Otrkārt — lai cik brīnumaini tas liktos divdzi- mumu būtņu apdzīvotai pasaulei —, marsieši bija bezdzimuma radījumi un tādēļ brīvi no visām vētrainajām emocijām, ko izraisa cilvēces sadalījums vīriešos un sievietēs. Ir neapšaubāmi konstatēts, ka uz Zemes kara laikā radās viens jauns marsietis; tas bija attīstījies uz pieaugušā marsieša ķermeņa bumbuļa veidā un pa pusei jau atdalījies — gluži tāpat, kā no vecā lilijas sīpola izaug jauni sīpoliņi vai no saldūdens polipa atdalās jauni organismi.
Cilvēkam un augstākajiem Zemes dzīvniekiem šāds vairošanās veids neeksistē, bet noteikti arī uz mūsu planētas tas ir bijis sākotnējais. Zemākie dzīvnieki, ieskaitot pat mugurkaulnieku tuvākos radiniekus tunikātus, vairojas abējādi, bet augstākajās dzīvības attīstības pakāpēs dzimumvairošanās ir pilnīgi izstūmusi savu sāncensi. Turpretī uz Marsa acīmredzot ir noticis tieši otrādi.
Ir vērts piezīmēt, ka kāds zināms rakstnieks ar noslieci uz pseidozinātniskām teorijām un prātojumiem jau sen pirms marsiešu iebrukuma pareģoja cilvēkam nākotnē apmēram tādu ķermeņa uzbūvi kā marsiešiem. Šis viņa raksts, atceros, bija publicēts tagad jau aizmirstā izdevuma «Pali Mali Budget» 1893. gada novembra vai decembra numurā. Atminos vēl karikatūru par šo tematu pirmsmarsiešu perioda humoristiskajā žurnālā «Punch». Autors, izklāstīdams savu domu asprātīgā un jautrā tonī, apgalvoja, ka dažādu mehānisku ierīču pilnveidošana galu galā novedīs pie cilvēka locekļu atrofijas, ķīmiskas barošanās metodes aizstās gremošanu, tādas ķermeņa detaļas kā mati, izvirzīts deguns, zobi, ausis, zods vairs nebūs vajadzīgas un dabiskās izlases ceļā nākamo gadsimtu gaitā pilnīgi izzudīs. Paliks un attīstīsies tikai smadzenes. Un vēl viena ķermeņa daļa pārdzīvos pārējās — roka, «smadzeņu skolotājs un kalps». Visi citi orgāni un locekļi atrofēsies, bet rokas kļūs lielākas.
Bieži vien ar joku tiek pateikta visīstākā patiesība. Marsiešos mēs neapšaubāmi redzējām dzīvu piemēru tam, kā organismā viss dzīvnieciskais ticis pakļauts intelektam. Es uzskatu par gluži ticamu, ka marsieši cēlušies no mums līdzīgām būtnēm, uz citu ķermeņa daļu rēķina arvien vairāk attīstoties smadzenēm un rokām, kas galu galā pārvērtās par diviem tievu taustekļu grupējumiem. Smadzenes bez ķermeņa, protams, radīja egoistiskāku intelektu, kas brīvs no jebkādu cilvēcisku emociju ietekmes.
Trešā šo radījumu būtiskā atšķirība no mums pirmajā brīdī varētu likties visai nenozīmīga. Mikroorganismi, kas uz Zemes izraisa tik daudz slimību un ciešanu, uz Marsa vai nu vispār nekad nav parādījušies, vai arī marsiešu medicīnas zinātne tos ir iznīcinājusi jau pirms daudziem gadsimtiem. Viņu dzīvi neapdraud neviena no neskaitāmajām infekcijām un sērgām, kas piemeklē cilvēci, viņi nezina, kas ir drudzis, dilonis, audzēji un tamlīdzīgas nelaimes.
Runājot par atšķirībām starp dzīvi uz Marsa un uz Zemes, man šeit gribas pateikt dažus vārdus ari par savādo sarkano zāli.
Acīmredzot augu valsti uz Marsa dominē nevis zaļa, bet koši asinssarkana krāsa. Vismaz no tām sēklām, ko marsieši (ar nolūku vai nejauši) atveda sev līdzi, izdīga tikai sarkani augi. Taču vienīgi tā sauktā sarkanā zāle spēja cik necik sacensties ar Zemes floru. Sarkanais staipeknis ļoti* drīz iznīka, un reti kāds to tika redzējis. Toties sarkanā zāle auga apbrīnojami ātri un spēcīgi. Jau trešajā vai ceturtajā mūsu ieslodzījuma dienā tā pacēlās pāri bedres malām un tās kaktusveida dzinumi kā sarkanas bārkstis apjoza mūsu novērošanas spraugu. Un vēlāk es to redzēju kupli sazēlušu arī daudzās citās vietās, it īpaši ūdens tuvumā.
Marsiešiem bija dzirdes orgāns — apaļa bungādiņa ķermeņa jeb galvas mugurpusē — un acis ar apmēram tādu pašu redzes spēju kā mums, vienīgi, kā domā Filipss, viņi nav varējuši atšķirt zilu un violetu krāsu no melnas. Tiek uzskatīts, ka viņi sazinājušies ar skaņām un taustekļu žestiem; tā apgalvots, piemēram, interesantajā, bet steigā uzrakstītajā brošūrā (tās autors gan laikam pats nav redzējis dzīvus marsiešus), kuru es jau iepriekš pieminēju un kura līdz šim ir bijusi galvenais informācijas avots. Taču neviens no karu pārdzīvojušajiem cilvēkiem nav novērojis marsiešus tik pamatīgi kā es. Es nelepojos ar to, jo šādu izdevību man sagādāja gadījums, taču tas ir nenoliedzams fakts. Es vēroju viņus pavisam tuvu dienu pēc dienas un varu apgalvot, ka tiku redzējis četrus, piecus un (vienreiz) sešus marsiešus kopīgi veicam komplicētas darba operācijas un savā starpā saprotamies bez skaņām un žestiem. Viņu specifiskie kaucieni allaž atskanēja pirms barošanās; tie
izklausījās ļoti vienveidīgi un, manuprāt, vispār nebija nekādi signāli, bet radās, izpūšot gaisu no plaušām pirms asiņu uzņemšanas procedūras. Es samērā labi orientējos psiholoģijā un esmu cieši jo cieši pārliecināts, ka marsieši apmainījās domām bez jebkādu fizisku orgānu starpniecības. Es to noteikti apgalvoju par spīti savam agrākajam viedoklim. Pirms marsiešu iebrukuma, kā viens otrs lasītājs varbūt atcerēsies, es savos rakstos diezgan nikni uzstājos pret telepātijas teoriju.
Marsieši nevalkāja apģērbu. Viņu priekšstati par skaistumu un pieklājību radikāli atšķīrās no mūsējiem; viņi acīmredzot bija mazāk jutīgi pret temperatūras svārstībām nekā mēs, un šķita, ka arī spiediena izmaiņas nopietni neietekmē viņu veselību.. Bet, kaut arī marsieši nenēsāja apģērbu, viņi ar savām mākslīgajām ierīcēm, kas kalpoja kā ķermeņa* papildinājums, neapšaubāmi l&šjļi& stipri pārāki par cilvēkiem. Mēs ar saviem velosipēdiem un motorra- tiem, ar saviem Lilientāla planieriem, ar saviem lielgabaliem, durkļiem un visu pārējo esam spēruši tikai pirmos soļus tajā evolūcijas ceļā, ko marsieši jau nostaigājuši. Viņi ir pārvērtušies par vienām vienīgām smadzenēm, kas pēc vajadzības izmanto dažādus ķermeņus, gluži tāpat kā cilvēks uzvelk to vai citu drēbju kārtu, steidzoties paņem velosipēdu vai lietus laikā lietussargu. Un cilvēkus varbūt gan visvairāk pārsteidz tas dīvainais fakts, ka marsiešu komplicētajās ierīcēs nav mūsu izpratnē vissvarīgākā mašīnu elementa, kas sastopams gandrīz visos cilvēces tehniskajos izgudrojumos — proti, nav riteņa; nevienā mašīnā, ko viņi atveda uz Zemi, netika atrastas detaļas, kas kaut attāli atgādinātu riteņus. Varētu vismaz sagaidīt, ka viņi būs lietojuši riteņus
pārvietošanās mehānismos. Šai sakarā interesanti piebilst, ka pat uz Zemes daba savā attīstības gaitā nekad nav pazinusi riteni vai arī devusi priekšroku citādiem pārvietošanās paņēmieniem. Arī marsieši vai nu nepazīst (kas gan šķiet neticami), vai arī izvairās lietot riteņus, pie tam savos aparātos ārkārtīgi reti izmanto nekustīgu vai relatīvi nekustīgu asi, ap kuru notiek griešanās kustība vienā plaknē. Gandrīz visi savienojumu mezgli viņu mašīnās sastāv no komplicētas slīdošu detaļu un mazu, bet meistarīgi izveidotu gultņu sistēmas. Runājot par šo tematu, vēl jāatzīmē, ka marsiešu mašīnu garās sviras darbina muskulatūrai līdzīga sistēma, kas sastāv no elastīgā apvalkā ietvertiem diskiem; kad uz šiem diskiem iedarbojas ar elektrisko strāvu, tie polarizējas un spēcīgi savelkas. Tādējādi tiek panākta apbrīnojama līdzība ar dzīvnieku kustībām, kura tā pārsteidza un samulsināja novērotāju. Šādi pseidomuskuļi darbināja arī krabim līdzīgo darba mašīnu, ko es redzēju izkraujam cilindru, pirmoreiz palūkojies pa spraugu. Tā šķita nesalīdzināmi dzīvāka nekā paši marsieši, kas, elsodami un bezmērķīgi snaikstīdami taustekļus, gulēja aiz tās rietošās saules apspīdētajā bedrē, tik tikko spēdami pakustēties pēc tālā ceļojuma cauri izplatījumam.