— Tātad šī iekārta nav līdzīga Elektronu Sūknim?
— Nepavisam, — Denisons sacīja. — Darbojoties Elektronu Sūknim, notiek divpusēja matērijas transferācija, bet šeit tikai vienpusīga sūce. Un arī otrs Universs ir cits.
— Vai jūs nevēlētos paēst pusdienas kopā ar mani, doktor Denison? — Gotšteins jautāja.
— Tikai es viens? — Denisons saminstinājās.
Gotšteins mēģināja palocīties pret Selēnu, bet
skafandrā šī kustība atgādināja grotesku parodiju.
— Jebkurā citā gadījumā mis Lindstromas sabiedrība man sagādātu vislielāko prieku, bet šoreiz man jāparunā ar jums divatā, doktor Denison.
— O, ejiet taču! — Selēna asi sacīja, kad Denisons vēl vilcinājās. — Man rīt ir ļoti grūta diena, un jums arī būs vajadzīgs laiks, lai padomātu par sūces punkta nestabilitāti.
— Nu, labi… — Denisons nomurmināja. — Selēna, vai jūs man paziņosiet, kad jums būs nākamā brīvdiena?
— Es taču vienmēr to daru. Un mēs jau vēl satiksimies pirms tam … Jūs abi varat doties projām tūlīt. Es izslēgšu iekārtu.
Berons Nevils nervozi mīņājās no vienas kājas uz otru šaurajai telpai un Mēness gravitācijai atbilstošā veidā. Uz Zemes un lielākā istabā viņš būtu skraidījis šurpu turpu, bet šeit tikai cilāja kājas, līgani gāzelēdamies uz priekšu un atpakaļ.
— Tātad tu esi pārliecināta, ka tas ir izdevies? Vai tiešām, Selēna? Tu droši vari to apgalvot?
— Jā taču! — Selēna sacīja. — Esmu tev to teikusi jau tieši piecas reizes.
Šķita, ka Nevils viņā nemaz neklausās. Viņš klusu un ātri jautāja:
— Un tas nekas, ka Gotšteins bija tur klāt? Vai viņš nemēģināja pārtraukt eksperimentu?
— Nē. Protams, nē.
— Un nelikās, ka viņš mēģinās pielietot varu …
— Paklausies, Beron, kādu gan varu viņš varētu pielietot? Vai Zeme sūtīs šurp savu policiju? Turklāt… ak, tu taču zini, ka nav viņu spēkos mūs apturēt.
Nevils uz brīdi pārstāja mīņāties.
— Vai viņi nezina? Vēl joprojām nezina?
— Protams, nē. Bens skatījās uz zvaigznēm, un tad ieradās Gotšteins. Es mēģināju iegūt lauka sūci, dabūju to, un tas otrais man izdevās jau agrāk. Bena iekārta …
— Nesauc to par viņa iekārtu! Tā taču bija tava ideja, vai ne?
Selēna papurināja galvu.
— Es izteicu tikai aptuvenus minējumus. Tālāk visu izstrādāja Bens.
— Bet tagad tu vari to reproducēt. Apžēliņ, mums taču nebūs tādēļ jāgriežas pie zemiķa, vai ne?
— Domāju, ka spēšu dot pietiekami precīzu shēmu, lai mūsu cilvēki paši varētu uzbūvēt šo iekārtu.
— Ļoti labi! Tad ķersimies klatl
— Vēl ne. O, sasodīts, Beron, vēl ne!
— Kāpēc nc?
— Mums vajadzīga arī enerģija.
— Bet tā taču mums tagad ir.
— Ne gluži. Sūces punkts ir nestabils, stipri nestabils.
— Bet to var nostabilizēt. Tu tā teici.
— Es teicu: domāju, ka var.
— Man ar to pilnīgi pietiek.
— Tomēr būtu labāk, ja Bens vēl pastrādātu un pats to nostabilizētu.
Brīdi valdīja klusums. Nevila kalsnā seja lēnām savilkās gandrīz naidīgā izteiksmē.
— Tu laikam domā, ka es to nespēšu izdarīt? Jā?
— Vai tu nāksi man līdz uz virspusi un strādāsi tur? — Selēna jautāja.
Atkal iestājās klusums. Tad Nevils nervozi sacīja:
— Man nepatīk tavs sarkasms. Un es negribu ilgi gaidīt.
— Es nevaru pavēlēt dabas likumiem. Bet domāju, tas nebūs ilgi… Tagad, ja tev nav iebildumu, es došos pie miera. Rīt man atkal jānoņemas ar tūristiem.
22*
Vienu mirkli šķita, ka Nevils it kā grasās pamāt uz savas guļamnišas pusi, piedāvājot viesmīlību, taču žests palika pusceļā, un Selēna neizrādīja, ka būtu to sapratusi vai nojautusi. Viņa gurdi pamāja un devās projām.
— Atklāti sakot, es biju cerējis, — Gotšteins smaidīdams sacīja, kad tika pasniegts deserts — kaut kāda lipīga, salda masa —, ka mēs tiksimies daudz biežāk.
— Ļoti laipni no jums tā interesēties par manu darbu. Ja izdosies novērst sūces punkta nestabilitāti, tad, šķiet, manam un mis Lindstromas atklājumam būs visnotaļ liela nozīme, — Denisons sacīja.
— Jus izsakaties atturīgi, ka jau zinātnieks… Nevēlos jūs apvainot, piedāvājot dzērienu, kas uz Mēness aizstāj liķieri. Šis brūvējums ir tik pretīgs, ka esmu nolēmis nekad to nelietot. Vai jūs varat man pastāstīt mirstīgajiem saprotamā valodā, kas padara šo atklājumu tik nozīmīgu?
— Mēģināšu, — Denisons piesardzīgi sacīja. — Sāksim ar Parauniversu. Tajā kodolu stiprā mijiedarbība ir spēcīgāka nekā mūsu Universā, tādēļ kodoltermiskajai sintēzei, kas nodrošina zvaigznes eksistenci, tur vajadzīgs relatīvi mazs protonu daudzums. Tik lielas zvaigznes kā mūsējās Parauniversā momentā eksplodētu. Salīdzinājumā ar mūsu Universu Parauniversā zvaigžņu ir daudz vairāk, bet tās ir daudz mazākas. Tagad iedomājieties, ka kaut kur kodolu stiprā mijiedarbība būtu daudz vājāka nekā mūsu Universā. Tādā gadījumā pat milzīgam protonu daudzumam būtu tik maza sintēzes tendence, ka vajadzētu ļoti daudz ūdeņraža, lai zvaigzne varētu eksistēt. Tādā Antiparauniversā — citiem vārdiem, Parauniversa pretstatā — būtu daudz mazāk zvaigžņu nekā mūsu Universā, bet tās būtu stipri lielākas. Ja kodolu stiprā mijiedarbība būtu pavisam, pavisam vāja, varētu eksistēt Universs, kas sastāvētu no vienas vienīgas zvaigznes, kura saturētu visu šā Universa matēriju. Tā būtu ļoti blīva zvaigzne, taču relatīvi nereaktīva un nedotu vairāk starojuma kā mūsu Saule.
— Varbūt es maldos, — Gotšteins ierunājās, — bet vai tā nav situācija, kāda, bija mūsu Universā pirms lielā sprādziena — viens milzīgs ķermenis, kurā ietilpst visa Universa matērija.
— Jā, — Denisons sacīja, — patiešām, Antiparauniverss, ko es te iztēloju, patiesībā ir, kā to daži mēdz apzīmēt, «kosmiska lode» jeb — īsāk — «kosmolode». Šāds kosmolodes Universs mums ir vajadzīgs, ja gribam panākt vienpusīgu sūci. Parauniverss, ko izmantojam tagad, ar savām sīkajām zvaigznēm būtībā ir tukša telpa. Var meklēt un meklēt un nekam ncuzdurties.
— Paracilvēki mūs tomēr ir atraduši.
— Jā, droši vien orientējoties pēc magnētiskajiem laukiem. Ir zināms pamats domāt, ka Parauniversā planētām nav kaut cik nozīmīga magnētiskā lauka, tādēļ mums nav tādas iespējas kā viņiem. Turpretim, ja mēs meklējam kosmolodes Universu, neveiksmes nevar būt. Kosmolode pati ir vesels Universs, un zondējot mēs katrā tās vietā uzdursimies matērijai.
— Bet kā jūs izdarāt šo zondēšanu?
Denisons vilcinājās.
— To man ir grūti izskaidrot. Pioni ir kodolu stipro mijiedarbību veidojošas daļiņas. Mijiedarbības intensitāte ir atkarīga no pionu daudzuma, ko noteiktos specifiskos apstākļos iespējams mainīt. Mēness fiziķi ir izgudrojuši ierīci, tā saukto pionoru, ar kuru to var izdarīt. Ja pionu daudzums tiek samazināts vai, otrādi, palielināts, tie kļūst par kāda cita Universa dalu — par vārtiem uz to, par krustpunktu. Ja pionu daudzumu samazina līdz attiecīgam līmenim, tos var pārvērst par kosmolodes Universa daļu, un tieši to mēs gribam