Es noklunkuroju zemē, pietrūkos kājās un, aizspiedis ausis, iemuku trauku mazgātavā. Mācītājs, kas vēl arvien klusu sēdēja turpat, galvu rokām apķēris, paskatījās uz mani, kad skrēju garām, skaļi iekliedzās aiz bailēm, ka es viņu pametu, un teciņiem nesās man pakaļ…
Tai naktī, kad mēs tupējām trauku mazgātavā, pārdzīvodami nāves bailes, bet tik tikko spēdami pārvarēt dīvaino kārdinājumu paraudzīties pa spraugu, es, lai cik liela bija mana apņēmība kaut ko uzsākt, veltīgi pūlējos izgudrot kādu glābšanās plānu. Bet otrā dienā es ar vēsu prātu ņēmos apsvērt situāciju. Ar mācītāju apspriesties nebija iespējams, briesmīgās bailes viņam bija laupījušas saprātu un domāšanas spējas, atstājot tikai primitīvas dziņas. Faktiski viņš jau bija noslīdējis līdz dzīvnieka līmenim, bet es, kā mēdz teikt, saņēmu sevi cieši rokās. Aukstasinīgi visu apdomājis, es nospriedu, ka, lai cik bīstams ir mūsu stāvoklis, pagaidām vēl nav pamata padoties pilnīgam izmisumam. Mēs diezgan droši varējām cerēt, ka marsieši bedrē apmetušies tikai pagaidām. Un, ja arī viņi te ierīkos pastāvīgu nometni, diez vai uzskatīs par nepieciešamu to apsargāt, tā ka mums varbūt radīsies izdevība aizbēgt. Es arī ļoti rūpīgi apsvēru iespēju izrakt pazemes eju uz pretējo pusi, taču risks, ka mēs tur varam uzdurties kādai sardzē stāvošai kaujas mašīnai, šķita pārāk liels. Pie tam man būtu jārok vienam pašam. Uz mācītāja palīdzību nebija ko cerēt.
Trešajā dienā, ja atmiņa mani neviļ, manā acu priekšā tika nogalināts jauneklis. Tā bija vienīgā reize, kad es redzēju, kā barojas marsieši. Pēc tam es gandrīz veselu dienu netuvojos spraugai. Es iegāju trauku mazgātavā, izcēlu durvis un vairākas stundas cītīgi raku ar savu cirvīti, cenzdamies darboties iespējami klusu. Bet, kad biju izracis apmēram divas pēdas dziļu alu, irdenā zeme ar troksni iebruka, un es vairs neuzdrīkstējos turpināt. Baiļu pārņemts, es ilgi gulēju turpat uz grīdas, neuzdrošinādamies pat pakustēties. Pēc tam es vispār atmetu domu par ejas rakšanu.
Cik satriecošu iespaidu uz mani bija atstājuši marsieši, liecina šāds fakts. Sākumā es neloloju tikpat kā nekādas cerības, ka mūs varētu izglābt cilvēku uzvara pār viņiem. Bet ceturtajā vai piektajā naktī es izdzirdēju smago lielgabalu šāvienus.
Bija dziļa nakts, un spoži spīdēja mēness. Marsieši bija aizvākuši projām zemes racēju un arī paši kaut kur nozuduši; tikai viena kaujas mašīna stāvēja uz bedres tālākās malas, un tieši zem manas novērošanas spraugas bedres stūrī, ko es nevarēju redzēt, strādāja darba mašīnas. Bedri ietina tumsa, ko kliedēja tikai baltās mēness gaismas strēles un blāvs spožums no darba mašīnas. Izņemot tās šķindoņu, nebija dzirdams ne troksnītis. Nakts bija brīnišķīgi skaidra un rāma. Šķita, ka pasaules telpā ir tikai mēness un viena planēta. Piepeši kaut kur tālumā iekaucās suns, un šī pazīstamā skaņa lika man ieklausīties vērīgāk. Es gluži skaidri izdzirdēju tādu dunoņu, it kā šautu smagie lielgabali. Es saskaitīju sešus šāvienus un pēc ilga pārtraukuma — vēl sešus. Un tad viss apklusa.
4
MĀCĪTĀJA NĀVE
Tas notika mūsu ieslodzījuma sestajā dienā. Es raudzījos pa spraugu un piepeši atskārtu, ka esmu viens. Mācītājs, kas allaž dirnēja turpat blakus un centās mani pagrūst nost, bija aizlavījies uz trauku mazgātavu. Man tas šķita aizdomīgi. Es ātri un klusi iegāju trauku mazgātavā. Tumsā izdzirdēju, ka mācītājs dzer. Aši pastiepis roku, es sataustīju burgun- dieša pudeli.
Kādu brīdi mēs nikni cīnījāmies. Pudele nokrita uz grīdas un saplīsa. Es palaidu mācītāju vaļā un piecēlos kājās. Elsodami un dūres vīstīdami, mēs stāvējām viens otram pretī. Beidzot es nostājos priekšā pieliekamā durvīm un pateicu viņam, ka esmu nolēmis ieviest kārtību. Es sadalīju atlikušo pārtiku tā, lai mums pietiktu desmit dienām, un paziņoju, ka līdz rītam viņš vairāk ēst nedabūs. Pēcpusdienā viņš atkal mēģināja pielavīties pie produktiem. Es biju iesnaudies, taču acumirklī pamodos. Visu to dienu un nākamo nakti mēs nosēdējām, neizlaizdami viens otru no acīm. Es biju noguris, bet nelokāmas apņēmības pilns, viņš raudāja un gaudās par savu neciešamo izsalkumu. Es zinu, ka tā pagāja tikai viena nakts un diena, bet man šķita un vēl tagad šķiet, ka tas ilga veselu mūžību.
Tā mūsu pastāvīgās nesaskaņas galu galā beidzās ar atklātu konfliktu. Divas bezgala garas dienas mēs strīdējāmies pusbalsī un spīvi cīkstējāmies. Brīžiem es, zaudējis savaldīšanos, situ un spārdīju viņu, brīžiem ņēmos pārliecināt ar labu un reiz pat mēģināju piekukuļot, atdodams pēdējo burgundieša pudeli, jo virtuvē bija lietus ūdens pumpis, no kura es varēju padzerties. Taču nelīdzēja ne spēks, ne laipnība: mācītājs patiešām šķita zaudējis sajēgu. Viņš atkal un atkal lauzās klāt pie pārtikas un bez mitas kaut ko nesakarīgi vervelēja. Viņš vairs neievēroja ne mazāko piesardzību, lai mēs netiktu atklāti. Drīz vien man kļuva skaidrs, ka viņa prāts ir galīgi aptumšojies un es esmu ieslodzīts šajā drūmajā, smacīgajā tumsā kopā ar ārprātīgo.
Daži neskaidri atmiņu momenti liek man domāt, ka reizēm arī mani paša nervi nebija kārtībā. Miegā man allaž rādījās dīvaini, baismi sapņi. Tas izklausās savādi, bet man šķiet, ka mācītāja vājums un ārprāts it kā brīdināja mani; es saņēmu sevi stingri rokās un tādējādi saglabāju garīgo līdzsvaru.
Astotajā dienā mācītājs sāka runāt skalā balsī, un es nekādi nespēju viņu apklusināt.
— Tas ir taisnīgs sods, ak dievs! — viņš atkal un atkal atkārtoja. — Tava bargā rīkste taisnīgi šausta mani un manus brāļus. Mēs esam grēkojuši, mēs neesam tavas žēlastības cienīgi. . . Pasaulē bija tik daudz posta un ciešanu, nabagos mīdīja kājām, bet es klusēju. Es savos sprediķos pļāpāju patīkamus niekus — mans dievs, kādus niekus! —, kad man vajadzēja sacelties, kaut arī tas maksātu dzīvību, sacelties un aicināt uz grēku nožēlošanu … uz grēku nožēlošanu tos, kas apspieda nabagos un cietējus .. . Dieva bargais sods! . . .
Tad pēkšņi viņš atcerējās produktus, ko es viņam nedevu, mēģināja kaut ko izdiedelēt, lūdzās, raudāja un beidzot sāka draudēt. Kad viņš pacēla balsi, es lūdzu to nedarīt; apjēdzis, no kā es baidos, viņš piedraudēja, ka kliegs pilnā rīklē un atklās marsiešiem mūsu slēptuvi. Pirmajā brīdī es patiešām nobijos. Bet, ja es piekāptos, mums tik un tā nebūtu vairs nekādu cerību izglābties. Es ignorēju šos draudus, kaut gan nejutos drošs, ka viņš patiešām nesāk bļaustīties. Bet vismaz todien viņš to vēl nedarīja. Visu astoto un devīto dienu viņš gandrīz nepārtraukti runāja, arvien vairāk paaugstinādams balsi. Šai vārdu straumē draudi mijās ar lūgšanos un ārprāta lēkmēm, kad viņš ar putām uz lūpām ņēmās nožēlot grēkus un savu necienīgo kalpošanu dievam. Dažbrīd man kļuva viņa pat žēl. Tad viņš mazliet pagulēja un sāka atkal — ar jaunu spēku un tik skaļi, ka es biju spiests iejaukties.