Cilindrs bedres centrā bija jau atvērts, un tās tālākajā malā starp izlauzītajiem un ar granti apbērtajiem krūmiem stāvēja tukša marsiešu kaujas mašīna— nekustīgs, augsts siluets pret vakara debesīm. Kaut gan es bedri un cilindru aprakstīju vispirms, sākumā, jāsaka, es tos gandrīz neievēroju, jo visu manu uzmanību piesaistīja ārkārtīgi spoža mašīna, kas atraka cilindru, un dīvaini, neveikli radījumi, ko redzēju lēnām ložņājam pār tikko sasviestajām zemes kaudzēm tās tuvumā.
Vispirms, protams, mani ieinteresēja šis mehānisms. Tā bija viena 110 tām sarežģītajām marsiešu darba mašīnām, kuras mēs vēlāk nosaucām par mehāniskajām rokām un kuru izpētīšana deva tik milzīgu stimulu Zemes tehnikas attīstībai. Pirmajā momentā tā man atgādināja lielu metāla zirnekli ar piecām kustīgām, posmainām kājām un daudziem no korpusa izbīdāmiem posmainiem stieņiem, svirām, taustekļiem un tverekļiem. Patlaban lielākā daļa no tiem nedarbojās, bet ar trīs gariem taustekļiem mašīna vilka laukā pa cilindra gala atveri visādas metāla tapas, plātnes un bultas, ar kurām laikam bija nostiprinātas tā sienas no iekšpuses. Mašīna tās satvēra, izcēla ārā un novietoja uz līdzena laukumiņa sev aizmugurē.
Tās kustības bija tik izveicīgas, komplicētas un precīzas, ka sākumā par spīti metāliskajam spīdumam es to gandrīz noturēju par dzīvu būtni. Arī marsiešu kaujas mašīnas darbojās saskaņoti un šķita ļoti gudras, taču salīdzinājumā ar šo tās nebija nekas. Cilvēki, kas nekad nav redzējuši šos mehānismus un pazīst tos tikai no neizteiksmīgiem zīmējumiem vai man līdzīgu aculiecinieku nepilnīgiem aprakstiem, nevar nemaz iedomāties to brīnumaino apgarotību.
Es labi atceros ilustrācijas kādā no pirmajām brošūrām, kas aprakstīja kara norisi. Mākslinieks acīmredzot bija pavirši aplūkojis vienu marsiešu kaujas mašīnu, un tālāk viņa zināšanas nesniedzās. Viņš tās attēloja kā slīpus, neveiklus trijkājus, smagnējus un bez jebkādas dinamikas, visur vienādās pozās, tā radot maldīgu iespaidu par to darbību. Brošūra ar šiem zīmējumiem kļuva visai populāra, un es tos te pieminu tāpēc, lai brīdinātu lasītāju no aplama priekšstata, kāds viņam varbūt radies to ietekmē. Šīm ilustrācijām nebija vairāk līdzības- ar marsiešiem, ko es redzēju darbojamies, kā vaska lellei ar dzīvu cilvēku. Manuprāt, brošūra bez tām būtu bijusi daudz labāka.
Pirmajā brīdī, kā jau teicu, šī darba mašīna ar daudzajām rokām man šķita nevis mašīna, bet krabim līdzīgs radījums spožā čaulā, un marsieti, kura tievie taustekļi vadīja tās kustības, es noturēju par šā radījuma centrālo orgānu — īpaša veida smadzenēm. Bet tad es ievēroju, ka to pelēki brūnais, spīdīgais apvalks, kas atgādināja slapju ādu, ir tieši tāds pats kā pa zemi ložņājošajiem ķermeņiem, un man tūlīt kļuva skaidra šā izveicīgā darbarūķa īstā būtība. To sapratis, es pievērsu visu uzmanību šiem pārējiem radījumiem — pašiem marsiešiem. Toreiz Horselas tīrelī es viņus redzēju tikai īsu brīdi un, pretīguma un šausmu pārņemts, metos bēgt. Turpretī tagad, atrazdamies paslēptuvē, es varēju tos novērot ar vēsu prātu un bez steigas.
Šie radījumi, kā es tagad redzēju, bija neiedomājami dīvaini un nelīdzinājās nevienai Zemes būtnei. Tie bija lieli, apaļi ķermeņi — vai, pareizāk sakot, galvas — apmēram četras pēdas diametrā, ar seju vienā pusē. Šai sejai nebija deguna ar nāsīm (šķiet, ka marsiešiem vispār nebija ožas orgāna), bet notās raudzījās pāris ļoti lielu, tumsu acu, un tieši zem tām rēgojās tāds kā gaļīgs knābis. Šās galvas vai ķermeņa (es tiešām nezinu, kā to apzīmēt) aizmugurē bija ar stingru plēvi klāta atvere, kas, kā vēlāk noskaidrojās, pēc anatomiskās uzbūves līdzinājās ausij, taču mūsu blīvajā atmosfērā laikam gan nespēja veikt savu uzdevumu. Apkārt knabjveida mutei bija sagrupēti sešpadsmit tievi, gari taustekļi, pa astoņi katrā pusē. Pazīstamais anatoms profesors Hovss tos vēlāk visai trāpīgi nosauca par rokām. Jau tad, kad es marsiešus redzēju pirmoreiz, man šķita, ka viņi pūlas uzslieties uz šīm rokām, bet, protams, Zemes apstākļos ķermeņu pieaugušā svara dēļ tas nebija iespējams. Ir pamats pieņemt, ka uz Marsa viņi ar to palīdzību spēj pārvietoties samērā viegli.
Gribu te piebilst, ka marsiešu iekšējā anatomiskā uzbūve, kā rādīja vēlāk izdarītās sekcijas, bija gandrīz tikpat vienkārša. Lielāko ķermeņa daļu aizņēma smadzenes, no kurām atzarojās resni nervi uz acīm, ausi un jutīgajiem taustekļiem. Bez tam tika atrastas plaušas, kas bija savienotas ar muti, sirds un asinsvadi. Par plaušu izmisīgo piepūli, ko izraisīja Zemes blīvāka atmosfēra un lielāks gravitācijas spēks, skaidri liecināja arī marsiešu ādas konvulsīvā raustīšanās.
Tādi bija marsiešu orgāni. Cilvēkiem var likties savādi, ka marsiešos nebija ne miņas no sarežģītā gremošanas aparāta, kas mūsu ķermeņa uzbūvē ieņem tik lielu vietu. Viņi būtībā bija galvas, tikai galvas. Viņi neēda un negremoja barību. Tā vietā viņi paņēma svaigas cita dzīva organisma asinis un ievadīja savās vēnās. Es pats tiku redzējis viņus to darām un savā stāstījumā šo ainu vēl pieminēšu. Varbūt esmu pārāk jūtīgs, bet sīki aprakstīt es to nespēju. Pat noskatīties uz to bija pāri maniem spēkiem. Teikšu īsi: no vēl dzīva radījuma (visbiežāk tas bija cilvēks) iegūtas asinis viņi ar mazu pipeti ievadīja tieši barības uzņemšanas kanālā …
To iedomājoties vien, mūs, protams, pārņem šausmas un pretīgums, bet tai pašā laikā, manuprāt, derētu atcerēties, cik pretīgs liktos mūsu ieradums ēst gaļu, piemēram, trusītim, ja tas spētu domāt.
Šāda barošanās veida fizioloģiskās priekšrocības nav noliedzamas, ja padomā, cik daudz laika un enerģijas cilvēki patērē ēšanai un gremošanai. Pusi no mūsu ķermeņa aizņem dziedzeri, vadi un orgāni, kas pārstrādā dažādas uzturvielas, lai tās varētu pāriet asinīs. Gremošanas procesi un to ietekme uz nervu sistēmu nosūc daļu mūsu spēka, iedarbojas uz mūsu psihi. Cilvēki jūtas laimīgi vai nelaimīgi atkarībā no savu aknu vai kuņģa veselības stāvokļa. Bet marsieši ir atbrīvoti no visām šīm ar gremošanu saistītajām garastāvokļa un emociju svārstībām.
'Kāpēc marsieši vislabprātāk barojās ar cilvēku asinīm, tas daļēji noskaidrojās, kad tika izpētītas to dzīvo radījumu atliekas, kurus viņi bija atveduši līdzi no Marsa savam uzturam. Cik varēja spriest pēc sarukušajām atliekām, kas nonāca cilvēku rokās, tie bija apmēram sešas pēdas augsti divkājaini radījumi ar trauslu, silikātus saturošu skeletu (gandrīz tādu kā silikātu sūkļiem), vāji attīstītu muskulatūru, apaļu galvu un lielām, dobumos gulošām acīm. Katrā cilindrā marsieši bija veduši līdzi divus vai trīs šos radījumus un visus nogalinājuši jau pirms nolaišanās uz Zemes. Tik un tā uz mūsu planētas tie būtu tūlīt aizgājuši bojā, jo, tiklīdz mēģinātu izslieties kājās, visi viņu smalkie kauli salūztu.
Ja reiz esmu sācis šo aprakstu, tad varbūt pie viena pastāstīšu vēl par dažām marsiešu īpatnībām, kas gan mums tobrīd nebija zināmas, taču palīdzēs lasītājam izveidot skaidrāku priekšstatu par šiem kareivīgajiem radījumiem.
Viņu fizioloģija radikāli atšķīrās no mūsējās vēl trejādā ziņā. Viņu organismam nebija vajadzīgs miegs; tas nekacl nepārstāja darboties, tāpat kā cilvēka sirds. Tā kā viņiem nebija apjomīga muskuļu mehānisma, kura spēki periodiski jāatjauno, viņi varēja iztikt pilnīgi bez atpūtas un, šķiet, vispār nepazina noguruma sajūtu. Uz Zemes viņi pārvietojās ar acīm redzamu piepūli, taču pat šeit ne mirkli nestāvēja mierā. Diennaktī viņi strādāja divdesmit četras stundas, kā uz Zemes to dara varbūt vienīgi skudras.