AIZEKS AZIMOVS
PAŠI DIEVI
Aizeks Azimovs PORTRETA SKICE
Aizekam Azimovam patīk intelektuāls humors. Grāmatā «No augšas raugoties», prātodams par entropiju, viņš salīdzina Šekspīra vārdu novietojumu Vebstera skaidrojošajā vārdnīcā un paša dramaturga darbos. Pirmajā gadījumā tie sakārtoti alfabētiskā secībā, otrajā — izsvaidīti bez jebkādas sistēmas, taču šī šķietamā nekārtība būtībā ir augstāka un nozīmīgāka kārtības pakāpe. Šāds salīdzinājums neko neparāda. Jāsalīdzina, Azimovs saka, nevis Šekspīra vārdi viņa lugās un vārdnīcā, bet gan Šekspīra dzīves skatījums ar pašu dzīvi. Trīs stundu laikā darbojošās personas atklāj tādu jūtu bagātību un raksturu daudzveidību, kāda dzīvē nav iedomājama nevienā divdesmit cilvēku grupā. Tādējādi Šekspīrs izdara to, ko varētu nosaukt par entropijas pazemināšanu.
No šī viedokļa pusotra simta Aizeka Azimova grāmatu, kas izdotas gadsimta ceturkšņa laikā, neapšaubāmi veicina entropijas pazemināšanos, vismaz … intelektuālajā sfērā.
Azimova neparastā produktivitāte — vienā minūtē viņš spējot uzsist ar elektrisko rakstāmmašīnu 90 vārdu — ir kļuvusi gandrīz par leģendu.
«Viņam ir četras elektriskās mašīnas, un viņš var rakstīt vienlaikus četras grāmatas ar abām rokām un abām kājām,» ne bez dzēlības par savu draugu izsakās Arturs Klārks un ar tādu pašu uzspēlētu nopietnību «materializē» šo hiperbolu: «Veseli mežu masīvi pārvērsti papīrā. Azimovs — tā ir ekoloģiska katastrofa. Viņa grāmatu izdošanai iztērēts 5,7Xl016 mikrohektāru … Un tomēr,» Klārks piebilst, «viņš nav robots …»
Katrā jokā ir daļa patiesības. Aizeks Azimovs neapstrīdami ir viens no visproduktīvākajiem un populārākajiem amerikāņu rakstniekiem 20. gadsimta trešajā ceturksnī. Gadu pēc gada viņš devis lasītājiem vidēji pa sešām jaunām grāmatām.
Padomju Savienībā Azimova darbus tulko visās republikās. Krievu valodā iznākušas apmēram piecpadsmit viņa grāmatas: stāstu krājumi «Es, robots», «Marsiešu ceļš», romāni «Kosmosa plūsmas», «Tērauda alas», «Kailā saule», «Mūžības beigas», «Nāves dvesma», «Paši dievi», populārzinātniskie darbi «No augšas raugoties», «Dzīvības ķīmiskie aģenti», «īsa bioloģijas vēsture», «Neitrīno», «Visums», kā arī vairāki desmiti stāstu, rakstu, interviju žurnālos, laikrakstos un dažādos krājumos.[1]
2
Kopš bērnības viņš ir pieradis, ka viņa vārdam tiek pievienots apzīmētājs vispārākajā pakāpē.
Mācību gados: visvairāk lasījušais, visspējīgākais, viszinošākais (skolnieks, students, aspirants).
Zinātnes jomā: viserudītākais bioķīmiķis, vismīļākais asistents, vistalantīgākais lektors, visslavenākais profesors.
Zinātniskajā fantastikā: visjaunākais, pats daudzsološākais, visoriģinālākais, vispopulārākais.
Populārzinātniskajā literatūrā: visprasmīgākais, visasprātīgākais, pats daudzpusīgākais, visražīgākais.
Uzslavas nesagrozīja viņam galvu. Azimovs vienmēr prata izvēlēties galveno «trieciena» virzienu, sakoncentrēt spēkus tam, kas viņu visvairāk interesēja. Daba viņu apveltījusi ar gluži fotogrāfisku atmiņu, abstraktas domāšanas spējām, sliecību'uz vērienīgām abstraktām konstrukcijām. Tomēr «hipertrofētais intelekts», kādu viņš piešķīris Sjūzenai Kelvinai, savai varonei stāstos par robotiem, viņu pašu nepadarīja par saltu skeptiķi. Labsirdīgais raksturs, ironiskais, zobgalīgais prāts, māka visās dzīves situācijās saglabāt humora izjūtu un pasmieties pašam par sevi pasargāja viņu no sausa racionālisma un lieluma mānijas, kas nereti piemīt ļoti veiksmīgiem cilvēkiem. Un, ja viņu var saukt par likteņa lutekli, tad tikai tāpēc, ka viņš vienmēr darbos ir apstiprinājis sakāmvārdā izteikto patiesību: «Katrs pats savas laimes kalējs.» Fenomenālās darba spējas, domas asums un reakciju ātrums, pareizināti ar erudīciju un vispusīgu apdāvinātību, padarīja viņu slavenu, palīdzēja gūt panākumus jau tajā vecumā, kad citi sper vēl tikai pirmos soļus.
Azimovs dzimis 1920. gadā. Vienpadsmit gadu vecumā viņš beidz skolu, 15 gadu vecumā — koledžu, 19 gadu vecumā Kolumbijas universitātē saņem bakalaura diplomu, 21 gada vecumā iegūst maģistra grādu, 27 gadu vecumā — doktora grādu.
Kopš 1949. gada ir docents, pēc tam Bostonas universitātes Medicīnas fakultātes Bioķīmijas katedras profesors.
3
«Jaunībā es smēlos zināšanas publiskajās bibliotēkās,» Azimovs stāsta par sevi. «Aiz pieredzes trūkuma lasīju visu pēc kārtas, grāmatu pēc grāmatas bez jebkādas atlases … Es ļoti aizrāvos ar vēsturi, taču visvairāk mani saistīja dabzinātnes un eksaktās zinātnes… Koledžā es uzzināju, ka no galvenajām mācību disciplīnām man jāizvēlas «pati galvenā» sev pašam. Es pakoķetēju ar zooloģiju, bet pēc tam, otrajā kursā, galīgi izšķīros par ķīmiju …»
Vēlāk no visām ķīmijas nozarēm viņam vajadzēja izraudzīties sev vienu vienīgo — bioķīmiju. Taču zinātniskiem pētījumiem arī šī nozare bija pārāk plaša. Viņš bija spiests aprobežoties ar pavisam šauru iecirkni — nukleīnskābēm.
Guvis šajā jomā zināmus panākumus, bioķīmiķis piepeši sadumpojās: viņa darba lauks bija tikai niecīga daļiņa no plašā «zinātnes dārza». Bet viņam gribējās zināt visu! Un viņš nolēma atbrīvoties «no specializācijas žņaugiem» un, ja ne apstaigāt visu «dārzu» — dzīve ir pārāk īsa, prāts pārāk ierobežots —, tad kaut vai aplūkot to no augšas. Taču ar zināšanu apgūšanu vien viņam nepietika. «Sliecība uz sludināšanu» mudināja darboties: atdot tās tālāk, izlikt uz papīra — lai arī citi redzētu to, kas atklājās viņam «no augšas» …
Tā, pēc paša rakstnieka vārdiem, radās vesela sērija populārzinātnisku grāmatu, kas aptvēra daudzas zinātņu nozares. Daļēji šī sērija veidojās no rakstiem, ko Azimovs katru mēnesi publicēja žurnālā «Fantasy and Science Fiction», būdams tā zinātniskais redaktors vairāk nekā divdesmit gadu. Viņš rakstīja par dažādiem tematiem, sākot ar fiziku un astronomiju un beidzot ar vēsturi un psiholoģiju.
Azimovs nemēdz dot sīku izklāstu un neiedziļinās detaļās, bet raksta summārus apskatus vai esejas veida aprakstus. Lai kāds būtu darba temats, viņš cenšas dažādās parādībās saskatīt kopīgas likumsakarības un savstarpēju saistību, parādīt zinātni kustībā — kā to virzījusi zinātkārā doma. Vēsturiskā pieeja vispārējās ainas attēlojumā, materiālistiskais skatījums uz dabu un cilvēku, plašie vispārinājumi, prasme par vissarežģītāko runāt dzīvi un tēlaini, saprotami un vienkārši — tieši šīs Azimova rakstīšanas manieres pievilcīgās īpašības nodrošināja viņa populārzinātnisko darbu panākumus.
Tai pašā laikā jāpiebilst, ka autora izvēlētā pozīcija «no augšas» zināmā mērā «atriebjas», jo ne vienmēr pasargā no skicveidīguma, subjektīvas faktu atlases, pašpaļāvīgiem secinājumiem un dažreiz gluži vienkārši slīdēšanas pa virsu. Autora ārkārtīgā produktivitāte un enciklopēdiskais interešu plašums neizbēgami noved pie diletantisma. Azimovs arī pats to atzīst. Taču viņa grāmatas, arī ne pašas veiksmīgākās, var lasīt ar neatslābstošu interesi, un labākās no tām ir aizraujošas. Kā pareizi izteicies kāds kritiķis, tās ir gudra cilvēka radīts gudrs ceļvedis zinātnē.
Grūti pārvērtēt izglītojošo nozīmi, kāda ir rakstnieka darbībai šajā žanrā. Un tomēr, kaut arī viņa populārzinātniskie darbi ir vispāratzīti un izdoti milzīgos metienos, pasaules slavu Azimovs ieguvis ar zinātnisko fantastiku.