— Nu labi, tu esi mani pārliecinājis. Paraksti šo protokolu un vari doties, kur gribi.
Uztriepis dažas rindas, Mūns piebīdīja ēģiptietim lapu kopā ar savu pildspalvu.
— Vari nebažīties, tā ir tīra formalitāte.
Pāri arāba plecam Deilijs ielūkojās tekstā. «Es, Ahmeds el Vaadi, atzīstos, ka esmu nogalinājis Džonu Džordžu Smisu aiz šādiem…» Aizturējis elpu, seržants raudzījās uz arāba pirkstiem. Tie drebēja ne vairāk kā parasti, sejā bija tā pati izmisīgā un reizē trulā izteiksme. Neizlasījis tekstu, Ahmeds el Vaadi parakstījās. Arābu burtiem!
— Nulle—viens mums par sliktu! — Deilijs ierunājās.
— Nekas, spēle tikai sākas, — Mūns atsaucās un zīmīgi norādīja Deilijam uz pildspalvu. Pirkstu nospiedumus varēja gan noņemt bez šīs viltības, bet tad izzustu pārsteiguma moments. Pratināšanai ir līdzība ar kāršu spēli. Parādiet trumpi tai mirklī, kad pretinieks to vismazāk gaida — un uzvara jums nodrošināta.
Deilijs saudzīgi satvēra pildspalvu un, turēdams aiz paša uzgaļa, aiznesa Grehemam.
Ēģiptietis neievēroja šo izdarību. Viņš sēdēja sadū- dzis, nokārtu galvu, ievilcies sevī kā gliemezis gliemežnīcā.
Mūna balss lika viņam satrūkties.
— Nu, ja tev spēlīte nav vēl apnikusi, sāksim nc gala …
— Jūs solījāt atbrīvot mani.
— Vai tiešām tu esi tāds idiots? Biju par tevi labākās domās. Pēc tam, kad tu tik veikli izrēķinājies ar Smisu …
— Nekādu Smisu nepazīstu .., Nekā nezinu … Es jau stāstīju …
— Nu, tad stāsti vēlreiz. No paša gala!
Mūns cerēja, ka Vaadi sapīsies savos izdomājumos, bet nekā. Vārdu pa vārdam, kā labi iemācītu lomu, ēģiptietis atkārtoja agrākos apgalvojumus. Šoreiz viņš noteikti paziņoja, ka uz aploksnes bijusi viena marka — ar zemeslodes attēlu.
'— Tātad iznāk, ka tu plostoji divas dienas. Vai tas tev bieži gadās?
'— Kopš lauzu roku, cirkā vairs nevaru strādāt. Bet nekā cita neprotu. Ko iesāksi svešā zemē? Sakrāt naudu atpakaļceļam nekādi neizdodas. Nekā man nevajag, tikai nokļūt mājās. Tur man …
Pratināšanu pārtrauca telefona zvans.
— Jā! — Mūns īgni iekliedza klausulē. — Jūs, Gre- hem? Nu, vai šoreiz turat vainīgo aiz pirkstiem?
— Un kā vēl! Nospiedumi pilnīgi sakrīt.
— Bez jokiem? Ar ko sakrīt?
— Ar trešo numuru uz loga roktura. Tūdaļ atnesīšu fotogrāfijas salīdzināšanai.
Mūns lēnām nolika klausuli un pievērsās ēģiptietim:
— Apsveicu! Tava dziesmiņa izdziedātai
Durvīs parādījās Nisona galva.
— Misis Lanovera draud pārsprāgt… Cik ilgi viņai vēl likšot gaidīt?
Nostādījis ēģiptieti istabas vidū starp Torentu un Diku, Mūns pamāja policistam:
— Sauc!
Šoreiz misis Lanovera bija savā labākajā tērpā, kurā, ņemot vērā miesas apmērus, droši vien ieguldīti vismaz mēneša ienākumi no mēbelētām istabām.
— Prieks jūs redzēt, inspektor. Kāpēc jūs man tūlīt neteicāt? Tas ir nejauki no jūsu puses … Es …
— Kas?
— Ka jusu krustmāte ir mana laba paziņa… Man …
Mūns saviebās kā pacients pie zobārsta. Tā tikai trūka — krustmāte Rollija, kuras mīļākā izprieca rīkot spiritiskus seansus garu izsaukšanai.
— Ļoti patīkami, misis Lanovera, no jums pašlaik daudz kas atkarīgs. Lūgšu jūs koncentrēties un nedomāt ne par ko citu! Jums jāuzrāda cilvēks, ko redzējāt uz jumta.
— Ak tad noķērāt gan, es vēl pirmīt teicu Kolumbai, ka bez manis jums viņu nenoķert… Kur viņš ir, parādiet man šo nelieti! …
— Nē, mēs gribam, lai jūs parādītu. Kurš no šiem trim?
— No šiem? — misis Lanovera nopētīja visus trīs pēc kārtas, tad nicīgi pagrieza muguru. — Sie? Nevienu citu jūs nenoķērāt?
— Ieskatieties ciešāk, varbūt šis? — Mūns neizturēja.
— Šis? Vai jums prāts, tad jau drīzāk tas tur! — un misis Lanovera iegrūda Dikam ar pirkstu pakrūtē.
— Vai es izskatos pēc slepkavas? — radists nosmējās.
— Kāpēc gan ne? Es zinu vienu, pēc paskata tīrais eņģelis, bet noindēja sievu un četrus bērnus un pec tam pats izlēca no trīsdesmit un kāda tur stāva. Tads kā jūs spējīgs pat četras sievas nosist…
Mūna pacietība bija gala.
— Es iesaku nepļāpāt, bet pildīt savu pienākumu. Pazīstat? — viņš sagrāba arabu aiz pleciem un pagrieza pret Lanoveru.
— Pazīstu, kā varu teikt, ka nepazīstu, ja viņš stāv man deguna priekšā, bet uz jumta bija cits, vai tad tiešām nepratīšu atšķirt pieklājīgu cilvēku no kāda tur skrandaina ārzemnieka, tas uz jumta bija vismaz pieklājīgi ģērbts …
— Pirmo reizi jūs teicāt, ka ārieni neatminaties.
— Daudz ko es teicu, toreiz neatcerējos, bet tagad, lūk, atceros … Domāju, jūs to cilvēku esat noķēruši, bet jūs man kaut kādu ķīnieti grūžat pie deguna …
— Misis Lanovera, es jūs brīdinu! Mums ir neapgāžami pierādījumi!
— Zināt ko, inspektor, kas redzēja viņu uz jumta — jūs vai es? Ja jūs, tad tieciet paši galā, man diezgan rūpju ar saviem īrniekiem! — un misis Lanovera pagriezās uz durvīm ar tādu sejas izteiksmi kā uzvarētāja, kas atstājusi aiz sevis līķiem nosētu lauku. Uz sliekšņa viņa apstājās:
— Jā, pavisam aizmirsu, mana draudzene Rollija ielūdz jūs uz spiritisku seansu, mēs lūkosim izsaukt Smisa garu un es …
— Pasakiet manai krustmātei, lai labāk izsauc psihiatru!
— Ar jums es nemaz nerunāju, Rollija jau brīdināja mani, jūs esot tāds bezdievis, ka ne tikai radītājam, bet pat gariem neticat. Es griežos pie jums, jaunais cilvēk, jā, jā, pie jums! — skaidrības labad misis Lanovera izstiepa pirkstu pret Deiliju. — Jūs izskatāties tāds prātīgāks. Katru piektdienu pulcējamies manā dzīvoklī, mums vajadzīgs cilvēks, kas personīgi redzējis Smisu …
Tikko misis Lanovera bija izgājusi, ienāca Grehems. Viņa seja staroja kā svētku iluminācijā. Vienā rokā viņš nesa pildspalvu, otrā fotogrāfijas. Mūns ieskatījās — pirkstu nospiedumi abos uzņēmumos saskanēja līdz pēdējam sīkumam.