Mūns nopūtās un jautajoši pavērās seržantā.
— Ek, ja varētu viņai ticēt…
— Neizklausās pēc tā. Kaut gan, no otras puses… Viņa likās tiK cieši pārliecināta .., Zēl, aizmirsu uzprasīt, vai Smisa logs bija vaļā… Bet nezaudēsim laiku.
Deilijs izgāja pasaukt asfaltētājus, kas, cepures burzīdami, gaidīja gaitenī.
— Vai visi? — jautāja Mūns. — Jūs četratā strādājāt?
— Nē, trūkst Sueca, viņš šodien nebija darbā, — atsaucās tumšmatis.
— Jūs esat itālietis, vai? — Mūns minēja pēc akcenta.
— Jā, mister. Bet man veicies, piedzimu mūsu teritoriālajos ūdeņos, tātad imigrants neesmu. īsts pavalstnieks. Likumus zinu, pateikšu visu, kā vajag.
Asfaltētāji labprāt uzticēja Alegrāčem vest sarunas ar inspektoru.
Mūna minējums apstiprinājās. Slepkavības laikā strādnieki bija pavirzījušies tieši līdz namam, kur dzīvoja Smiss. Tātad dzīvoklī atrastais olis un zeme pielipa slepkavas pazolēm tad, kad viņš šķērsoja ielu, lai dotos pie Smisa.
— Uzplēsuši bijām, bet pārlējuši vēl ne. Džons tieši tobrīd teica: «Nu tad, zēni, vēl daži jardi, un miers…» Tā taču tu sacīji, vai ne, Džon?
— Mums maksā par jardiem un par ātrumu. Kamēr sezona, jāierauj. Ziemā jāmeklē gadījuma darbi, bet mūsu laikos… — Džons skaidroja.
— Pietiek, Džon, pietiek, inspektoru tas nemaz neinteresē, — Alegrāče metās starpā. — Es jums visu pastāstīšu, visu, kā bija! Mēs ar Stanu sākām jau mest oļus maltuvē, bet tad tā avīze …
— Avīze?
— Nu jā, tā, kur tas krievu pavadonis aprakstīts. Atskrēja puika ar avīzēm. Mēs palūdzām Džonu, lai palasa priekšā. Es jau pats arī svētdienas skolā esmu gājis, bet Džons lasa ātrāk.
Biedri atzinīgi pagrozīja galvu un uzsmaidīja Džonam. Viņiem gribējās, lai inspektors saprastu, kāds izcils lasīšanas speciālists ir viņu Džons.
— Un tad, protams, neviens par darbu vairs nedomāja. Kaut kas tāds taču nav piedzīvots^kopš Ādama laikiem. Apsēdāmies, spriedām tā un spriedām šitā un galu galā nolēmām, ka šie krievi gan ir velna zeļļi. Es, protams, esmu patriots, ne sliktāks par pašu prezidentu, bet kas ir, tas ir.
Mūns viņu pārtrauca un uzstādīja konkrētus jautājumus. Apstiprinājās visļaunākās nojautas. Iegrimuši avīzes lasīšanā un lielā notikuma apspriešanā, asfaltētāji šajā brīdi dzīvoja pavisam citā pasaulē un, protams, nekā nebija manījuši. Ne tie redzējuši cilvēku uz jumta, ne pamanījuši kādu ieejam mājā, ne arī dzirdējuši šāvienu.
Jā, Mūnam bija pilnīgs pamats uzskatīt sputņiku par savu nelaimes zvaigzni. Tā vien šķita, ka tas tīšām krusto inspektora ceļu, lai jauktu pēdas.
— Es ļoti ceru, mēs visu pastāstījām, kā nākas? — Alegrače atvadām noprasīja.
— Jā, jā, liels paldies.
— Varbūt gribēsiet aprunāties vēl ar Suecu? Pateikt, lai rīt piekāpj?
— Nevajag, iztiksim tāpat, — Mūns gurdi atgaiņājās.
—. Suecs? Savāds uzvārds, — Deilijs ieminējās.
— Tas nemaz nav uzvārds, — Alegrāče pasmaidīja. — Pa īstam viņu sauc Ahnieds el Vaadi. Viņš atbraucis no Ēģiptes. Toreiz, kad sakās tā jezga ar kanālu, mēs viņu nokrustījām par Suecu.
— Ēģiptietis? — Deilijs pielēca kājās.
— Vai sen kā pie mums? — arī Mūna apātija bija izgaisusi.
— Pirms diviem gadiem. Ieradās ar kādu cirka trupu. Stāsta, ka esot bijis labs akrobāts, bet kritis no trapeces, salauzis roku …
— Gaisa akrobāts! Tagad, zēni, uzmanību! Pamēģiniet atcerēties, kur šis Suecs, vai kā viņu tur sauc…
Deilijs grasījās vaicāt, kur ēģiptietis atradies slepkavības laikā, bet Mūns, bīdamies, ka tiešs jautājums var visu izjaukt, aizsteidzās priekšā:
— Interesanti, ko šis Suecs teica par sputņiku?
— Viņš? Viņš tak nebija klāt, kad mēs runājāmies. Pareizi? — un Alegrāče nedroši paskatījās biedros.
— Nebija. Kad spriedām, nebija klāt.
— Labi neatceros, bet man šķiet, ka Suecs aizgāja tieši tad, kad Džons saka lasīt…
— Un vairs neatgriezās?
— Nē. Pat šodien vēl nav rādījies. Vai nu saslimis, vai sācis dzert, tas viņam atgadās.
Piecas minūtes vēlāk Mūns un Deilijs jau sēdēja mašīnā. Apskatījuši nama fotogrāfiju, abi tūdaļ saprata, ka kādreizējam akrobātam nebūtu pārāk grūti no jumta nokļūt Smisa istabā. Viss šķita skaidrs. Tagad atlika vienīgi pēc iespejas ātrāk apcietināt šo Ah- medu el Vaadi.
Iela, kur viņi apstādināja mašīnu, veidoja robežu starp ķīniešu un itāliešu kvartāliem. Kreisajā pusē res- toraniņos piedāvāja trīsdesmit dažados veidos pagatavotos makaronus, krāmu būdās pārdeva līdz oderei novalkātas drēbes un gluži jauniņas antīkas saktas un statuetes. Ielas pretējā pusē šūpojās karodziņi ar hieroglifiem un krāsaini lampioni, trijkājos uz koka oglēm cepās austrumu delikateses.
Pāri šim haotiski savirknēto, neizskatīgo narneļu jūklim pacēlās nesen uzcelta Vonemeikera universālveikala filiāle — nerūsejoša tērauda, stikla un plastikāta milzenis. Jumtu aizsedza gigantisks ekrāns, pa kuru skrēja ziboši burti:
kops 4. oktobra pārdevām par 1.356.012 dolāriem tā ir mūsu labākā reklāma
— Ko es redzu? Mūn! — inspektors sadzirdēja pazīstamu balsi. Tas bija Lesters, bijušais kolēģis, ar kuru viņš labu laiku nebija ticies. — Jau astoņas dienas vadu Vonemeikera detektīvu biroju, — Lesters ietvēra savu darba vietu tik plašā žestā, it kā lielais universālveikals, sākot ar ekrānu uz jumta, beidzot ar kāju slaukāmo pie durvīm, būtu viņa personīgais īpašums.
Mūns nicīgi pastiepa apakšlūpu.
— Nesaki vis, — Lesters pazina inspektora aizspriedumus pret privātdetektīviem. — Strādājam pēc jaunām metodēm. Nāc apskaties, — viņš ieķērās Mūnam elkonī.