Mūns pagriezās pret ēģiptieti:
— Papriecājies nu par savu parakstu!
Viņš nosvieda fotogrāfijas uz galda.
— Parakstu? — Ahmeds el Vaadi izlikās nekā nesaprotam.
— Jā, parakstu, ko tu atstāji uz loga roktura Smisa dzīvoklī. Skaties!
Ahmeds el Vaadi automātiski izstiepa roku. To pašu, kas bija turējusi pildspalvu. Un uz šīs rokas Alūns ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam pietvīkt dusmās. Uzmetis Grehemam iznīcinošu skatienu, Mūns kliedza:
— Izvediet viņu!
Policists izkustējās no sastinguma. Veikli saslēdzis važas, pieķēdēja apcietināto pie savas rokas un izvilka laukā no istabas.
— Kas ir? — Grehems izbrīnījies jautāja. — Vai nospiedumi…
— Jums var vienīgi uzticēt noņemt pirkstu nospiedumus krustmātes Rollijas gariem! Nekam labākam jūs nederat! — Mūns šķendējās, bāzdams fotogrāfiju Grehemam pie paša deguna. — Šo īkšķi jūs atradāt uz manas pildspalvas?!
— Jā, bet es nesaprotu …
— Vai neredzējāt, ka nolādētajam arābam uz īkšķa ir asfalta plankums?! … Es to diemžēl arī tikai nupat ievēroju … Bet tagad apskatiet labāk savu idiotisko fotogrāfiju!
Grehems un Deilijs noliecās pār uzņēmumu. Plankumam vajadzēja izskatīties kā tumšam traipam, bet nekā tamlīdzīga. Tikai tīras līnijas.
Mīklu izdevās atrisināt, kad Grehems aizskrēja uz laboratoriju un pēc brīža atgriezās ar citām fotogrāfijām.
Izrādījās, ka uz pildspalvas bijuši trīs cilvēku pirkstu nospiedumi. Tūdaļ atradis to, kas sakrita ar nospiedumu uz loga roktura, Grehems uzvaras skurbumā nebija pievērsis pienācīgas uzmanības citiem. Vienu bija atstājis pildspalvas īpašnieks — Mūns. Otrais piederēja ēģiptietim — to nepārprotami apliecināja melnais aplis pirksta vidū. Koncentriskās līnijas stipri atšķīrās no tām, kas atrastas Smisa dzīvoklī. Bet trešais?
Pēkšņi Grehems iesita sev pa pieri.
— Inspektor! Tā taču negaidīta veiksme! Par cik nospiedumi absolūti sakrīt, tā pati persona, kas aizvērusi Smisa logu, šodien turējusi jūsu pildspalvu! Pildspalva palīdz atklāt slepkavu!
— Pārdodiet šo teikumu Trolopam! — Deilijs pasmīnēja. — Noderēs par virsrakstu. Starp citu, viņš pirmīt rakstīja ar inspektora pildspalvu. Bet tas pierāda tikai to …
— Nolādēts! — Mūns Jāva vaļu niknumam. — Kur jūsu acis, Deilij? Kāpēc ļāvāt viņam Smisa dzīvoklī visur bāzt savas ķepas?!
Labu brīdi valdīja klusums.
— Kas ir, Deiiij, vajadzēs pārvilkt svītru. Lanovera viņu nav pazinusi, pirkstu nospiedumi nesakrīt. Visa ēka sagāžas. Viņa «nezinu» var izskaidrot pavisam vienkārši — cilvēks neprot lasīt. Un šis te, — Muns norādīja uz tukšo karafi, — pierāda, ka vismaz vienā punktā viņš nav melojis. Tādas kolosālas paģiras nevar notēlot.
— Atkrīt vēl kaut kas.
— Proti?
— Ja viņš nemāk lasīt, tad nespēja arī izlasīt sludinājumu. Avīze, kuru atradām Smisa dzīvoklī, piede- rejusi kādam citam …
— Pieņemsim. Bet kas tas par mīklainu tipu, kas nez kādēļ pats nevar iemest aploksni vēstuļu kastīte? Šis arābs, manuprāt, tomēr stāsta pasakas. Paturēt viņu šeit diemžēl nevaru, trūkst pierādījumu. Nav arī vērts. Izlaidīsim no krātiņa, bet no acīm neizlaidīsim. Esmu gatavs saderēt, ka tas atmaksāsies.
— Pieņemu derības.
— Kur jums pēkšņi tāda pārliecība radusies, seržant?
— Kāpēc pēkšņi? Jau no sāktā gala zināju, ka viņš nav Smisa slepkava, tas ir, no tā brīža, kad viņu apcietināja. Gribēju tikai pārliecināties.
— Zinājāt? No kurienes? Varbūt viņš pats atklājis jums šo patiesību? — Mūns pazobojās.
— Viņš ne, bet cigarete. Viņš taču nesmēķē.. Kur nu vēl «Simon Arzt»!
Slepkavība Van Strātena ielā saistīja publikas uzmanību ar savu noslēpumainību. Jo vairāk tāpēc, ka Smisa ģīmetnes publicēšana un lūgums sniegt ziņas par viņa personību, nodarbošanos, veikalnieciskajiem un privātajiem sakariem palika bez atbalss.
Kopš sāka pieminēt Mūna vārdu sakarā ar «Nāvi zem dušas» (tā slepkavību bija nosaukusi visvairāk izplatītā avīze), vēstuļu plūdi atjaunojās. Pa lielākai tiesai tie bija vecvecie draudi izrēķināties par Frenka Velingtona slepkavu apcietināšanu. Mūnam pārmeta, ka viņš spējīgs vajāt tikai godīgus ļaudis, kuri aizstāvējuši baltās sievietes godu un nedomā slēpties no sabiedrības, kas tos visnotaj atbalsta, bet, kad jāķer īsti noziedznieki, tad rokas kabatās.
Taču starp visām šīm lamu vēstulēm atradās viena ar gluži citu saturu. Bez uzrunas un nosūtītāja vārda, nodrukāta uz rakstāmmašīnas:
«Jūs esat nonākuši strupceļā. «Srnisa» slepkavas meklējami pavisam citur. Pārlasiet pēdējā laika politiskās prāvas, tur jūs atradīsiet pavedienu. Jūsu labvēlis.»
Savāda vēstule. Izsmiekls vai nopietnība? Un ko nozīmē pēdiņas? Vai to, ka Smiss patiesībā saucās citādi?
Muns paraustīja plecus un ņēmās šķirstīt rīta avīzes. Sputņika izraisītā polemika turpinājās …
Apgalvojums, ka pavadoņa raķetes īstenībā konstruējuši vācu zinātnieki, esot smieklīgs. Tādā gadījumā mums jau sen vajadzēja tādu palaist — pie mums taču strādā pats fon Verners, lidojošo šāviņu radītājs… Izrādās, ka krievi ar viņiem piemītošo aziātisko viltību izlietojuši vāciešus dumu aizsegam. Kamēr tie Sočos knibinājušies ap mazsvarīgām problēmām, krievi pilnīgā slepenībā strādājuši Sibīrijā. Sī slepenība ir vairāk nekā aizdomīga … Pietiek atcerēties Rotbahus, kuriem nesen piespriests nāves sods par raķešu noslēpuma nodošanu krieviem … Bez Rot- bahu nodevības krieviem nebūtu nekāda sputņika … Tālāk bija lasāma ziņa, ka nodibināts totalizators «Sputņiks». Princips tas pats, kas beisbola totalizatoram — tur jāuzmin maču rezultāti, te diena, kad pavadonis nogāzīsies no orbītas. Tie, kuru minējums nebūs pareizs, zaudē savas iemaksas. Daļu no zaudētajām summām iegūs laimīgie uzminētāji, pārējo nacionālais mākslīgo pavadoņu fonds. Avīze aicināja lasītājus ieguldīt brīvo naudu šajā patriotiskajā pasākumā.