Mēs sēdējām virtuvē tāpat tumsā, jo uguni iededzināt baidījāmies, un ēdām maizi ar šķiņķi, piedzerdami alu. Mācītājs vēl arvien bija nobijies un tramīgs, bet šoreiz nez kāpēc dzīrās ātrāk doties projām, un es centos viņu pierunāt, lai vispirms kārtīgi iestiprinās, kad notika tas, kas pārvērta šo māju par mūsu ieslodzījumu.
— Vēl nevar būt ne pusnakts, — es sacīju, un tad piepeši pazibēja žilbinoša, zaļa gaisma. Visa virtuve uz mirkli atplaiksnījās zaļā spožumā un atkal ieslīga tumsā. Tūlīt pat norībēja tāds grāviens, kādu es savā mūžā ne pirms, ne pēc tam neesmu dzirdējis. Gandrīz tai pašā momentā man aiz muguras atskanēja skaļš būkšķis, nošķindēja plīstoši stikli, blākšķēda- mas pār mums nobira grūstoša mūra lauskas, no griestiem nobruka apmetums un sašķīda gabalos uz mūsu galvām. Es nogāzos garšļaukus uz grīdas, atsizdamies pret krāsns durtiņām, un zaudēju samaņu. Mācītājs teica, ka es esot. ilgi tā gulējis, un, kad es beidzot nācu pie samaņas, viss apkārt atkal bija tumšs un viņš — kā vēlāk uzzināju, ar asinīm noplūdušu seju no ievainojuma pierē — šļakstināja man virsū ūdeni.
Krietnu brīdi es nespēju aptvert, kas noticis. Tad palēnām mans prāts noskaidrojās. Nobrāzums deniņos nejauki sūrstēja.
— Vai jums ir labāk? — čukstus vaicāja mācītājs.
Es viņam atbildēju tikai pēc laba laiciņa un pie-
rausos sēdus.
— Nekustieties! — mācītājs sacīja. — Grīda ir pilna ar saplēstu trauku lauskām. Jūs nevarēsiet piecelties bez trokšņa, un man rādās, ka ārā ir viņi.
Mēs abi sēdējām tik klusu, ka varējām saklausīt viens otra elpu. Viss šķita dziļa klusuma apņemts, tikai vienreiz kaut kur līdzās mums grabēdams novēlās lejā apmetuma vai ķieģeļa gabaliņš. Arā pavisam tuvu laiku pa laikam bija dzirdama metāliska šķindoņa.
— Vai dzirdat? — jautāja mācītājs, kad atkal atskanēja šis troksnis.
•— Jā, — es atbildēju. — Bet kas tas ir?
— Marsietis, — sacīja mācītājs.
Es atkal ieklausījos.
— Tas, šķiet, nebija karstuma stars, — es teicu un savā prātā nodomāju, ka varbūt kāda no lielajām kaujas mašīnām ir uztriekusies mājai, kā es biju redzējis vienu no tām uzdrāžamies virsū Šepertonas baznīcas tornim.
Mēs atradāmies tik dīvainā un neizprotamā situācijā, ka veselas trīs vai četras stundas, kamēr atausa rīts, neuzdrīkstējāmies pat pakustēties. Un tad pamazām mājā ieplūda gaisma, taču nevis pa logu — tas palika tumšs, kā bijis —, bet pa trīsstūrveida spraugu starp siju un sagruvušo mūri sienā mums aiz muguras. Tagad mēs pirmoreiz pelēcīgā rīta krēslā ieraudzījām virtuves iekšieni.
Logs bija gāztin piegāzts ar irdenu dārza zemi, kas klāja arī galdu, pie kura mēs bijām sēdējuši, un grīdu ap mūsu kājām. Ārpusē mājas siena bija apbērta ar augstu zemes kalnu. Loga augšējā stūrī rēgojās sadragātas notekcaurules gals, grīda. bija piekaisīta ar skārda lūzgām. Virtuves iekšējā siena bija iebrukuši uz dzīvojamo telpu pusi, un tagad, kad kļuva gaišāks, mēs redzējām, ka gandrīz visa māja ir sagruvusi. Kā krass kontrasts šai posta ainā šķita kārtīgais virtuves skapis, nokrāsots pēc modes blāvi zaļā tonī, zem tā sarindotie vara un skārda kastroli, tapetes ar zili baltiem kvadrātiem, kas imitēja flīzes, un pāris krāsainu drāniņu virs pavarda.
Kad ārā kļuva pavisam gaišs, mēs caur spraugu sienā ieraudzījām marsieti, kas, kā es drīz vien apjautu, stāvēja sardzē pie vēl kvēlojošā cilindra. To pamanījuši, mēs klusi kā pelītes ielīdām 210 krēslainās virtuves tumšajā trauku mazgātavā.
Piepeši man atausa gaisma: es sapratu, kas noticis.
— Piektais cilindrs, — es čukstēju, — piektais šāviņš no Marsa ir trāpījis šo māju un apracis mūs drupās.
Kādu brīdi mācītājs klusēja un tad nočukstēja:
.— Dievs, esi mums žēlīgs!
Un tūliņ sāka žēlabaini šņukstēt.
Vairāk nepārmijuši ne vārda, mēs klusu sēdējām trauku mazgātavā. Es baidījos pat skaļāk ievilkt elpu un nenolaidu acu no blāvi apgaismotajām virtuves durvīm. Tumsā es tik tikko varēju atšķirt mācītāja sejas neskaidro ovālu, viņa apkaklīti un aproces. Ārā atskanēja metāliska klaudzoņa, tad mežonīgi kaucieni un pēc klusuma mirkļa — tāda kā tvaika mašīnas šņākoņa. Šie mums neizprotamie trokšņi brīžiem apklusa un pēc tam atsākās ar jaunu sparu, kļūdami aizvien skaļāki. Tad atskanēja nepārtraukta, ritmiska dunoņa, tik spēcīga, ka drebēja visa māja un plauktos šķindēdami cits pret citu sitās trauki. Uz brīdi virtuve pilnīgi satumsa, un spokainais durvju četrstūris vairs nebija saskatāms. Tā mēs tur nokver- nējām vairākas stundas klusēdami un trīcēdami, kamēr mūsu pārgurušajiem prātiem uzmācās snaudiens . . .
Pamodies es jutu, ka esmu ļoti izsalcis. Droši vien mēs bijām nogulējuši krietni ilgu laiku. Mans izsalkums bija tik mokošs, ka es vairs nespēju palikt mierā. Pateicu mācītājam, ka došos sameklēt kaut ko ēdamu, un aiztaustījos uz pieliekamo. Viņš nekā neatbildēja, bet, tiklīdz izdzirdēja mani ēdam, sarosījās un iīda man pakaļ.
2
KO MĒS REDZĒJĀM NO SAGRUVUŠAS MĀJAS
Paēduši mēs aizlīdām atpakaļ uz trauku mazgātavu, kur es laikam atkal biju iesnaudies, jo pēc brītiņa atģidos, ka esmu viens. Vibrējošā dunoņa vēl arvien turpinājās ar apnicīgu neatlaidību. Es pāris reizes čukstus pasaucu mācītāju un tad aiztaustījos līdz virtuves durvīm. Vēl bija gaišs, un es viņu ieraudzīju telpas otrā galā pieplakušu pie trīs- stūrainās spraugas, pa kuru mēs pirmīt bijām pamanījuši marsieti. Viņa pleci bija uzrauti kūkumā, tā ka galvu es' nevarēju redzēt.
Troksnis ārpusē bija gandrīz tāds kā lokomotīvju depo, un visa māja drebēja no jau pieminētās dunoņas. Pa spraugu sienā es varēju redzēt saules apspīdētu koka galotni un mierīga vasaras vakara debesu zilgmi. Kādu brīdi pavērojis mācītāju, es, uzmanīgi laipodams pa trauku lauskām piemētāto grīdu, pie- līdu viņam klāt.
Es pieskāros mācītāja kājai, un viņš tik spēji salēcās, ka mājas ārpusē atlūza vesels blāķis apmetuma un ar skaļu brīkšķi nogāzās zemē. Es sagrābu mācītāju aiz rokas, baidīdamies, ka viņš iekliegsies. Ilgu laiku mēs gulējām nekustēdamies. Tad es pagriezos, lai palūkotos, kas palicis pāri no mūsu patvēruma. Nobrukušā apmetuma vietā drupās rēgojās vertikāla sprauga, un, piesardzīgi uzrausies uz sijas, es palūkojos ārā. Klusā priekšpilsētas ceļa apkārtne vienā naktī bija pārvērtusies līdz nepazīšanai.
Piektais cilindrs acīmredzot bija uzkritis tieši virsū villai, kurā mēs iegriezāmies vispirms. Ēka bija nozudusi, triecienā pilnīgi sašķaidīta, pārvērsta putekļos un izsvaidīta visos vējos. Tās izārdīto pamatu vietā, ieurbies dziļi zemē, gulēja cilindrs, un bedre ap to bija jau daudz lielāka nekā tā, ko es redzēju Vokingā. Cilindram nogāžoties, milzīgas zemes masas bija burtiski izšļāktas uz visām pusēm, gluži kā dubļi, kuros ietriekts smags veseris, un aprakušas zem sevis apkārtējās mājas. Mūsu māja no trieciena bija sagāzusies uz sētas pusi un fasādes daļā sabrukusi līdz pat pamatiem. Virtuve un trauku mazgātava brīnumainā kārtā bija palikušas veselas, taču apbērtas ar zemi un gruvešiem, tonnām smagu zemes grēdu ielenktas no visām pusēm, izņemot vienu — to, kur atradās cilindrs. Šī siena slējās tieši pār lielo, apaļo bedri, kurā darbojās marsieši. Smagie, dunošie sitieni atbalsojās kaut kur sānis no mums, un laiku pa laikam mūsu novērošanas spraugai garām aizvēlās spoži zaļu dūmu mākuļi.