Un tad kādu rītu Helams ienāca laboratorijā (nu, lai es būtu precīzs — tas notika 2070. gada 3. oktobrī) un sāka strādāt, bet īsi pirms desmitiem pārtrauca darbu, pievērsa ciešu skatienu pudelei un to pacēla. Trauks bija tikpat noputējis kā vienmēr, etiķete tikpat izbalējusi, taču viņš iesaucās: «Velns parāvis, kas ir grābstījies ap šo te?»
Tā vismaz apgalvoja Denisons, kas bija dzirdējis šo repliku, un pēc daudziem gadiem to pastāstīja Lemontam. Oficiālā versija par atklājumu — tā, kas lasāma grāmatās, — neko tamlīdzīgu nepiemin. Rodas priekšstats par vērīgu ķīmiķi, kas pamanījis pārmaiņu un nekavējoties izdarījis tālejošus secinājumus.
Tā tas nebija. Helamam volframa nevajadzēja, viņa acīs tam nebija nekādas vērtības, un šīs pudeles aiztikšana nevarēja viņam būt svarīga. Taču Helams (tāpat kā daudzi) necieta krāmēšanos gar savu galdu un turēja citus aizdomās, ka tie aiz tīras ļaunprātības pēc tā vien tīko.
Taču neviens neatzinās, ka kaut ko zinātu par šo volframa pudeli. Bendžamins Elans Denisons, kas dzirdēja Helama izsaucienu, strādāja laboratorijā tieši pretī otrpus gaiteņa, un abas durvis bija vaļā. Viņš pacēla galvu un sastapa Helama apsūdzošo skatienu.
Denisons nejuta īpašas simpātijas pret Helamu (neviens tādas nejuta) un iepriekšējo nakti bija slikti gulējis. Tādēļ, kā pats vēlāk atcerējās, viņš bija gandrīz vai iepriecināts, ka atradies kāds, uz kuru izgāzt īgnumu, un Helams šķita īsti piemērots kandidāts.
Kad Helams pacēla pudeli pie viņa sejas, Denisons ar neslēptu riebumu parāvās atpakaļ.
— Kāda velna pēc man būtu jāinteresējas par jusu volframu? — viņš pikti uzprasīja. — Un arī nevienam citam tas nav vajadzīgs. Paskatieties uz pudeli, un jūs redzēsiet, ka tā nav attaisīta divdesmit gadu. Ja jūs pats ar savām netīrajām ķepam nebūtu to pagrābis, tad saprastu, ka nevien* i ai nav pieskāries.
Helama sejā kāpa dusmu sārtums.
— Paklausieties, Denison, kāds ir apmainījis .aturu, — viņš stingri sacīja. — Tas nav volframs.
Denisons atļāvās mazliet, bet nepārprotami pavīpsnāt.
— Kā tad jūs to zināt?
Šādas lietas — sīki apvainojumi un bezmērķīgi dūrieni — veido vēsturi.
Tā būtu bijusi aizskaroša piezīme jebkurā gadījumā. Dcnisona disertācija, tikpat svaiga kā Helamam, bija daudz iespaidīgāka, un viņš tika uzskatīts par nodaļas gaišāko galvu. Helams to zināja, un — kas bija vēl ļaunāk — arī Denisons pats to zināja un nemaz necentās slēpt. Denisona jautājums ar skaidru un nepārprotamu uzsvaru uz «jūs» bija pietiekams virzītājspēks visam turpmākajam. Nebijis šā jautājuma, Helams nekad nebūtu kļuvis pats dižākais un godājamākais zinātnieks cilvēces vēsturē, ja minam tieši to apzīmējumu, ko vēlāk lietoja Denisons sarunā ar Remontu.
Pēc oficiālās versijas, Helams tajā liktenīgajā rītā bija ieradies laboratorijā un pamanījis, ka pelēkās, pulvera klātās lodītes pazudušas, neatstājot ne mazāko puteklīti uz trauka iekšējās virsmas, un to vietā uzradies tīrs, tēraudpelēks metāls. Dabiski, viņš sācis pētīt…
Taču atliksim oficiālo versiju. Vainīgais bija Denisons. Ja viņš būtu aprobežojies ar īsu «nē» vai tikai paraustījis plecus, ļoti iespējams, ka Helams būtu jautājis vel citiem, pēc tam, apnicis ņemties ar šo mīklaino gadījumu, būtu nolicis pudeli nost un ļāvis pēc tam sekojošajai traģēdijai — lēnai vai spējai (atkarībā no tā, cik ilgi lieta paliktu nenoskaidrota) — noteikt nākotni. Katrā ziņā Helams tad jau nu nebūtu tas, ko viesulis uznesa slavas augstumos.
Taču, Denisona jautājuma «Kā tad jūs to zināt?» pazemots, Helams varēja vienīgi nikni atcirst:
— Es pierādīšu jums, ka zinu!
Un pēc tam nekas vairs nespēja viņu nobremzēt. Vecajā pudelē atrastā metāla analīze kļuva par Helama pirmo soli uz prioritāti, bet viņa galvenais mērķis bija izdzēst augstprātību Denisona smaildeguna sejā un noslaucīt mūžīgo izsmiekla vaibstu no viņa bālajām lūpām.
Denisons nekad neaizmirsa šo brīdi, jo tieši viņa indīgais jautājums aizurdīja Helamu līdz Nobela prēmijai un viņam pašam lika nogrimt aizmirstībā. Viņš nezināja (un, ja arī būtu zinājis, toreiz nebūtu tam pievērsis uzmanību), ka Helamam piemīt milzīga neatlaidība, viduvējībai raksturīga bažīga tieksme nosargāt savu pašlepnumu,
Un izrādījās, ka ar to panākumus gūt vieglāk nekā ar visu Denisona spožo apdāvinātību.
Helams sāka rīkoties tūlīt un enerģiski. Viņš aiznesa metālu uz masspektrogrāfijas nodaļu. Radioķīmiķim tas bija dabisks gājiens. Viņš tur pazina laborantus, bija kopā ar tiem strādājis, turklāt vienmēr prata panākt savu. Helams patiešām to prata tik labi, ka viņa uzdevums tika paveikts pirms daudz svarīgākiem un steidzamākiem darbiem.
Galu galā masspektrogrāfists paziņoja:
— Tas nav volframs.
Helama platā, īgnā seja savilkās skarbā smaidā.
— Labi. Mēs to pateiksim tam spīdeklim Denisonam. Man vajadzīgi analīzes dati un…
— Pagaidiet, doktor Helam! Es jums saku, ka šis metāls nav volframs, bet tas nenozīmē, ka es zinu, kas tas ir.
— Ko jūs gribat teikt, sacīdams, ka nezināt, kas tas ir?
— To, ka rezultāti ir smieklīgi. — Laborants brīdi padomāja. — Patiesībā tie ir neiespējami. Lādiņa un masas attiecība ir galīgi aplama.
— Kādā veidā aplama?
— Pārāk augsta. Tādas vispār nevar būt.
— Nu, nu, — Helams sacīja un, lai kāds motīvs viņu virzīja, ar savu nākamo teikumu nostājās uz ceļa, kas aizveda līdz Nobela prēmijai — varbūt pat pelnītai. — Nosakiet šai vielai raksturīgā rentgenstarojuma frekvenci un aprēķiniet lādiņu. Neslaistieties apkārt un nerunājiet, ka kaut kas ir neiespējams.
Pēc dažām dienām laborants noraizējies ienāca pie Helama.
Helams, kas nekad nebija izcēlies ar iejūtību, ignorēja viņa sejas izteiksmi un jautāja:
— Vai jūs noskaidrojāt…
Tad viņš pats uzmeta raižpilnu skatienu Denisonam, kas sēdēja pie galda savā laboratorijā, un aizvēra durvis.
— Vai jūs noskaidrojāt kodola lādiņu?
— Jā, bet tas ir aplams.
— Labi, Treisij. Aprēķiniet vēlreiz.
— Es to darīju reižu desmit. Tas ir aplams.
— Ja jūs izdarījāt mērījumus, tad tāds tas ir. Neapstrīdiet faktus.
Treisijs paberzēja ausi un sacīja:
— Es nevaru citādi, dok. Ja es ņemtu dabūtos rezultātus nopietni, tad tas, ko jūs man iedevāt, ir plutonijs 186.
— Plutonijs 186? Plutonijs 186?
— Lādiņš ir plus 94. Masa ir 186.
— Bet tas taču nav iespējams! Tāda izotopa nav. Un nevar būt.
— Tieši to jau es jums saku. Taču tādi ir rezultāti.
— Bet tādā gadījumā kodolā trūkst vairāk nekā piecdesmit neitronu. Plutonijs 186 nevar eksistēt. Nav iespējams sabāzt vienā kodolā deviņdesmit četrus protonus un tikai deviņdesmit divus neitronus un gaidīt, ka tie turēsies kopā kaut vai vienu triljono daļu sekundes.
— Tieši to jau es jums saku, dok, — Treisijs pacietīgi bilda.