Tajā brīdī man jau bija pilnīgi skaidrs, ka šis priekšmets ir nokritis no Marsa, taču likās neticami, ka tajā atrodas kāds dzīvs radījums. Es domāju, ka cilindrs var atskrūvēties automātiski. Par spīti Odžil- vija spriedumiem es vēl arvien ticēju, ka uz Marsa ir cilvēki. Mana fantāzija sāka darboties: es iztēlojos, ka atsūtītajā tvertnē ir manuskripts, apsvēru grūtības, kādas mums varētu rasties tā atšifrēšanā, minēiu, vai mēs tajā atradīsim arī monētas, marsiešu izstrādājumu paraugus, un tā tālāk. Taču tādam nolūkam cilindrs bija mazliet par lielu. Es degu nepacietībā redzēt to atvērtu. Tā kā patlaban te nekā vairāk nebija ko redzēt, ap pulksten vienpadsmitiem es, šādu domu pilns, atgriezos savā mājā Meiberijā. Taču man bra grūti piesēsties pie saviem abstraktajiem pētījumiem.
Pēcpusdienā tīrelī izskatījās iau pavisam citādi. Vakara avīžu agrie izdevumi bija satraukuši Londonu ar milzīgiem virsrakstiem:
* «SŪTĪJUMS NO MARSA», «SVARĪGS ZIŅOJUMS NO VOKINGAS», un tā joprojām. Bez tam Odžilviia telegramma Astro- nomiias biedrībai bra sacēlusi kājās visas observatorijas Apvienotajā Karalistē.
Uz ceļa pie smilšu karjera tagad stāvēja savs pusducis vai vairāk ekipāžu no Vokingas staciias. vaļējs faeto^s no Tobemas un kāda visai majestātiska kariete. Turpat līdzās atradās vesela kaudze velosipēdu. Bez tam daudzi par spīti karstaiai dienai biia atnākuši kāiām no Vokingas un Čērtsijas, tā ka tīrelī bija salasījies krietns laužu pūlis, kurā redzēja arī pāris uzkrītoši ģērbušās dāmas.
Saule svelmaini karsēja, debesīs nebija ne mākonīša, gaisā ne vēsmiņas, un vienīgi zem retajām priedēm varēja atrast paēnu. Degošais virsājs bija apdzēsts, bet viss līdzenums uz Oteršovas pusi, cik tālu vien sniedza skatiens, rēgojās melns, un no tā vēl cēlās vertikālas dūmu strūkliņas. Kāds uzņēmīgs Čobemroudas tirgotājs bija atsūtījis šurp savu dēlu ar zaļiem āboliem un ingveralus pudelēm piekrautiem ratiņiem.
Piegājis pie bedres malas, es ieraudzīju lejā apmēram pusduci vīru — Hendersonu, Odžilviju, vēl kādu gara auguma gaišmatainu vīrieti (tas, kā vēlāk uzzināju, bija Stents, Karaliskais astronoms) un dažus strādniekus ar lāpstām un kapļiem. Stents skaļā, augstā balsī deva rīkojumus. Viņš stāvēja uz cilindra, kas tagad acīmredzot bija jau daudz vēsāks. Viņa seja bija pietvīkusi un sviedriem norasojusi, un šķita, ka kaut kas viņu sadusmojis.
Liela daļa cilindra bija jau atrakta, taču tā apakšējais gals vēl arvien atradās zemē. Tiklīdz Odžilvijs skatītāju pūlī uz bedres malas pamanīja mani, viņš uzsauca, lai es nokāpjot lejā, un palūdza, vai es nevarētu aiziet pie lorda Hiltona, muižas īpašnieka.
Nemitīgi pieaugošais pūlis, viņš teica, it sevišķi zēni, sākot nopietni traucēt atrakšanu. Viņš gribēja, lai ap bedri uztaisītu vieglu iežogojumu, kas neļautu ļaudīm pienākt pārāk tuvu. Viņš pastāstīja, ka vēl arvien laiku pa laikam tvertnē esot dzirdams kluss troksnis, bet strādnieki nav varējuši atskrūvēt galu, jo neesot kur pieķerties. Tvertnei acīmredzot bija ārkārtīgi biezas sienas, un pilnīgi iespējams, ka vājās skaņas, ko mēs dzirdējām, patiesībā nozīmēja skaļu rosīšanos iekšpusē.
Es ar prieku biju gatavs izpildīt Odžilvija lūgumu un tādējādi kļūt par privileģētu skatītāju iekšpus paredzētā iežogojuma. Lordu Hiltonu es nesastapu mājās, bet man pateica, ka viņš atgriezīšoties no Londonas pulksten sešos ar Vaterlo vilcienu, un, tā kā tobrīd bija tikai vēl ceturksnis pāri pieciem, es aizgāju uz mājām, padzēru tēju un tad devos uz staciju viņu sagaidīt.
4
CILINDRS ATSKRŪVĒJAS
Kad atgriezos tīrelī, saule jau rietēja. Ļaudis bariņiem steidzās šurp no Vokingas puses, un tikai retais devās projām. Pūlis ap bedri bija palielinājies vismaz līdz pāris simt cilvēkiem un tumši iezīmējās pret citrondzeltenajām debesīm. Jau pa gabalu bija dzirdama klaigāšana, un šķita, ka pie bedres notiek burzmaina grūstīšanās. Man iešāvās galvā dīvainas domas. Piegājis tuvāk, es izdzirdēju Stenta balsi:
— Turieties nostāk! Turieties nostāk no malas!
Man pretī skrēja kāds zēns.
— Tas kustas! — skriedams garām, viņš sauca. — Skrūvējas vaļā! Man tas nepatīk. Es diedzu uz mājām.
Es piegāju klāt pie pūļa. Tur patiešām bija ap divi vai trīs simti cilvēku, kas grūstījās ar elkoņiem un spiedās cits citam virsū, un pāris klātesošās dāmas šai cīniņā nekādā ziņā neatpalika no pārējiem.
— Viņš iekrita bedrē! — kāds kliedza.
— Neejiet tik tuvu! — daži sauca.
Pūlis mazliet pašķīrās, un es izlauzos tam cauri. Visi šķita ārkārtīgi satraukti. Es izdzirdēju dīvainu dūcošu skaņu no bedres.
— Paklausieties, — sauca Odžilvijs, — palīdziet noturēt šos idiotus pienācīgā attālumā. Mēs taču nezinām, kas tajā nolādētajā kārbā ir iekšā!
Es redzēju jaunu cilvēku (šķiet, tas bija pārdevējs no Vokingas) stāvam uz cilindra un pūlamies izrāpties no bedres. Pūlis bija nogrūdis viņu lejā.
Cilindra gals no iekšpuses tika skrūvēts nost. Jau bija redzamas spožas vītnes gandrīz divu pēdu platumā. Kāds uzgrūdās man virsū, un es tik tikko ne- novēlos lejā. Es pagriezos, un acīmredzot tajā brīdī cilindra vāks bija atskrūvējies līdz galam un ar skalu būkšķi nokrita zemē. Es iebikstīju ar elkoni cilvēkam, kas stāvēja aiz manis, un atkal pagriezu galvu uz bedres pusi. Pirmajā mirklī apaļais caurums cilindra galā šķita pilnīgi melns. Rietošā saule spīdēja man tieši acīs.
Laikam gan visi gaidīja, ka ieraudzīs tur parādāmies cilvēku — varbūt mazliet atšķirīgu no mums, Zemes iedzīvotājiem, bet savā būtībā tomēr cilvēku. Es noteikti to gaidīju. Bet drīz vien es tumšajā atverē ieraudzīju kaut ko kustamies, it kā tur ļumīgi viļņotos pelēcīga masa, un tad parādījās divi spoži diski, gluži kā acis. Tad kaut kas līdzīgs pelēkai čūskai apmēram spieķa resnumā izritinājās augšup no pulsējošā ķermeņa un izlocījās gaisā uz manu pusi. Pēc tam otrs.
Man piepeši pārskrēja saltas tirpas. Aizmugurē griezīgi iespiedzās kāda sieviete. Es pagriezos, joprojām paturēdams acīs cilindru, no kura tagad līda ārā vēl citi taustekli, un sāku lauzties atpakaļ, tālāk no bedres malas. Es redzēju, ka cilvēku sejās man apkārt izbrīna vietā parādās šausmas. No visām pusēm dzirdēju atskanam nesakarīgus izsaucienus. Pūlis sakustējās un vēlās atpakaļ. Es redzēju jauno pārdevēju vēl arvien ķepurojamies pie bedres malas. Tad pēkšņi attapos, ka esmu palicis viens, un redzēju cilvēkus skrienam projām no bedres pretējās malas. Viņu vidū bija arī Stents. Es atkal paskatījos uz cilindru, un mani sagrāba neizsakāmas šausmas. Es stāvēju kā pārakmeņojies un blenzu lejup.
Pelēcīga, ieapaļa masa, apmēram lāča lielumā, lēnām un ar pūlēm spraucās ārā no cilindra. Izlīdusi gaismā, tā spīdēja kā slapja āda. Divas lielas, tumšas acis cieši raudzījās manī. Radījums bija apaļš, un, varētu teikt, tam bija seja. Zem acīm rēgojās elsojoša mute — trīcošs bezlūpu caurums, no kura pilēja siekalas. Ķermeņa virsma konvulsīvi cilājās un pulsēja. Viens tievais, garais tausteklis turējās pie cilindra malas, otrs locījās gaisā.
Tie, kas nekad nav redzējuši dzīvu marsieti, nevar iedomāties viņu izskata dīvaino baismīgumu. Seja ar savādo V veida muti un uz priekšu izbīdīto augš- lūpu, bez uzacīm, pilnīgi bez zoda zem ķīļveida apakšlūpas, šīs mutes nemitīgā raustīšanās, daudzie briesmonīgie taustekļi, plaušu drudžainā elpošana svešajā atmosfērā, acīm redzamā smagnējība un apgrūtinātās kustības sakarā ar lielāku gravitācijas spēku uz Zemes un, galvenais, milzīgo acu ārkārtīgi ciešais skatiens izraisīja cilvēkā nelabuma sajūtu, līdzīgu jūras slimībai. Viņu taukaini spīdīgā, brūnā āda atgādināja glumu sēni un neveiklās, lēnās, it kā piesardzīgās kustības iedvesa neaprakstāmas šausmas. Pat šai pirmajā sastapšanās brīdī, ieraugot tos uz mirkli, mani pārņēma riebums un izbailes.