Cilvēku redzesloks tagad ir kļuvis daudz daudz plašāks. Pirms cilindra nokrišanas valdīja pārliecība, ka visā bezgalīgajā izplatījumā dzīvība neeksistē nekur citur kā vienīgi uz mūsu niecīgās lodītes mazās virsmas. Tagad mēs redzam tālāk.
Ja marsieši ir varējuši aizsniegt Venēru, tad nav pamata iedomāties, ka cilvēkiem kaut kas tāds ir neiespējams, un, kad Saules lēnā atdzišana padarīs Zemi neapdzīvojamu, kā tam reiz ir jānotiek, varbūt dzīvības pavediens, kas sācies šeit, būs aizvērpies līdz kādai citai planētai un vīsies ap to. Vai mēs spēsim uzvarēt?
Neskaidra un brīnumaina ir vīzija, ko es redzu ar savām gara acīm: no šā mazā Saules sistēmas šūpuļa dzīvība lēnām izplatās cauri saltās zvaigžņu (elpas neizmerojamībai. Bet tas ir tāls sapnis. Var būt arī tā, ka marsiešu bojā eja nozīmē tikai īsu atelpu. Varbūt viņiem un nevis mums pieder nākamība.
Jāatzīstas, ka pēc šai laikā pārdzīvotajiem uztraukumiem un briesmām manī pastāvīgi mīt šaubas un nedrošības sajūta.
Es sēžu savā darbistabā, rakstīdams lampas gaismā, un piepeši atkal redzu zaļajā ielejā plaiksnāmies liesmu mēles un jūtu māju ap sevi tukšu un pamestu. Es pastaigājos pa Baiflītroudu, man garām traucas pajūgi, miesniekzellis divričos, ekipāža ar iebraucējiem, strādnieks uz velosipēda, bērni, kas iet uz skolu, un piepeši viņi visi pagaist kā miglā, kļūst nereāli, un es ar artilēristu steidzos cauri karstam, draudīgam klusumam. Naktīs es redzu melnos putekļus, kas klāj tukšās ielas, un zem šā līķauta kroplīgās pozās sastingušus miroņus; tie izslienas man pretī, skrandaini un suņu saplosīti. Viņi kaut ko buldurē un mācas virsū, kļūst blāvāki, ķēmīgāki, līdz pārvēršas par baismiem izdzimumiem, un es uztrūkstos nakts tumsā, nosvīdis aukstiem sviedriem un nelaimīgs.
Es aizbraucu uz Londonu un redzu ļaužu drūzmu Flītstrītā un Strendā, un man iešaujas prātā, ka tie ir tikai pagātnes rēgi, kas klīst pa ielām, kuras esmu redzējis tukšas un mēmas, ka te šurpu turpu staigā mirušās pilsētas spoki un tas viss ir dzīvības parodija galvanizētā līķī.
Dīvaini ir arī stāvēt Primrouzhilas virsotnē (es biju turp aizgājis iepriekšējā dienā, pirms uzrakstīju šo pēdējo nodaļu), nolūkoties uz milzīgo pilsētu, neskaidru un zilgu cauri dūmu un miglas plīvuram, tālumā ar zemajām debesīm saplūstošu, redzēt cilvēkus, kas staigā pa kalnu starp puķu dobēm, un ziņkārīgos pie marsiešu kaujas mašīnas, kura vēl arvien stāv tepat, dzirdēt bērnu nebēdnīgās čalas un atcerēties bridi, kad redzēju Londonu kailu un skaidru, sastingušu un klusu tās pēdējās lielās dienas rītausmā . . .
Un visdīvainākais ir atkal just sievas roku savējā un iedomāties, ka es viņu turēju par mirušu, tāpat kā viņa mani.
[1] podniecības rajons Anglijas vidiene.
SATURS
PASAUĻU KARŠ
I g r ā m a ta MARSIESU IERASANAS
1. Kara priekšvakars……………………………………. 13
2. Krītošā zvaigzne………………………………………. 21
3. Horselas tīrelī………………………………………….. 25
4. Cilindrs atskrūvējas………………………………….. 29
5. Karstuma stars ……. 33
6. Karstuma stars uz Cobemas ceja … 38
7. Kā es nokļuvu māļās …… 41
8. Piektdienas nakts……………………………………… 46
9. Sākas kauja……………………………………………………. 49
10. Negaisā………………………………………………………… 57
11. Pie loga ……………………………………………………….. 64
12. Veibridžas un Šepertonas izpostīšana . . 71
13. Kā es sastapos ar mācītāju …. 85
14. Londonā………………………………………………………. 91
15. Kas notika Sarijā…………………………………………. 105
16. Bēgšana no Londonas………………………………….. 114
17. «Pērkona dēls»……………………………………………. 139
II grāmata ZEME MARSIESU VARA
1. Zem papēža…………………………………………….. 143
2. Ko mēs redzējām no sagruvušās mājas . 152
3. Ieslodzījuma dienas………………………………….. 163
4. Mācītāja nāve '……………………………………………… 169
5. Klusums…………………………………………………. 175
6. Piecpadsmit dienu darbe………………………………… 178
7. Cilvēks Putnijhilā…………………………………………. 182
8. Mirusī Londona……………………………………………. 202
9. Postaža………………………………………… 213
10. Epilogs………………………………………………………. 219