Brīdi valdīja klusums, un tad Helams ar vēl lielāku pārdrošību sacīja (un tā bija Dižās Idejas būtība): «Jā, es tā domāju, un es domāju arī, ka šo enerģijas avotu praktiski var izmantot tikai tad, ja Universs un Parauniverss sadarbojas, ja sūknis funkcionē abās pusēs un, izmantojot divu Universu dabas likumu atšķirību, enerģija tiek dzīta no viņiem pie mums un no mums pie viņiem.»
Helams bija pieņēmis apzīmējumu «Parauni, verss» un no šī brīža padarīja to par savu. Vēl vairāk — viņš pirmais šai sakarā lietoja vārdu «sūknis» (kopš tā laika to vienmēr raksta ar lielo burtu).
Oficiālajā atreferējumā ir tendence radīt iespaidu, ka Helama hipotēze tūlīt pat guvusi vispārēju atsaucību, taču tā nebija. Tie, kas vispār par to izteicās, aprobežojās ar nekompromitējošo konstatējumu, ka tas esot interesants minējums. Kantrovičs nebilda ne vārda. Helama karjerai tas bija kritisks brīdis.
Vienam pašam viņam nebija pa spēkam izstrādāt savas hipotēzes teorētisko un praktisko nopamatojumu. Bija nepieciešama zinātnieku grupa, un tāda tika izveidota. Taču neviens no šīs grupas atklāti neatbalstīja Helama hipotēzi, kamēr bija jau par vēlu. Kad panākumi vairs neradīja šaubas, cilvēki pierada domāt, ka viss ir Helama un vienīgi Helama nopelns. Visai pasaulei Helams un vienīgi Helams bija tas, kurš pirmais atklājis šo vielu, iecerējis un pasludinājis Dižo Ideju. Un tādēļ neviens cits kā Helams bija .Elektronu Sūkņa Tēvs.
Dažādās laboratorijās uz galdiem kārdinoši tika izliktas volframa lodītes. Katrā desmitajā laboratorijā notika apmaiņa un radās jauni plutonija 186 krājumi. Tad kā ēsmu piedāvāja citus elementus, bet tie netika pieņemti… Taču, lai kur parādījās plutonijs 186 un lai kas to atnesa uz pētniecības organizāciju, kura nodarbojās ar šo problēmu, sabiedrībai tas bija un palika «Helama volframs».
Un atkal tas bija Helams, kas visveiksmīgāk izklāstīja plašām masām dažus teorijas aspektus. Pašam par pārsteigumu (kā Helams vēlāk izteicas), viņš izrādījās veikls rakstītājs, un popularizēšanas darbs viņam patika. Turklāt panākumiem ir sava inerce, un cilvēki nebūtu pieņēmuši informāciju par šo tematu ne no viena cita kā tikai no I Ielama.
Plašu atzinību ieguvušajā rakstā nedēļas izdevumā «North American Sunday Tele-Times Weekly» Helams rakstīja:
«Mēs nezinām, cik daudzos dažādos veidos Parauniversa likumi atšķiras no mūsējiem, bet varam diezgan droši minēt, ka kodolu stiprā mijiedarbība, kas ir stiprākais zināmais spēks mūsu Universā, Parauniversā ir vēl spēcīgāka, varbūt pat simt reižu spēcīgāka. Tas nozīmē, ka tur ir vieglāk pārvarēt protonu savstarpējo elektrostatisko atgrūšanos un ka kodolam vajadzīgs mazāk neitronu, lai tas būtu stabils.
Plutonijs 186, kas ir stabils Parauniversā, satur pārak daudz protonu jeb pārāk maz neitronu, lai būtu stabils mūsu Universā, kur kodolu mijiedarbība ir vājāka. Plutonijs 186, nokļuvis mūsu Universā, sāk izstarot pozitronus, līdz ar to atbrīvodams enerģiju, un ar katru izstaroto pozitronu viens protons kodolā pārvēršas par neitronu. Galu galā katrā kodolā divdesmit protoni ir pārvērtušies par neitroniem un plutonijs 186 ir kļuvis par volframu 186, kas ir stabils mūsu Universā. Procesā no katra kodola ir izdalījušies divdesmit pozitroni. Tie saduras un anihilējas ar divdesmit elektroniem, atkal atbrīvojot enerģiju, tā ka ar katru plutonija 186 kodolu, kas nonāk pie mums, mūsu Universs zaudē divdesmit elektronu.
Tai pašā laikā volframs 186, kas nokļūst Parauniversā, pretējā iemesla dēļ tur ir nestabils. Pēc Parauniversa likumiem tā kodolos ir pārāk daudz neitronu jeb pārāk maz protonu. Volframa 186 kodoli sāk izstarot elektronus, nemitīgi atbrīvojot enerģiju, un līdz ar katru izstaroto elektronu viens neitrons pārvēršas par protonu, kamēr galu galā atkal rodas plutonijs 186. Ar katru volframa 186 kodolu, kas nokļūst Parauniversā, tur nāk klāt divdesmit elektronu.
Plutonijs/volframs var bezgalīgi cirkulēt šurpu turpu starp Universu un Parauniversu, dodot enerģiju vispirms vienā, tad otrā, un ikreiz ar katru kodolu, kas piedalās šai ciklā, divdesmit elektronu no mūsu Universa pārvietojas uz Parauniversu. Abas puses var iegūt enerģiju, ja darbojas šāds Starpuniversu Elektronu Sūknis.»
Šīs idejas īstenošana dzīvē un paša Elektronu Sūkņa kā efektīva enerģijas avota radīšana noritēja apbrīnojami ātri, un katrs jauns panākums cēla Helama prestižu.
Lcmontam nebija iemesla apšaubīt šo prestižu, mi viņš juta pret Helamu godbijīgu cieņu (ko vēlāk pašam bija neērti atcerēties un ko viņš — turklāt diezgan sekmīgi — centās izdzēst no atmiņas), kad pirmoreiz lūdza viņam garāku sarunu sakarā ar iecerēto Elektronu Sūkņa vēsturi.
Helams likās atsaucīgs. Trīsdesmit gados viņš bija pacēlies tādos sabiedriskās cieņas augstumos, ka varēja taisni pabrīnīties, kā gan viņam neasiņo deguns. Fiziski viņš bija ja ne pievilcīgi, tad iespaidīgi novecojis. Auguma smagnējība it kā akcentēja viņa stāvokļa svarīgumu, un savas sejas rupjajiem vaibstiem viņš prata piešķirt mierpilnas apgarotības izteiksmi. Tomēr Helams, tāpat kā senāk, mēdza ātri pietvīkt, un tas, cik viegli ievainojama viņa pašcieņa, bija kļuvis par parunu.
Pirms Lemonta ierašanās Helams jau bija par viņu informēts.
— Jūs esat doktors Pīters Lemonts un, kā man stāstīja, esat devis krietnu ieguldījumu parateorijā, — viņš sacīja. — Es atceros jūsu disertāciju. Tā bija par kodoltermisko sintēzi Parauniversā, vai ne tā?
— Jā, ser.
— Labi, atsvaidziniet manu atmiņu! Pastāstiet par savu darbu. Populāri, protams, it kā jūs runātu ar profānu. Galu galā, — Helams klukstoši iesmējās, — savā ziņā es arī esmu profāns. Zināt, mana specialitāte ir radioķīmija, un nekāds lielais teorētiķis es neesmu, ja neņem vērā dažas šad tad izvirzītas koncepcijas.
Tobrīd Lemonts šos vārdus uzņēma kā godīgu pašnovērtējumu, un varbūt patiešām Helams tos neteica, liekulīgā vēlībā nolaizdamies no saviem augstumiem, kā Lemonts vēlāk neatlaidīgi apgalvoja. Taču drīz vien viņš atklāja — vai vismaz aizstāvēja šādu viedokli —, ka tas ir raksturīgi Helama metodei uztvert citu padarītā darba būtību. Pēc tam viņš spēja veikli runāt par attiecīgo tematu, īpaši vai pat nemaz necenzdamies pieminēt, kā nopelns tas ir.
Taču toreiz jaunais fiziķis Lemonts jutās gandrīz vai glaimots un tūlīt ļāva vaļu daiļrunīgai dedzībai, ar kādu cilvēks mēdz stāstīt par saviem atklājumiem.
— Es nevaru teikt, ka esmu paveicis daudz, doktor Helam. Dedukcijas ceļā izsecināt, kādi ir Parauniversa dabas likumi jeb paralikumi — tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Mums ir tik maz, uz kā balstīties. Es ņēmu par pamatu to mazumiņu, ko mēs zinām, un neizvirzīju nevienu jaunu tēzi, kas nav pierādāma. Tā kā Parauniversā kodolu stiprā mijiedarbība ir spēcīgāka, šķiet skaidrs, ka mazu kodolu sintēze tur notiek vieglāk.
— Parasintēze, — Helams sacīja.
— Jā, ser. Uzdevums bija noskaidrot, kādi šie procesi konkrēti varētu būt. Matemātiskie aprēķini šķita diezgan nedroši, bet pēc vairākām transformācijām sāka veikties labāk. Izrādās, piemēram, ka litija hidrīdu tur var pakļaut kodoltermiskajai reakcijai par četrām lieluma kārtām zemākā temperatūrā nekā šeit. Pie mums, lai litija hibrīds eksplodētu, vajadzīga atombumbas temperatūra, bet Parauniversā, tā sakot, tam pietiktu ar parastu dinamīta lādiņu. Iespējams pat, ka tur litija hidrīdu var aizdedzināt ar sērkociņu, taču tā laikam tomēr nav. Zināt, mēs esam viņiem piedāvājuši litija hidrīdu, jo kodoltermiskā sintēze Parauniversā varētu būt dabisks enerģijas avots, bet viņi to nepieņem.