6
Azimovs pats sevi dēvē par «senu zinātniskās fantastikas entuziastu un pastāvošās kārtības pretinieku». Varētu sastādīt veselu krājumu no viņa rakstiem un izteikumiem par šo literatūras veidu, kura labā viņš tik daudz darījis.
Pēc Azimova vārdiem, zinātniskās fantastikas mērķis ir «… apzināšanās, ka zinātne var mainīt mūsdienu sabiedrības raksturu, un vēlēšanās uzzināt, kāda būs kārtējā pārmaiņa». Šajā ziņā zinātniskā fantastika tuvojas prognostikai. Pēc Azimova mākslinieciskās prakses un teorētiskajiem uzskatiem viegli secināt, ka viņš aizstāv tieši zinātnisko fantastiku, kuras uzdevums ir paredzēt priekšā stāvošās pārmaiņas.
Tādēļ viņš tik kategoriski uzstājas pret angļu un amerikāņu fantastikas modernistiskajām tendencēm, kuras ar savām forrnālistiskajām ērmībām un drūmo fatālas nākotnes koncepciju viņam no laika gala ir svešas. «Ceru,» Azimovs izteicies, «kad jaunais vilnis noplaks un atstās aiz sevis tikai putas, atkal pacelsies lielais un plašais zinātniskās fantastikas krasts.»
Viens no Azimova principiālajiem Izteikumiem runā par rakstnieka fantasta lielā morālā pienākuma apzināšanos, par viņa pārstāvētās literatūras milzīgo sociāli apgaismojošo misiju:
«Vēsture ir sasniegusi robežlīniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Cilvēkiem uz Zemes jādzīvo draudzīgi. Es vienmēr savos darbos cenšos to uzsvērt. Lasītāja mīlestību pret maniem darbiem es uzskatu par zīmi, ka viņš atbalsta šādu viedokli. Nedomāju, ka var piespiest visus cilvēkus citam citu mīlēt, bet es gribētu novērst naidu starp cilvēkiem. Un es visā nopietnībā domāju, ka zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas palīdz apvienot cilvēci. Problēmas, ko mēs risinām fantastikā, kļūst par cilvēces būtiskajām problēmām.»
Daudzi līdz šim laikam maldīgi uzskata, ka šī literatūra pauž bēgšanu no īstenības, ka labākajā gadījumā tā ir «prāta rotaļa». Nē, Azimovs iebilst: «Mēs rakstām par nākotni no šīsdienas viedokļa. … Cilvēks, kas neinteresējas par nākotni un uzskata zinātnisko fantastiku par literārām blēņām, nenovēršami nonāks pie iztēles atrofijas un nekad nespēs saskatīt, kas viņu gaida nākotnē.»
Rezumējot savas pārdomas, Azimovs secina: «Cilvēku cilts izdzīvos, ja droši skatīsies nākotnei sejā, nevis turēsies pie pagātnes, ja atradīs sevī vīrišķību pieņemt pārmaiņas, nevis veltīgi un postoši tām pretosies. To mums māca zinātniskā fantastika, un es lepojos ar to, ka savu spēku robežās esmu veicinājis tās mācību.»
Nevar nepievienoties izcilā amerikāņu fantastikas rakstnieka galvenajām atziņām.
J. Brandiss
PAGARŠ VELTĪJUMS
Ja neskaita «Fantastisko ceļojumu», kas bija cilā autora scenārija pārveidojums romānā, pagāji'. apmēram piecpadsmit gadu, kopš neesmu uzrakstījis nevienu zinātniski fantastisku romānu, li. nenozīmē, ka es vispār būtu pametis rakstīšanu. Šajā laikā esmu rakstījis vairāk nekā jebkad, tikai neesmu pievērsies fantastikai.
Ikt tad, 1971. gada 24. janvārī, piedaloties zinātniskās fantastikas rakstnieku sanāksmē, kas notika Ņujorkā, es klausījos Roberta Silverberga mi Lestera del Reja publisko dialogu par zinātnisko fantastiku. Tā gaitā Bobam, lai pierādītu savu domu, vajadzēja minēt ķīmiskā elementa izolopu — vienalga, kādu —, un, mirkli vilcinājies, viņš pateica: «Plutonijs 186.»
Dabiski, ka pēc šā dialoga es uzmeklēju Bobu, lai viņam pasacītu (krietni vien uzjautrinoties), ka tāda izotopa kā plutonijs 186 nav un nevar būt. Taču Bobu viņa zinātniskā analfabētisma konstatācija nemaz nesatrieca, viņš tikai flegmātiski noteica: «Nu, un tad?»
«Tad tāl» es sacīju. «Lai parādītu jums, kas ir īsta izdomas spēja, es uzrakstīšu stāstu par plutoniju 186.»
Tas nebija tik viegli, kā pēc maniem vārdiem varēja izklausīties. Man bija jāizdomā kaut kas lads, kas padarītu iespējamu (vai vismaz šķietami padarītu iespējamu) neiespējama izotopa eksistenci, jāizveido sižets par sarežģījumiem, kas šai sakarā varētu rasties, un jādod atrisinājums.
Pēc kāda laika es biju ticis tik tālu, ka varēju vismaz sākt.
Tā nu es sēdos pie rakstīšanas, un tad notika kaut kas tāds, kas parasti ar mani nemēdz atgadīties… Stāsts vairs nepakļāvās kontrolei un strauji risinājās tālāk it kā pats no sevis. Sākot) darbu, man ne prātā nenāca, ka uzrakstīšu ro-ļ mānu, bet galu galā tā ir iznācis.
Pateicībā par neviļus doto iedvesmu romānam,J ko es (sākumā) nemaz netaisījos rakstīt, veltīju šo grāmatu
savam labajam draugam Robertam Silverbergam.
Jā, starp citu, stāstījums sākas ar 6. nodaļu. Tā nav kļūda. Man te ir savi īpaši apsvērumi. Tātad — lasiet, un es ceru, ka darīsiet to ar patiku.
..
I. PRET STULBUMU…
— Veltīgi! — Lemonts asi sacīja. — Es nekā nepanācu.
Viņam bija drūma sejas izteiksme, kas labi saderējās ar dziļi iegrimušajām acīm un garo, mazliet asimetrisko zodu. Arī visgaišākajos dzīves brīžos viņš izskatījās sadrūmis, un patlaban brīdis nebija nekāds gaišais. Lemonta otrā oficiālā vizīte pie Helama bija izvērtusies par vēl lielāku fiasko nekā pirmā,
— Nekļūstiet melodramatisks, — Mairons Bronovskis miermīlīgi bilda. — Jūs jau neko arī negaidījāt. Pats man teicāt. — Viņš meta gaisā zemesriekstus un uzķēra tos ar savu biezlūpu muti, ne reizi nekļūdoties. Viņš nebija pārāk garš un arī ne pārāk tievs.
— Tāpēc man nav vieglāk. Bet jums taisnība, tas nav svarīgi. Es varu iet citu ceļu un esmu nolēmis iet, turklāt — es paļaujos uz jums. Ja tikai jūs varētu atšifrēt…
— Neturpiniet, Pīt! Es to visu esmu jau dzirdējis. Vienīgais, kas man jāizdara, — jāatšifrē nehumanoīdu intelekta domāšanas veids.
— Tas ir augstāks nekā cilvēka intelekts. Šie radījumi no Paraunivcrsa mēģina panākt, lai viņus saprastu.
— Var jau būt, — Bronovskis nopūtās. — Bet viņi mēģina to darīt ar mana intelekta starpniecību, kurš, kā es dažbrīd domāju, ir augstāks nekā cilvēkiem, taču nedaudz. Reizumis nakts tumsā es guļu nomodā un prātoju, vai dažāda veida intelekti vispār var sazināties, bet, ja man bijusi sevišķi slikta diena, tad sāku šaubīties, vai teicienam «dažāda veida intelekti» maz ir kāda jēga.
— Ir gan, — Lemonts nikni sacīja, un varēja skaidri redzēt, ka viņa virsvalka kabatās sabāztās rokas sažņaudzas dūrēs. — Tas nozīmē Helamu un mani. Tas nozīmē muļķa varoni doktoru Fredriku Helamu un mani. Mēs esam dažāda veida intelekti, jo, kad es ar viņu runāju, viņš nesaprot. Viņa idiotiskais ģīmis kļūst sarkans, acis izspiežas un ausis aizdarās. Es teiktu, ka viņa prāts pārstāj funkcionēt, bet man nav pierādījumu, ka tas jebkad ir funkcionējis.
— Kā nu tā var runāt par Elektronu Sūkņa Tēvu, — Bronovskis nomurmināja.
— Tā gan! Slavenais Elektronu Sūkņa Tēvs. Pats pretīgākais bastards uz pasaules. Būtībā viņam tur bija vismazāk nopelnu. Es zinu.
— Es arī zinu. Jūs man bieži esat stāstījis. — Bronovskis atkal pasvieda gaisā zemesriekstu. Un nekļūdījās.
1
Tas notika pirms trīsdesmit gadiem. Fredriks Helams bija radioķīmiķis, kura doktora disertācijai tipogrāfijas krāsa vēl nebija nožuvusi, un it nekas neliecināja, ka viņš satricinās visu pasauli.
Pasaules tricināšana sākās ar to, ka uz Helama galda stāvēja noputējusi reaktīvu pudele ar uzrakstu «Volframs». Tā nepiederēja viņam; viņš to nekad nebija lietojis. Tas bija mantojums no neatminamiem laikiem, kad kādam toreizējam šīs laboratorijas darbiniekam sen aizmirstam nolūkam bija ievajadzējies volframa. Tas īstenībā pat vairs nebija volframs. Tas sastāvēja no mazām lodītēm, ko biezā kārtā klāja pelēks oksīda pulveris. Nevienam nederīga manta.