Šeit ainava izmainījās. Tā vairs neatgādināja svešu planētu: visapkārt bija tikai parastas drupas un postaža, it kā pāri būtu drāzusies viesuļvētra. Pēc kādiem piecdesmit sešdesmit jardiem es šur tur ieraudzīju pilnīgi neskartas mājas ar kārtīgi aizvilktiem aizkariem un noslēgtām durvīm, it kā to īpašnieki būtu aizbraukuši uz neilgu laiku vai arī gulētu diendusu. Sarkanās zāles te bija mazāk, un ap augstajiem ceļmalas kokiem nevijās sarkanie staipekņi. Es ložņāju starp kokiem, meklēdams kaut ko ēdamu, bet nekā neatradu, un tādā pašā nolūkā iegriezos pāris tukšās mājās, taču tās jau bija uzlauztas un izlaupītas. Līdz krēslai es nogulēju krūmājā, jo jutos pārāk vārgs un nomocījies, lai dotos tālāk.
Visu šo laiku es neredzēju neviena paša cilvēka un nekur nemanīju arī marsiešus. Es sastapu tikai divus izkāmējušus suņus, bet tie abi metās bēgt, kad mēģināju tos piesaukt klāt. Netālu no Rouhemptonas es redzēju divus cilvēku skeletus — nevis līķus, bet tīri noskrubinātus skeletus — un tuvējā mežā atradu izmētātus, salauzītus kaķu un trusīšu kaulus un aitas galvaskausu. Es gan pasūkāju dažus kauliņus, bet no gaļas uz tiem vairs nebija ne smakas.
Pēc saules rieta es klunkuroju tālāk uz Putniju, kur, kā man šķita, marsieši kaut kāda iemesla dēļ bija lietojuši karstuma staru. Kādā sakņu dārzā aiz Rouhemptonas es saraku pusaugušus kartupeļus un apmierināju izsalkumu. No šā dārza pavērās skats uz
Putniju un upi. Krēslā tas šķita sevišķi drūms un bezcerīgs: nomelnējuši koki, melnas, tuksnesīgas drupas un aiz tām pārplūdušās upes ielejā ar sarkano zāli pieaugušas ūdens jomas. Un pāri visam — nāves klusums. Mani pārņēma neaprakstāmas šausmas, iedomājoties, cik ātri notikusi šī baismīgā pārvērtība.
Kādu brīdi man šķita, ka visa cilvēce ir iznīcināta, noslaucīta no zemes virsas un es stāvu šeit viens — pēdējais dzīvs palikušais cilvēks. Kāpjot augšā Put- nijhilā, es uzdūros vēl vienam skeletam, kam rokas bija izrautas un nosviestas dažus jardus tālāk. Turpinot ceļu, manī arvien vairāk nobrieda pārliecība, ka šajā pasaules daļā cilvēces iznīcināšana ir jau pabeigta un tikai šur tur vēl klīst viens otrs tāds bēglis kā es. Marsieši, es spriedu, ir pametuši par tuksnesi pārvērsto novadu un devušies meklēt barību kaut kur citur. Varbūt patlaban viņi posta Berlīni vai Parīzi, bet iespējams, ka ir pagriezušies uz ziemeļiem . . .
7
CILVĒKS PUTNIJHILA
To nakti es pavadīju Putnijhilas viesnīcā, kas atrodas pašā kalna galā, un pirmoreiz kopš bēgšanas uz Lezerhedu gulēju gultā. Nestāstīšu sīki, kā es nopūlējos, kamēr ielauzos šai mājā (tikai vēlāk es konstatēju, ka parādes durvis ir vienkārši aizbultētas no ārpuses), un kā izvandīju visas telpas, meklēdams kaut ko ēdamu, līdz beidzot, jau gandrīz izmisis, mazā istabiņā, kas laikam bija kalpones miteklis, atradu žurku apgrauztu maizes garozu un divas kārbas konservētu ananasu. ŠI māja jau pirms manis bija pārmeklēta un iztīrīta. Vēlāk es bārā atradu biskvītus un sendvičus, ko mani priekšgājēji nebija pamanījuši. Sendviči vairs nebija ēdami, toties ar biskvītiem es ne vien apmierināju izsalkumu, bet arī piebāzu kabatas. Es neiededzināju lampu, jo baidījos, ka kāds marsietis, meklēdams barību, var naktī atklīst uz šo Londonas priekšpilsētu. Pirms došanās pie miera es vēl labu brīdi staigāju no loga pie loga, bažīgi ielūkodamies tumsā, vai kur nemanīšu šos briesmoņus. Gulēju pavisam maz. Atlaidies gultā, es ar izbrīnu konstatēju, ka atkal spēju sakarīgi domāt — pirmoreiz kopš pēdējā strīda ar mācītāju. Visu šo laiku es biju atradies vai nu satrauktu emociju varā, vai trulas apātijas stāvoklī. Bet tagad manas smadzenes, laikam uzņemtās barības spēcinātas, atkal noskaidrojās, un es domāju.
Manā prātā virknējās trīs pārdomājami jautājumi: mācītāja nāve, marsiešu atrašanās vieta un manas sievas liktenis. Mācītāja traģisko galu es atcerējos bez šausmām un sirdsapziņas pārmetumiem; es to novērtēju vienkārši kā notikušu faktu, ko bezgala nepatīkami atminēties, taču nekādu nožēlu par savu rīcību nejutu. Es uzskatīju un uzskatu vēl tagad, ka soli pa solim pret savu gribu tiku novests līdz šim pārsteidzīgajam sitienam, ka tāda bija notikumu nenovēršamā secība tajos briesmīgajos apstākļos. Es nejutos vainīgs, taču atmiņas par to neatstājās no manis un kā slogs nospieda sirdi. Nakts klusumā, juzdams dieva tuvumu, kā tas dažkārt mēdz būt klusumā un tumsā, es ņēmos sevi tiesāt par šo niknuma un baiļu apmātības brīdi. Es atsaucu atmiņā katru vārdu mūsu sarunās, sākot ar to mirkli, kad ierau- dziju mācītāju sēžam man līdzās un vienaldzīgu pret manām slāpēm rādām uz uguni un dūmiem, kas pacēlās no Veibridžas drupām. Mēs nekādi nespējām saprasties, bet bargais liktenis to nebija ņēmis vērā. Ja es būtu paredzējis tālākos notikumus, es būtu pametis viņu Halifordā. Bet es taču nespēju neko paredzēt; noziegums ir apzināties sekas un tomēr darīt. Un es aprakstu šo notikumu tikpat patiesi, kā esmu uzrakstījis visu savu stāstu. Liecinieku nebija, un es būtu varējis to noslēpt. Taču es izstāstu visu, kā bija, lai tad lasītājs pats spriež par mani tiesu.
Kad beidzot es ar pūlēm biju atvairījis kremtošās atmiņas par mācītāja nāvi, domas pievērsās marsiešiem un manai sievai. Par pirmajiem man nebija nekādu ziņu, tā ka es varēju iztēloties vai simt varbūtības, un, diemžēl, tikpat neizdibināms man bija sievas liktenis. Un piepeši šī nakts pārvērtās par šausmīgām dvēseles mokām. Es attapos, ka esmu pietrūcies gultā sēdus un blenžu tumsā. Es lūdzu dievu, kaut karstuma stars pēkšņi un bez sāpēm būtu izdzēsis viņas dzīvību. Kopš tās nakts, kad atgriezos no Lezerhedas, es nebiju lūdzis. Tiesa, galēja izmisuma brīžos es tiku skaitījis lūgšanas, bet tīri mehāniski, kā pagāni murmina savus buramos vārdus. Tagad es lūdzos no visas sirds, nopietni un neatlaidīgi, vērdamies tumsā, kas šķita pilna ar dieva tuvumu. Dīvaina nakts! Un visdīvainākais tas, ka, tiklīdz atausa gaisma, es, kas nesen biju runājis ar dievu, zaglīgi izlīdu no mājas gluži kā žurka no alas — gan mazliet lielāks par to, bet tāds pats nožēlojams kustonis, ko visvarenie saimnieki savas iegribas dēļ var tvarstīt un nogalināt. Varbūt dzīvnieki tāpat klusībā lūdz dievu. Ja arī mēs neesam iemācījušies neko citu, šis karš vismaz ir mācījis mūs būt žēlsirdīgiem pret tiem nesaprātīgajiem radījumiem, kas cieš no mūsu kundzības.
Rīts bija skaidrs un jauks, austrumos debesis koši sārtojās, un tajās peldēja mazi, zeltaini mākonīši. Uz ceļa no Putnijhilas uz Vimbldonu mētājās dažādi priekšmeti, kas liecināja par panisko bēgšanu uz Londonu svētdienas vakarā, kad sākās kauja ar marsiešiem. Tur bija mazi divriči ar salauztu riteni un uzrakstu «Dārzeņu tirgotājs Tomass Lobs, Ņūmol- dena», pamesta skārda kaste, tagad jau sažuvušajos dubļos iemīta salmu cepure un tālāk Vesthilas kalnā pie apgāztas ūdens siles ar asinīm notraipīti, sasisti stikli. Mani soļi bija gurdeni, mani plāni gaužām nenoteikti. Es gribēju tikt uz Lezerhedu, kaut gan zināju, ka tur man ir vismazāk cerību atrast savu sievu. Ja vien nāve nav pārsteigusi viņus pēkšņi, mūsu radinieki kopā ar viņu noteikti būs aizbēguši. Tomēr man likās, ka tur es varētu uzzināt vai noskaidrot, uz kurieni devušies Sarijas iedzīvotāji. Es gribēju atrast savu sievu, man sāpēja sirds par viņu un visiem cilvēkiem, taču es nezināju, kur un kā viņu meklēt. Tagad es jo skaidri izjutu savu vientulību. Nogriezies no ceļa, es, slapstīdamies starp kokiem un krūmiem, devos uz plašo Vimbldonas klajumu.