Mūns pašūpoja galvu:
— Citreiz varbūt, pašlaik steidzos.
— Tātad uz kara takas! Kuram tad taisies nodīrāt skalpu? — Lesters smējās. — Bet iegriezies gan, neaizmirsti vecos paziņas!
Ēģiptietis dzīvoja kolonijā, kas īsā laikā bija radusies Vonemeikera debesskrāpja paspārnē. Izdomas ziņā kolonijas cēlāji neatpalika no veikala arhitektiem. Par būvmateriāliem te kalpoja vecas kastes, degvielas mucas, papes gabali. Kādu mitekli greznoja uzraksts «Lo- lilarda cigāri — labākie pasaulē», uz kāda cita sienas rotaļājās Garoila firmas delfīns. Visgleznainākais Mū- nam likās vecmodīgs autobuss bez motora un šasijas, kurā, spriežot pēc balsu kņadas, tagad mitinājās tikpat daudz iedzīvotāju, cik tajā kādreiz braucis pasažieru.
Ahmeds el Vaadi nebija mājās. Inspektors nikni pagrūda durvis. Tās nebija aizslēgtas.
— Tā vien šķiet, ka aizlaidies, tāpēc arī durvis atstātas vaļā.
— Manuprāt, viņam vienkārši nav ko baidīties no zagļiem, — Deilijs iebilda, aplūkodams nabadzīgo iedzīvi. Izbalējis, mušu aptraipīts krāsains foto, uz kura bija redzams akrobāts zem cirka jumola, un no žurnāla izgrieztā Nasera ģīmetne — lūk, vienīgais telpas izdaiļojums.
— Droši vien kāds no tiem ēģiptiešu nacionālistiem, — Mūns norūca. — No tādiem fanātiķiem pašu velnu var sagaidīt.
Būdas pārmeklēšana nedeva rezultātus. Atlika vienīgi izsaukt slepenos un izlikt slazdus. Lai cik ļoti Mūnam gribējās personīgi uzlikt ēģiptietim roku važas, vajadzēja apbruņoties ar pacietību …
Operatīvajā apspriedē kā pirmais runāja Uailders.
— Līķa sekcija pilnīgi apstiprinājusi manus slēdzienus, — ārsts ziņoja. — Lode raidīta horizontāli, izgājusi cauri kreisajam sirds kambarim. Šāviena brīdī gan Smiss, gan slepkava stāvēj uši. Nekādās varmacī- bas pēdas uz miesas nav atrastas.
— Ieroča sistēma?
Jaunais, švītīgais ieroču eksperts paraustīja plecus.
_— Lode deformējusies, atsitoties pret ribu. Pagaidām varu pateikt tikai to, ka ierocis nav mūsu ražojums. Būs nepieciešama konsultācija.,.
— Jūsu karla, Grehem! Nodemonstrejiet savu kolekciju! Droši vien jau turat slepkavu aiz rokas?
— Tikai aiz pirkstiem! — fotogrāfs iesmējās.
Grehems ar manāmu baudu izlika uz galda fotogrāfijas.
— Šie nospiedumi pieder Smisam, — viņš pabīdīja ar delnu kaudzīti sāņus. — Lūk, pārējie. Nr. 1 — pirksti uz avīzes, visi pieci, līnijas neskaidras. Nr. 2 — labās rokas īkšķis uz pelnu trauka, domājams, ka to atstājusi sieviete. Un visbeidzot Nr. 3 — neapšaubāmi vīrieša pirksti, atrasti uz loga roktura.
— Uz roktura? — Viloubleiks iesaucās. — Tas taču ļoti svarīgi.
Mūns piekrītoši pamāja:
— Protams. Tas nozīmē, kāds vēlāk aizvēris logu. Tagad varam konstruēt aptuvenu notikumu norisi. Šis austrumnieks iekļuva dzīvoklī pa atvērtu logu no jumta. Smiss mazgājās zem dušas. Izdzirdējis troksni, ar lielu skubu paķēra rītasvārkus un izskrēja no vannas istabas…
— Tāpēc rītasvārki uzģērbti ačgārni! — Deilijs iestarpināja. — Ja zini, ka dzīvokli esi viens un pēkšņi atskan soļi, tad nav jābrīnās, ka aizmirstas, kur labā un kur kreisā puse.
— Jādomā, ka ēģiptietis ieradās ar nodomu izrēķināties ar Smisu, — Mūns turpināja. — Ļoti iespējams, ka tam kāds sakars ar šo mīklaino sludinājumu. Sekoja strīds, šāviens, slepkava aizbēga, aizcirzdams durvis …
— Un kā tad ar Šipa garāžu? — vaicāja Torents. -— Vārti taču bija vaļā?
— Paldies par aizrādījumu, Torent, bet varat neuztraukties. Manā hipotēzē arī garāžai ierādīta pienācīga vieta. Skaidrs, ka darba biedri nedrīkstēja redzēt ēģiptieti izejam no nama, citādi rastos aizdomas. Tāpēc viņš caur garāžu izgāja uz Kapsētas ielu. Šips gan pārliecināts, ka iepriekšējā vakarā noslēdzis durvis, bet, manuprāt, galons stipra portera ļauj par to šaubīties …
Viloubleiks pacēla roku:
— Kā būtu, Mūn, ja mēs vēlreiz izmēģinātu laimi ar lieciniekiem?
— Vai ir vērts? Siem galvā vienīgi krievu pavadonis.
Iestājās klusums. Pēc brīža atskanēja Bedstrepa monotonā balss:
— Starp citu, man izdevies uzzināt, ka sludinājumu par Ēģiptes sfinksu devis kāds Botlmeikers.
— Un to jūs sakāt tikai tagad! — seržants neizturēja. — Ja man būtu kāda teikšana, es šodien pat atņemtu jums pavalstniecību un taisnā ceļā izraidītu jūs uz jūsu Grenlandi.
— Uz Zviedriju, — Bedstreps pārlaboja nesatricināma mierā.
— Kaut vai uz Polinēziju! Ar jūsu temperamentu var strādāt par policistu tikai pie eskimosiem.
— Es gaidīju, kamēr būs izteikušies pārējie.
— Botlmeikers! … — Torents domīgi teica. — Smalki gan viņš mūs apveda ap stūri.
— Ek, būtu es to agrāk zinājis! — Mūns noplātīja rokas. — Mans vienīgais ierocis bija Srnisa dzīvoklī atrastā vizītkarte. Ja Botlmeikers tiešām līdzvainīgs slepkavībā, būs grūti atrast pierādījumus. Žēl, tagad viņš ir brīdināts.
— Jūsu vietā es viņu vēlreiz paņemtu priekšā, — Viloubleiks ieteica.
— Vispirms jātiek galā ar ēģiptieti. Es allaž turos pie Napoleona principa …
— Kas par Napoleonu? — Torents vaicāja.
— Franču karavadonis. Ja viņam bija vairaki pretinieki, viņš vispirms raidīja visus savus spēkus tai virzienā, kur vislielākās izredzes uzvarēt.
Patiesībā Napoleona princips kalpoja Mūnam par attaisnojumu tam, ka viņš nespēja vienlaicīgi risināt vairākus pavedienus. Apzinādamies, ka nav nekāds ģēnijs, Mūns vadījās pēc vienkāršas, bet drošas metodes — izsekot katram pavedienam pēc kārtas. Ačgārnie cits pēc cita tika atmesti, kamēr palika pēdējais — vienīgi pareizais. Šoreiz Mūns bija pārliecināts,
ka pareizais jau tikpat kā rokā. It kā rezumēdams visu iepriekš teikto, viņš atkārtoja: