk cilvēku, taču neviens mums nevarēja pavēstīt nekā jauna. Lielākā daļa no viņiem, tāpat kā mēs, izmantoja klusuma brīdi, lai dotos tālāk. Man radās iespaids, ka te daudzās mājās vēl palikuši vietējie iedzīvotāji, acīmredzot tik briesmīgi pārbiedēti, ka nav uzdrošinājušies vairs pat bēgt. Arī šeit uz ceļa netrūka paniskas bēgšanas liecinieku. Visspilgtāk man atmiņā iespiedušās trīs salauztu velosipēdu atliekas, kas gulēja vienā čupā, ar ratu riteņiem iemaltas smiltīs. Ap pusdeviņiem mēs pārgājām pār Ričmondas tiltu. Mēs, protams, steidzāmies ātrāk pārkļūt tālu redzamajam tiltam, tomēr es ievēroju peldam lejup pa straumi dīvainus sarkanus kumšķus, dažus pat vairākas pēdas platus. Es nezināju, kas tie ir (tuvāk aplūkot nebija laika), un piedēvēju tiem baismīgāku izcelsmi, nekā pienācās. Arī šeit, Sarijas pusē, bija melnās gāzes nosēdumu putekļi un līķi — visvairāk ap staciju, taču neviena marsieša mēs nemanījām.
Tuvojoties Bārnsai, mēs iztālēm ieraudzījām trīs cilvēkus, kas pa sānielu skrēja uz upes pusi, bet citādi viss bija tukšs un kluss, Augšā kalnā pilnā sparā dega Ričmonda; aiz Ričmondas melno dūmu pēdu nebija.
Tad piepeši, kad mēs tuvojāmies Kjū, pretī pa ceļu skrēja bariņš cilvēku un pāri māju jumtiem nepilnus simt jardus no mums parādījās marsiešu kaujas mašīnas augšējā daļa. Mēs šausmās sastingām, un, ja marsietis tobrīd būtu paraudzījies lejup, mums uz
vielas būtu bijušas beigas. Mēs bijām tā pārbijušies, ka neuzdrīkstējāmies iet tālāk, bet metāmies sānis un paslēpāmies kādā dārza būdā. Sarāvies čokurā, mācītājs klusiņām raudāja un negribēja ne dzirdēt par tālākiešanu.
Bet man nedeva miera doma aizkļūt līdz Lezerhe- dai, un krēslā es atkal izlīdu no paslēptuves. Izgājis cauri krūmu alejai un garām lielai, dārza ieskautai savrupmājai, es izkļuvu uz ceļa. Mācītāju es atstāju būdā, bet drīz vien viņš teciņiem devās man pakaļ.
No manas puses tā bija traka pārdrošība, jo bija pilnīgi skaidrs, ka visapkārt mums ir marsieši. Tikko mācītājs bija mani panācis, mēs tālumā pāri laukiem, kas aizstiepjas Kjūlodžas virzienā, atkal ieraudzījām milzīgo kaujas mašīnu — vai nu to pašu, ko pirmīt, vai citu. Kādas četras piecas mazas, melnas figūriņas bēga no tās pa zaļi pelēko lauku, un tūlīt bija redzams, ka marsietis tām seko. Ar trīs soļiem viņš panāca cilvēku grupiņu, un tā pajuka uz visām pusēm no viņa kājām. Šis marsietis nevis nogalināja cilvēkus ar karstuma staru, bet citu pēc cita sagrāba un iebāza lielā metāla kārbā, kas rēgojās mašīnas aizmugurē gluži kā zvejniekam pār plecu pārmests grozs.
sTo redzot, es pirmoreiz iedomājos, ka marsiešiem attiecībā uz uzvarēto cilvēci, var būt arī kādi citi nolūki, ne tikai iznīcināšana. Mirkli mēs stāvējām kā pārakmeņojušies, tad pagriezāmies atpakaļ un ieskrējām pa kādiem vārtiem ar mūra sētu apjoztā dārzā, ieklupām grāvī, kas tur laimīgā kārtā gadījās priekšā, un, neuzdrošinādamies pat sačukstēties, nogulējām tajā, kamēr debesīs iedegās zvaigznes.
Manuprāt, varēja būt ap vienpadsmitiem vakarā, kad mēs beidzot sadūšojāmies atkal doties tālāk.
Tagad mēs vairs negājām pa ceļu, bet lavījāmies gar dzīvžogiem un cauri plantācijām, vērīgi ielūkodamies tumsā — mācītājs paTabi, es pa kreisi —, vai kur nemanīsim marsiešus, kaš šķita uzglūnam no visām pusēm. Vienā vietā mēs uzdūrāmies melnai, izdegušai, tagad jau aukstu pelnu klātai norai, kurā izklaidus gulēja vairāki līķi ar baismīgi apdegušām galvām un ķermeņiem, bet gandrīz neskartām kājām un zābakiem; turpat vāļājās beigti zirgi, un kādas piecdesmit pēdas no tiem rēgojās četri sasprā- guši lielgabali un sadragātas lafetes.
Šīnā postījumu nemanīja, bet tā bija klusa un pamestā. Mēs neredzējām arī neviena līķa, kaut gan — jāsaka — nakts bija tik tumša, ka sānieliņās nekā nevarējām saskatīt. Šīnā mans ceļabiedrs piepeši sāka žēloties par nogurumu un slāpēm, un mēs nolēmām iegriezties kādā mājā.
Pirmā māja, kurā mēs iekļuvām, atmūķējuši logu, bija maza dvīņu villa, un es tajā neatradu nekā ēdama, izņemot gabaliņu appelējuša siera. Toties tur bija ūdens, ko padzerties, un es paņēmu vēl cirvīti, kas varēja mums noderēt, ielaužoties nākamajā mājā.
Mēs aizgājām līdz tai vietai, kur ceļš nogriežas uz Mortleiku. Ceļa pretējā pusē ar masīvu žogu apjozta dārza vidū bija balta māja, un tās pieliekamajā mēs atradām krietnu pārtikas krājumu — divus maizes klaipus uz pannas, gabalu jēlas gaļas pusšķiņķa. Es to visu tik precīzi uzskaitu tāpēc, ka ar šo krājumu mums bija lemts pārtikt veselas divas nedēļas. Zem plaukta stāvēja vairākas alus pudeles, un vēl tur bija divi maisiņi ar kāršu pupām un nedaudz savītušu salātu. Blakus pieliekamajam atradās neliela trauku mazgātava. Tajā bija malkas kaste un bufete, kurā mēs uzgājām gandrīz duci burgundieša pudeļu, laša un gaļas konservus un divas kārbas ar biskvītiem.