Es vēroju viņu lēnās kustības un dīvaino ķermeņa uzbūvi, kad mācītājs atgādināja savu klātbūtni, nikni paraustīdams mani aiz rokas. Pagriezies es ieraudzīju dusmīgi saviebtu seju un izteiksmīgi savilktas lūpas. Arī viņš gribēja paskatīties pa spraugu, pie kuras vietas pietika tikai vienam no mums, tāpēc es biju spiests pārtraukt marsiešu novērošanu un uz kādu brīdi atļaut šo privilēģiju viņam.
Kad es atkal palūkojos ārā, veiklā darba mašīna
jau bija salikusi kopā no cilindra izņemtās detaļas un izveidojusi otru tieši tādu pašu mašīnu. Lejā pa kreisi tagad varēja redzēt strādājam nelielu zemes racēju mehānismu, kas izgrūda zaļu dūmu grīstes un virzījās apkārt bedrei, metodiski un akurāti to paplašinādams un nolīdzinādams. Šī racēja mašīna tad arī radīja to vienmērīgo dunoņu un ritmiskos būkšķus, kas visu laiku tricināja mūsu pussagruvušo slēptuvi. Darbodamās tā dobji pukšķēja un svilpa. Cik varēja spriest, to vispār neviens nevadīja.
3
IESLODZĪJUMA DIENAS
Kad ieradās otra kaujas mašīna, mēs pametām spraugu un paslēpāmies trauku mazgātavā, jo baidījāmies, ka marsietis no sava augstā trijkāja mūs pamanīs. Vēlāk mēs sākām justies drošāk, jo sapratām, ka marsiešiem, kas atrodas ārā, spožā saules gaismā, mūsu patvērums izskatās tikai kā melns tukšums, taču sākumā mazākās aizdomas par viņu tuvošanos lika mums ār strauji pukstošām sirdīm mesties uz trauku mazgātavu. Un tomēr par spīti visām briesmām šī novērošanas sprauga mūs abus neatvairāmi pievilka. Tagad es pats brīnos, atcerēdamies, ka tajā šausmīgajā situācijā, kad mums gandrīz neizbēgami draudēja vai nu bada nāve, vai vēl drausmīgāks gals, mēs šās skatīšanās dēļ pat kāvāmies. Mēs manīgi lavījāmies cauri- virtuvei, degdami ziņkārē un baidīdamies sacelt troksni, dunkājām viens otru, grūstījāmies un spārdījāmies, aizmirsuši, ka mūs kuru katru mirkli var atklāt.
Mēs ar mācītāju bijām pilnīgi pretēja rakstura cilvēki ar krasi atšķirīgu domāšanas un rīcības veidu; briesmas un izolētība šo nesaderību vēl vairāk pastiprināja. Jau Halifordā man krita uz nerviem viņa bezpalīdzīgā gaušanās, kūtrums un aprobežotība. Viņa nebeidzamā izmisīgā murmulēšana padarīja neauglīgas visas manas pūles izdomāt kādu rīcības plānu, kļuva ar katru ieslodzījuma dienu neciešamāka un dažbrīd noveda mani vai līdz trakumam. Viņam nebija ne par matu vairāk savaldības kā dumjam sievišķim. Stundām ilgi viņš varēja raudāt, un esmu pārliecināts — šis dzīves vārgulis patiešām domāja, ka viņa gļēvās asaras kaut kā palīdzēs. Mūsu tumšajā slēptuvē es ne uz brīdi nespēju norobežoties no viņa uzmācības. Viņš ēda vairāk par mani, un veltīgi es pūlējos viņam iestāstīt, ka mūsu vienīgais glābiņš ir palikt šai mājā tik ilgi, kamēr marsieši būs pabeiguši strādāt bedrē, un ka drīz mums aptrūks ēdamā. Viņš neēda bieži, bet, kad ķērās klāt, tad rija bez sāta. Gulēja viņš maz.
Dienām aizritot, viņa vieglprātīgā izrīkošanās padarīja mūsu stāvokli tik kritisku un bīstamu, ka es pret savu gribu biju spiests viņam piedraudēt un beidzot pat laist darbā dūres. Tas līdzēja, bet ne uz ilgu laiku. Viņš bija viens no tiem vājajiem, gļēvajiem, pretīgajiem radījumiem, kam it nemaz nav pašlepnuma, toties netrūkst izmanīgas viltības, un kas neskatās acīs ne dievam, ne cilvēkiem, ne arī paši sev.
Man ir nepatīkami to atcerēties un aprakstīt, taču es gribu, lai mans stāsts būtu patiess līdz galam. Tie, kam nav bijis jāsastopas ar dzīves tumšajām un baismīgajām pusēm, droši vien steigsies nosodīt manu brutalitāti un niknuma uzliesmojumus mūsu traģēdijas pēdējā posmā, jo viņi gan zina, kas ir slikti un kas ir labi, bet nezina, uz ko var būt spējīgi izmisumā iedzīti cilvēki. Turpretī tie, kas paši ir izjutuši ēnas saltumu un nolaidušies līdz stihijas tumšajām dzīlēm, sapratīs mani un būs žēlsirdīgāki.
Un, kamēr mēs tur savā krēslainajā slēptuvē čukstot strīdējāmies, rāvām viens otram no rokām ēdienu un dzērienu, cīkstējāmies un kāvāmies, ārā bedrē šā baismīgā jūnija žilbinošajā saulē rosījās dīvainās būtnes no Marsa, darīdamas savus mums neizprotamos darbus. Tagad es pastāstīšu, ko jaunu tur ieraudzīju, kad pēc laba laika uzdrošinājos atkal atgriezties pie spraugas. Bija ieradušās vēl vismaz trīs kaujas mašīnas un atgādājušas šurp kaut kādas jaunas ierīces, kas stāvēja sarindotas pie cilindra. Otrā darba mašīna tagad bija pabeigta un apkalpoja vienu no šām jaunajām ierīcēm. Tās korpuss pēc formas atgādināja piena kannu; virs tā griezās bumbierveida piltuve, un apakšā apaļā rezervuārā strūklā tecēja balts pulveris.
Piltuvi grieza viens no darba mašīnas taustekļiem. Ar divām lāpstveida rokām tā raka mālus un svieda piltuvē, bet ar trešo laiku pa laikam atvēra durtiņas korpusa vidusdaļā un izgrāba rūsgani melnus izdedžus. Otrs metāla tausteklis pa šķautnainu reni aizmēza pulveri no rezervuāra uz kādu citu tilpni, ko manam skatienam paslēpa zilganu putekļu kaudze. No šās neredzamās tilpnes augšup stīgoja zaļu dūmu strūkliņa, paceldamās vertikāli rāmajā gaisā. Tad ar klusu, melodisku šķindoņu darba mašīna gluži kā garu tālskati izbīdīja uz priekšu taustekli, kas vēl pirms sekundes bija tikai neliels izcilnis pie tās korpusa, un pasniedzās pāri mālu kaudzei. Nākamajā acumirklī tausteklis jau bija pacēlis gaisā baltu alumīnija stieni, vēl kvēlojošu un žilbinoši spožu, un novietojis to pie citiem augošajā grēdā bedres malā. No saules rieta līdz pirmajām zvaigznēm šī izveicīgā mašīna izgatavoja vairāk nekā simt šādu stieņu tieši no māliem, un zilganā pulvera kaudze auga augumā, līdz pacēlās jau pāri bedres malai.
So mašīnu atrās, sarežģītās kustības krasi kontrastēja ar pašu marsiešu gausumu un neveiklību, un man vēl ilgi bija sev jāatgādina, ka nevis tās, bet gan viņi ir dzīvas būtnes un to saimnieki.
Tobrīd, kad bedrē tika atvesti pirmie cilvēki, pie spraugas atradās mācītājs. Es sakņupis sēdēju lejā un saspringti klausījos. Viņš spēji atrāvās atpakaļ, un es, izbijies, ka mūs pamanīs, sastingu šausmās. Mācītājs nošļūca lejup pa gruvešiem un pieplaka pie grīdas tumsā man blakus, kaut ko nesakarīgi murminādams un žestikulēdams. Uz mirkli viņa izbīlis pielipa arī man. Ar rokas mājienu viņš lika saprast, ka pie spraugas vairs neatgriezīsies, un pēc maza brītiņa, ziņkāres urdīts, es sadūšojos, piecēlos kājās pārkāpu viņam pāri un uzrausos uz sijas. Sākumā es nevarēju saprast, kāpēc viņš tā pārbijies. Bija jau krēsla, debesīs blāvi mirgoja mazas zvaigznītes, bet bedri apgaismoja plaiksnīga zaļa uguns no alumīnija izgatavošanas ierīcēm. Skats uz šo ņirbīgo, zaļo spožumu un kustīgajām, melnajām ēnām atstāja dīvaini baismu iespaidu. Pa vidu un pāri tam visam, nemaz nebaidīdamies, lidinājās sikspārņi. Ķepurojošies marsieši vairs nebija redzami, tos paslēpa zili zaļā pulvera grēda. Vienā bedres stūrī stāvēja kaujas mašīna ar ievilktām, saīsinātām kājām. Tad piepeši cauri mašīnu žvadzoņai atskanēja tā kā cilvēku balsis, bet pirmajā brīdī es to pat īsti neaptvēru.
Pieplacis pie spraugas, es cieši vēroju šo kaujas mašīnu un tagad pats savām acīm pārliecinājos, ka tajā patiešām atrodas marsietis. Kad uzšāvās zaļās liesmas, es varēju saskatīt viņa eļļaini spīdīgo ādu un spožās acis. Un tad piepeši es izdzirdēju kliedzienu un redzēju garu taustekli pastiepjamies pāri mašīnas plecam uz nelielu grozu, kas karājās aizmugurē. Mirkli vēlāk tausteklis pacēla augstu pret zvaigžņotajām debesīm kaut ko tumšu, kas izmisīgi ķepurojās tā skavās, un, kad šis mīklainais, melnais objekts tika nolaists lejup, es, uzplaiksnoties zaļajai gaismai, saskatīju, ka tas ir cilvēks. Vienu mirkli es viņu redzēju pilnīgi skaidri. Tas bija tukls, sārts pusmūža vīrietis labās drēbēs: pirms trim dienām viņš droši vien cienīgi staigāja pa šo pasauli. Es redzēju viņa plaši ieplestās acis un gaismas atspī- dumus uz pogām un pulksteņķēdes. Viņš nozuda aiz kaudzes, un uz mirkli iestājās klusums. Tad atskanēja griezīgi kliedzieni un ilga, apmierināta marsiešu sēkšana . . .