— Apklustiet! — es lūdzos.
Viņš sēdēja tumsā līdzās vara katlam un tagad pierausās uz ceļiem.
— Es pārāk ilgi esmu klusējis, — viņš sacīja tik skaļi, ka to noteikti varēja sadzirdēt bedrē, — un tagad man jādod sava liecība. Dieva sods nāk pār šo grēku ieleju! Vai! Vai! Vai tiem, kas mīt uz Zemes . . . jau skan debesu bazūnes…
— Apklustiet jel! — es sacīju un pietrūkos kājās, pārbijies, ka marsieši mūs izdzirdēs. — Dieva dēļ…
— Nē! — griezīgi iekliedzās mācītājs, izsliedamies visā augumā un izstiepdams rokas uz priekšu. — Es runāšu! Tā kunga vārds ir nācis pār mani!
Ar trīs lēcieniem viņš bija pie virtuves durvīm.
— Man jādod sava liecība. Es eju! Jau pārāk ilgi esmu vilcinājies.
Es izstiepu roku un sagrābstīju gaļas cirvīti, kas karājās pie sienas. Kā zibens es metos mācītājam pakaļ. Bailes mani padarīja nežēlīgu. Mācītājs vēl nebija ticis līdz virtuves vidum, kad es viņu panācu. Pēkšņi apžēlojies, es pēdējā momentā pagriezu cirvja asmeni uz augšu un iesitu viņam ar pietu. Viņš nogāzās garšļaukus uz grīdas. Es grīļodamies pārkāpu viņam pāri un aizelsies apstājos. Mācītājs gulēja nekustēdamies.
Piepeši ārpusē ar troksni nobruka un sašķīda apmetums, un trīsstūrainais caurums sienā kļuva tumšs. Es pacēlu acis un ieraudzīju darba mašīnas korpusu, kas lēnām virzījās gar spraugu. Viens tās tausteklis gramstījās pa gruvešiem, tad parādījās otrs un sāka snaikstīties pāri iebrukušajām sijām. Es stāvēju kā pārakmeņojies un skatījos. Mašīnas augšdaļā es ieraudzīju tādu kā stikla plati un aiz tās marsieša seju un lielās, tumšās, izbolītās acis. Garš metāla tausteklis, locīdamies kā čūska, lēnām līda pa caurumu virtuvē.
Es ar pūlēm pagriezos, pārklupu pāri mācītājam un apstājos pie trauku mazgātavas durvīm. Tausteklis jau bija pavirzījies uz priekšu vismaz kādus divus jardus un, ērmoti staipīdamies un raustīdamies, ložņāja šurpu turpu. Kādu mirkli es vēl stāvēju, nespēdams atraut skatienu no šīm lēnajām, grūdienvei- dīgajām kustībām. Tad, neskanīgi iekliegdamies, iemetos trauku mazgātavā. Es viss trīcēju aiz šausmām, tā ka tikko varēju noturēties kājās. Es atvēru ogļu pagraba durvis un stāvēju tur tumsā, raudzīdamies uz blāvi apgaismoto virtuves durvju aiļu un saspringti klausīdamies. Vai marsietis bija mani pamanījis? Ko viņš tagad darīja?
Virtuvē kaut kas lēnām kustējās šurpu un turpu, laiku pa laikam atdūrās pret sienu un atkal turpināja savu gaitu, klusi metāliski šķindēdams kā riņķī savērtas atslēgas. Tad kāds smags ķermenis — es labi zināju, kas tas ir, — tika aizvilkts pa grīdu uz cauruma pusi. Nepārvarama spēka dzīts, es aizlīdu līdz virtuves durvīm un palūrēju. Spožas saules gaismas pielietajā trīsstūrī es ieraudzīju simtroku milzim Rriarejam līdzīgajā mašīnā sēdošo marsieti, kas vērīgi pētīja mācītāja galvu. Tūlīt man iešāvās prātā, ka sitiena pēdas var mani nodot.
Es ielīdu atpakaļ ogļu pagrabā, aiztaisīju durvis un tumsā klusi sāku raust sev virsū ogles un malku. Ik pa brīdim sastingu mierā, lai paklausītos, vai marsieša tausteklis nav atgriezies virtuvē.
Pēc brīža atkal atskanēja klusā metāliskā šķindoņa. Tausteklis lēnām virzījās cauri virtuvei, un tad es izdzirdēju to jau pavisam tuvu — laikam trauku mazgātavā. Es cerēju, ka tas būs par īsu, lai aizsniegtu mani, un izmisīgi murmināju lūgšanas. Tausteklis aizslīdēja garām, viegli paskrapstinādams pagraba durvis. Saspringtās gaidās aizritēja vesela mūžība, un tad es izdzirdēju, ka tas gramstās ap ve- rēkli. Tas bija atradis durvis! Marsietis zināja, kas ir durvis!
Tausteklis noņēmās ar verēkli varbūt kādu minūti, un tad durvis atvērās.
Tumsā es tik tikko varēju saskatīt šo metāla veidojumu, kas visvairāk atgādināja ziloņa snuķi. Šūpodamies tas virzījās uz manu pusi, aptaustīdams un izpētīdams sienu, ogles, malku un griestus. Tas izskatījās pēc milzīga melna tārpa, kas mētā savu aklo galvu šurp un turp.
Vienreiz tas pat pieskārās mana zābaka papēdim. Lai noturētos neiekliedzies, es iekodu sev rokā. Kādu brīdi viss bija klusu. Es gandrīz jau domāju, ka marsietis taustekli ir atvilcis atpakaļ. Bet tad ar spēju klikšķi tas kaut ko sagrāba — man pārbīlī šķita, ka tas esmu es! — un attālinājās uz durvju pusi. Kādu brīdi es vēl nebiju drošs, ka tausteklis tiešām ir atstājis pagrabu. Acīmredzot tas bija paņēmis ogļu gabalu, lai izpētītu.
Izmantodams izdevību, es mazliet izkustināju notirpušos locekļus un saspringti klausījos. Klusībā pie sevis es skaitīju dedzīgas lūgšanas.
Tad es atkal izdzirdēju pazīstamo, kluso skaņu, kas lēnām tuvojās. Skrapstinādamies gar sienām un šur tur atmezdamies, tausteklis ložņāja pa trauku mazgātavu.
Es vēl šaubījos, vai tikai neesmu pārklausījies, kad tas ar asu grūdienu aizcirta ciet pagraba durvis. Es dzirdēju to ielienam pieliekamajā, dzirdēju, kā grabēja biskvītu kārbas un saplīsa pudele. Pēc tam kaut kas smagi nobūkšķēja pret pagraba durvīm. Tad iestājās klusums, un es ilgi mocījos neziņā.
Vai tas ir projām?
Beidzot es nospriedu, ka projām gan.
Trauku mazgātavā tas vairs neatgriezās, bet visu desmito dienu es nogulēju tumšajā pagrabā, ieracies oglēs un malkā, neuzdrīkstēdamies izlīst laukā pat padzerties, kaut gan man briesmīgi slāpa. Tikai vienpadsmitajā dienā es iedrošinājos atstāt savu slēptuvi.
5
KLUSUMS
Iekams devos uz pieliekamo, es vispirms nostiprināju durvis, kas veda no trauku mazgātavas uz virtuvi. Bet pieliekamais bija tukšs, es neatradu tur vairs ne kripatiņas. Acīmredzot marsietis iepriekšējā dienā bija pievācis visu līdz pēdējam. Pirmoreiz mani pārņēma izmisums. Vienpadsmitajā un divpadsmitajā ieslodzījuma dienā es netiku ne ēdis, ne arī dzēris.
Mana mute un rīkle bija izkaltusi, un es strauji zaudēju spēkus. Es kvernēju tumšajā trauku mazgātavā, bezcerīga izmisuma pārmākts. Prātā bija tikai ēšana. Es domāju, ka esmu kļuvis kurls, jo trokšņi, ko biju paradis dzirdēt no bedres, šķita pilnīgi apklusuši. Es jutos pārāk vārgs, lai klusiņām aizlīstu līdz spraugai, citādi es būtu to izdarījis.
Divpadsmitajā dienā slāpes kļuva tik neciešamas, ka es, riskēdams piesaistīt marsiešu uzmanību, sāku darboties ar čīkstošo pumpi, kas atradās līdzās izlietnei, un dabūju pāris glāzes duļķaina, sasmakuša lietus ūdens. Tas mani ļoti atspirdzināja, un, redzēdams, ka marsieši nereaģē uz pumpja čīkstoņu un ložņājošais tausteklis neparādās, es jutos jau drošāks.
Šajās dienās es daudz domāju par mācītāju un viņa nāvi, bet manas domas bija gaužām juceklīgas un neskaidras,
Trīspadsmitajā dienā es atkal izdzēru nedaudz ūdens, snauduļoju un nesakarīgi domāju par ēšanu un visādiem nereāliem glābšanās plāniem. Iesnaudies es allaž murgoju par fantastiskiem briesmoņiem, mācītāja nāvi vai bagātīgām pusdienām, bet kā miegā, tā nomodā jutu sevī mokošu sāpi, kas lika man dzert atkal un atkal. Gaisma, kas iespiedās trauku mazgātavā, tagad bija nevis pelēka, bet sarkana. Manai uzbudinātajai iztēlei tā šķita asiņu krāsā.
Četrpadsmitajā dienā es iegāju virtuvē un pārsteigts konstatēju, ka sarkanās zāles skarainās vasas ir aizaugušas priekšā caurumam sienā un tāpēc telpas puskrēsla ieguvusi purpura nokrāsu.
Piecpadsmitajā dienā agri no rīta es izdzirdēju virtuvē skaņas, kas šķita dīvaini pazīstamas, un, ieklausījies vērīgāk, sapratu, ka kaut kur tuvumā ošņājas un skrāpējas suns. Iegājis virtuvē, es ieraudzīju starp sarkanās zāles vasām pabāztu suņa purnu. Tas mani ļoti pārsteidza. Saodis mani, suns īsi ierējās.