Es nodomāju, ka būtu labi, ja izdotos suni klusiņām ievilināt iekšā — tad es varētu viņu nosist un apēst; tā vai citādi, bet suni nogalēt vajadzētu, lai viņš nepiesaista marsiešu uzmanību.
Es līdu uz priekšu, mīlīgi čukstēdams:
— Sunīt, sunīt!
Bet suns parāva galvu atpakaļ un nozuda.
Es ieklausījos — nē, kurls es nebiju, bedrē patiešām viss bija klusu. Es dzirdēju tikai tādus kā putnu spārnu švīkstus un piesmakušu ķērkšanu, nekā vairāk.
Es ilgi gulēju pie cauruma sienā, neuzdrīkstēdamies pabīdīt nost sarkanos augus, kas aizsedza skatu. Pāris reižu es saklausīju klusu dipoņu — laikam
lejā smiltīs skraidīja suns, atkal dzirdēju laidelējamies putnus, un tas bija viss. Beidzot, klusuma iedrošināts, es paskatījos laukā.
Bedre bija tukša, tikai vienā tās malā lēkāja vārnu bars, plēsdamies ap marsiešu nogalināto cilvēku skeletiem.
Es skatījos un neticēju savām acīm. Visas mašīnas bija aizvāktas. Manā priekšā pletās tukša, apaļa smilšu bedre, un par marsiešu uzturēšanos tajā liecināja tikai pelēcīgi zilā pulvera kaudze vienā malā, daži alumīnija stieņi otrā un barībai izlietoto cilvēku atliekas, virs kurām lēkāja melni putni.
Es lēnām izspraucos cauri sarkanās zāles aizkaram un paliku stāvam uz gruvešu kaudzes. Man pavērās skats uz visām pusēm, izņemot ziemeļus, kas atradās aiz muguras, bet nekur nebija ne miņas no marsiešiem. Tai vietā, kur es stāvēju, bedres mala bija ļoti stāva, bet gabaliņu tālāk gruveši un smiltis izveidoja slīpu nogāzi, pa kuru varēja uzrāpties līdz pašai augšai. Ilgi gaidītais bēgšanas brīdis bija klāt! Es sāku trīcēt pie visām miesām.
Kādu mirkli es vēl vilcinājos un tad, izmisīgas apņēmības pilns, sirdij mežonīgi dauzoties, uzrāpos uz augstā zemes vaļņa, zem kura tik ilgi biju aprakts.
Es atkal palūkojos apkārt. Arī ziemeļu pusē nebija neviena marsieša.
Kad es pēdējo reizi dienas gaismā biju redzējis šo Šīnas daļu, te bija neregulāri apbūvēta iela ar glītām, baltām un sarkanām savrupmājām kuplu, ēnainu koku ielokā. Tagad es stāvēju uz smilšu, māla un sabirzušu ķieģeļu grēdas, kas visa bija apaugusi ar sarkaniem kaktusveida augiem. Tie sniedzās jau līdz ceļgaliem, un neviens zemes augs ne-
bija spējis konkurēt ar tiem. Tuvējie koki bija kaili un nobrūnējuši, bet tālāko vēl dzīvoš stumbrus apvija sarkani staipekņi.
Apkārtējās mājas visas bija sapostītas, bet neviena nebija nodedzināta. Dažām sienas bija veselas līdz otrajam stāvam, tikai logi izsisti un durvis izgāzušās. Sarkanā zāle sparīgi kuploja bez jumta palikušajās istabās. Lejā lielajā bedrē vārnas plūcās ap līķu atliekām. Pa drupām bariem laidelējās citi putni. Tālumā es pamanīju izkāmējušu kaķi, kas zaglīgi līda gar sienu, bet no cilvēkiem nebija ne vēsts.
Pēc tumšās slēptuves diena man šķita žilbinoši spoža, debesis mirdzoši zilas. Maigs vējiņš liegi šūpoja sarkano zāli, kas klāja katru brīvo zemes laukumiņu. Un cik reibinoši smaržoja gaiss!
6
PIECPADSMIT DIENU DARBS
Kādu brīdi es grīļodamies stāvēju uz gruvešu un zemes grēdas, aizmirsis baiļoties par sevi. Tai pretīgajā midzenī, no kura tikko biju izlīdis, es visu laiku nemitīgi biju domājis tikai par draudošajām briesmām. Es nezināju, kas pa to laiku noticis ar pasauli, man nebija ne jausmas, ka tā būs tik satriecoši pārvērtusies. Es biju sagatavojies ieraudzīt Šīnu drupās, bet tagad man visapkārt pletās noslēpumaina un draudīga citas planētas ainava.
Šai mirklī manī pamodās sajūta, kas normālos apstākļos cilvēkiem ir sveša, bet pārāk labi pazīstama nabaga dzīvniekiem, pār kuriem mēs valdām. Es ju
tos tā, kā varētu justies trusītis, kas, atgriezies pie savas alas, pēkšņi ierauga, ka ducis vīru tajā vietā rok pamatus mājai. Tobrīd es pirmoreiz nojautu to, ko drīz vien apzinājos pilnīgi skaidri un kas mani nomāca daudzas dienas, — cilvēks bija gāzts no troņa, no radības kunga pārvērties par dzīvnieku starp citiem tādiem pašiem dzīvniekiem zem marsiešu papēža. 'Mums klāsies tāpat kā viņiem — mūs izsekos un vajās, mēs bēguļosim un slēpsimies. Cilvēka godības un varas laiks bija beidzies.
Bet, tiklīdz es biju to apjēdzis, šī doma pagaisa un visas manas emocijas pārmāca bada sajūta pēc ilgā, mokošā gavēņa. Mazliet nostan no bedres aiz žoga, kas bija apaudzis ar sarkano zāli, es ieraudzīju neapbērtu sakņu dārza stūrīti. Tas viesa manī cerības, un es devos turp, brizdams pa sarkano zāli līdz ceļiem un dažbrīd pat līdz kaklam. Biezumbiezajā zālē es jūtos drošībā. 2oga mūris bija apmēram sešas pēdas augsts, un, kad es mēģināju uzrausties uz tā, izrādījās, ka nespēju uzvilkt kājas augšā. Pagājies tālāk gar žogu, es nonācu pie stūra, kur bija izveidots akmeņu krāvums, uzrāpos pa to uz mūra uņ nokūleņoju lejā dārzā. Tur es atradu dažus jaunus sīpoliņus, dobi ar sīkiem burkāniem un pāris gladiolu sīpolu. Apēdis visu, es pārrāpos pāri žogam, kur mūris bija sagruvis, un pa spilgti sarkanu un tumši sārtu koku aleju sāku iet Kjū virzienā, juzdamies tā, it kā soļotu starp gigantiskām asins lāstekām. Mani vadīja divi dzinuļi: dabūt vēl kaut ko ēdamu un pēc iespējas ātrāk tikt projām no šīs nolādētās, šausmīgās vietas, kas vairs nelīdzinājās Zemei.
Mazliet tālāk zāļainā norā es uzgāju sēņu pudurīti un arī tās kāri apriju. Pēc tam es nonācu pie brūnas, seklas ūdens lāmas, kas aizstiepās pāri pļavām.
Apēstā trūcīgā barība tikai vēl vairāk saasināja bada sajūtu. Sākumā es nevarēju saprast, kā karstā, sausā vasarā pļavās pēkšņi gadījies ūdens, bet vēlāk atklāju, ka šās parādības cēlonis ir sarkanās zāles tropiskā audzelība. Tiklīdz šis neparastais augs sastapās ar ūdeni, tas sasniedza gigantiskus apmērus un neredzēti ātri vairojās. Tā sēklas bija iekļuvušas Vējā un Temzā, un spēcīgie, leknie dzinumi drīz vien piepildīja abas šīs upes.
Putnijā, kā es vēlāk redzēju,, viss tilts bija apaudzis ar šās zāles mudžekli, un arī pie Ričmondas Temzas ūdeņi platā un seklā straumē plūsmoja pāri Hemptonas un Tvikenemas pļavām. Audzelīgā zāle sekoja ūdenim, un sagrautās villas Temzas ielejā uz kādu laiku apņēma sarkani džungļi (es atrados vienā to malā), kas paslēpa lielu daļu no marsiešu nodarītajiem postījumiem.
Galu galā sarkanā zāle iznīka gandrīz tikpat ātri, kā bija izplatījusies. Domājams, ka tā gāja bojā no kādas baktēriju izraisītas ļaundabīgas slimības. Visiem Zemes augiem dabiskās izlases ceļā ir izveidojusies pretošanās spēja bakteriālām slimībām, un tie nekad nepadodas sērgām bez cīņas. Turpretī sarkanā zāle sapuva uzreiz, it kā nemaz nebūtu dzīvs organisms. Lapas un dzinumi zaudēja krāsu, sačervelējās un kļuva trausli. Visvieglākais pieskāriens tos notrauca, un ūdens, kas sākumā bija veicinājis sarkanās zāles augšanu, aiznesa tās pēdējās paliekas uz jūru …
Pienācis pie ūdens, es, protams, vispirms steidzos dzesēt slāpes. Es dzēru ilgi un daudz un pēc tam, ziņkāres un bada mudināts? sakošļāju dažas sarkanās zāles lapas, bet tās bija ūdeņainas, ar pretīgu metālisku piegaršu. Redzēdams, ka ūdens ir sekls, es sāku brist lāmai pāri, kaut arī sarkanā zāle pinās pa kājām. Bet tuvāk pie upes kļuva dziļāks, un es pagriezos atpakaļ uz Mortleikas pusi. Man izdevās sazīmēt ceļu pēc māju drupām, žogiem un laternām, un tā es drīz vien izkļuvu no šīs applūdušās ieplakas, sasniedzu Rouhemptonas kalna pakāji un tuvojos Putni j ai.