Runcis Silijs, ieraudzījis ienākam Mūnu, katram gadījumam palīda zem dīvāna.
Tikko Mūns apsēdās, Deilijs iesaucās:
— Piecelties, džentlmeņi, prese nāk.
— Brīvi, seržant! Kas ir, inspektor, vai slepkava jau noķerts? Lieliski… Pirmajai reizei man pietiks ar divsimt rindiņām… Cik saprotu, aina ir šāda… — runājot Trolops drudžaini rakstīja savā bloknotā. — Kā viņu sauca, Ahrned… Kā to raksta? Vaadi… Velns, tinte izbeigusies. Vai drīkst palūgt jūsu pildspalvu, inspektor?… Bijušais akrobāts? Tā ir detaļa… Nacionālists? Oho!… Paldies, inspektor…
— Uz kurieni tik pēkšņi?
— Uz biržu. Man vēl kaut kas padomā.
— Uz biržu? — Viloubleika galva parādījās virs avīzes malas. — Ja ar «Apvienoto tēraudu» kaut kas grozīsies, padodiet ziņu.
— Norunāts!
Savā kabinetā Mūns pēc iespējas ērtāk iekārtojās krēslā, aizkūpināja cigāru un apsvēra pratināšanas plānu.
Ahmedu el Vaadi ieveda policists. Izbēgt no pārvaldes tik un tā nevarētu. Ierocis, ko policists turēja rokā, kalpoja vienīgi iebiedēšanai.
Ēģiptietim mugurā bija ar asfaltu notriepts virsvalks. Olīvkrāsas sejā atspoguļojās neslēptas bailes. Tikko Mūns pamāja apsēsties, ēģiptietis, kā šāviena ķerts, saļima krēslā.
Mūns tīšu prātu klusēja. Arī tas bija līdzeklis, kā satraukt apcietināto, sajaukt viņa domas.
— Dzert, — pēkšņi atskanēja ēģiptieša aizsmakusi balss, un viņa tumšā roka sniedzās pēc ūdens karafes.
— Te nav kafejnīca, mans mīļais. Vispirms pastāstīsi, ko darīji 4. oktobra rītā. Dzert dabūsi pēc tam.
— Es nekā nedarīju.
— Nekā? Tikai miroņi nekā nedara. Es gaidu. Tātad … 4. oktobrī…
— Es piecēlos… piecēlos, kā parasti, puspiecos… sešos biju darbā … sešos, kā parasti… pec tam strādāju, kā parasti …
— Viss kā parasti?
— Jā, viss ka parasti.
— Un tu pat nenojauti, ka pusdeviņos notiks kas neparasts?
— Nezināju, goda vārds, nezināju. Tas nāca tik pēkšņi. Atskrēja zēns ar avīzēm, mēs nopirkām …
— Skaidrs. Izlasījis sludinājumu, nolēmi rīkoties.
— Sludinājumu?
— Ēģiptes sfinksa sākusi runāt! — Mūns it kā izšāva vārdus. — Un tagad sāksi runāt tu.
— Sfinksa?… Nē, zēns taču sauca «Sputņiks! Sputņiks!», par kaut kādu krievu mēnesi… Džons sāka lasīt, neviens nestrādāja, un es nolēmu kādu glāzīti tepat uz stūra …
— Tu nebiji dzertuvē.
— Kā jūs to zināt? Es gribēju, bet…
— Mēs visu zinām. Līdz stūrim tu tiki gan, bet ne tālāk. Tu uzrāpies lielajā ozolā pie kapsētas, gaisa akrobātam tas ir tīrais nieks, nokļuvi uz tuvākā jumta, aizlavījies līdz Smisa namam. Jau agrāk biji ievērojis, ka logs vaļā. Ieķēries ar rokām jumta izcilnī, iešūpojies un ielēci Smisa istabā. Veikli izdomāts, visi lūkojās avīzē, gar tevi nevienam nebija daļas…
— Nē, nē, viss bija citādi …
— Citādi? Nu tad stāsti savu pasaciņu. Pacietības man pietiek.
Ahmeds el Vaadi bija gatavs apzvērēt, ka patiešām gājis uz dzertuvi. Bet uz stūra viņu apstādinājis nepazīstams vīrietis un palūdzis aiznest uz pastu vēstuli, par ko iedevis dolāru. Pēc ilgas meklēšanas Ahmeds atradis pasta nodaļu. Atceļš licies pārāk tāls, slāpes pārak lielas, kabatā bijis dolārs, un viņš iegriezies tuva- kajā bārā. Un palicis tur līdz pat slēgšanai.
Mūns nebija gaidījis, ka ēģiptietis sāks melst tādus niekus. Viņš pamāja seržantam. Pārmaiņus, neļaujot ēģiptietim atjēgties, viņi to apbēra ar jautājumiem. Tie sekoja cits aiz cita, bez pārtraukuma, bez šķietamas sakarības.
— Kāpēc viņš lūdza aiznest vēstuli uz pastu? To taču varēja iemest pastkastītē.
— Viņš teica, ka tā esot steidzama, bet no pastkastītes izņem tikai pēc divām stundām.
— Kādā bārā tu iegriezies, nākot no pasta?
— Nosaukumu nezinu …
— Vai cilvēks, kas iedeva vēstuli, bija ārzemnieks?
— Nē … Dodiet padzerties!
— Nupat sacīji, ka neatceries, kāds viņš izskatījās.
— Sīkumos … Blonds, liela auguma.
— Cik marku bija uz vēstules?
— Neatceros, liekas, viena .. . Dzert! …
— Kādā ielā atradās bārs, kur tu iegriezies ceļā uz pastu?
— Nē, tas bija pēc tam …
•— Vienalga. Atbildi uz jautājumu!
— Ielu nezinu. Pēc darba braucu parasti ar pazemes vilcienu tieši uz mājām, tāpēc apkaimi nepazīstu.
— Bet ceļu uz pastu tomēr atradi?
— Pajautāju garāmgājējiem … Dodiet dzert!
— Kā sauc bāru — neatceries, kādā ielā — nezini, kur vakar dzēri — neatceries, cik marku — nezini. Izbeidz šīs arābu pasaciņas. Es netaisos ar tevi noņemties 1001 nakti.
— Allahs mans liecinieks, es nemeloju … Dodiet man dzert!
— Labi. Pēdējais jautājums — kam bija adresēta vēstule?
Mūns nez kādēļ bija pārliecināts, ka ēģiptietis minēs pirmo pagadījušos vārdu, bet saņēma to pašu vientiesīgo atbildi.
— Nezinu …
— Ja pats esi muļķis, vismaz neuzskati mūs par tādiem. Visu ko var aizmirst, bet nezināt, kas rakstīts
uz vēstules, par kuras nogādāšanu tevi aplaimoja ar dolāru? Blēņas! Pieņemsim, ka tu esi idiots. Bet akls tu taču neesi?
— Es neesmu akls … Neprotu lasīt… Dodiet beidzot dzert!…
— Uzgaidīsi!
Pratināšanas nesaudzīgā krustuguns un slāpes noveda ēģiptieti līdz izmisumam.
— Nezinu, nezinu!… Neatceros!… Es vairāk nevaru …
Ar vienu lēcienu viņš atradās pie galda. Policists, kas līdz šim bija sēdējis nekustīgi kā piemineklis, negaidīti veikli aizgrieza viņam rokas aiz muguras. Ēģiptietis ievaidējās, bet karafi no pirkstiem neizlaida.
— Viss kārtībā! Lai dzer, lieciet viņu mierā, — Mūns pavēlēja.
Policists apsēdās un atkal sastinga.
Ļāvis ēģiptietim iztukšot karafi un ar automātisku kustību noslaucīt aplieto kreklu, Mūns ierunājās negaidīti laipni: