— Paldies! — Mūns norūca un nometa laikrakstu.
Pārvaldē viņu sagaidīja Deilijs.
— Vai lasījāt jaunumu šīsdienas avīzē, inspektor? — seržants apvaicājās.
— Par to, ka krievi nozaguši no mums sputņika projektu? — Torents iejaucās sarunā.
— Varat saukt viņus pie atbildības! — Deilijs pasmīnēja, — zagļu tvarstīšana ir jūsu specialitāte, To- rent.
— Sveiki, zēni! — šai brīdī atskanēja Viloubleika balss. Viņš izskatījās kā cilvēks, kuram laimīgi izrauts sastrutojis zobs. — Varat apsveikt! No «Apvienotā tērauda» esmu laimīgi ticis vaļā! — Viloubleiks paziņoja, līdz ar to pirmo reizi publiski atzīdams, ka viņam tādas akcijas bijušas.
— Pārdevāt?
— Pārdevu un ieguldīju sputņika totalizatorā… Tā, lūk, zēni! .. . Spēlēju uz visu!
— Man arī bija tāds nodoms, — Torents teica. — Galu galā patriotisks pasākums, un laimēt arī var veselu žūksni, tikai nezināju, kādu dienu minēt. Vieni saka, ka sputņiks nogāzīsies kuru katru brīdi, citi …
— Sputņikam jānogāžas otrajā novembrī, ne agrāk, ne vēlāk, — Viloubleiks izsaucās.
— Ja nemaldos, tā ir jūsu dzimšanas diena, Vilou- bleik?
— Tieši ta, un tapec, ne mirkli nevilcinādamies, ierakstīju totalizatora blankā šo datumu. Sī diena man vienmēr nesusi laimi, redzēsiet, nesīs arī šoreiz!
— Ko jūs, Deilij, pirmīt gribējāt sacīt par šīsdienas avīzi? — Mūns atcerējās.
— Atkal tas pats noslēpumainais sludinājums par Ēģiptes sfinksu, — Deilijs teica. — Gribētos zināt, kas aiz tā slēpjas.
— Un kā ar Botlmeikeru? — Viloubleiks apvaicājās. — Cik atceros, Bedstreps noskaidroja, ka sludinājumu devis viņš …
— Botlmeikers apgalvo, ka nekādu sludinājumu viņš neesot devis. Atskaitot viņa vizītkarti Smisa kabatas portfelī, mums nav neviena pieturas punkta…— Mūns noplātīja rokas.
— Izredzes nav spožas. — Torents pašūpoja galvu.
— Apmēram tādas pašas, kā Viloubleikam laimēt totalizatorā!
— Deilij, lūgšu iztikt bez muļķīgiem jokiem! — Viloubleiks noskaitās.
Vārdu apmaiņu pārtrauca mis B ierašanās. Kopš viņa strādāja laboratorijā B, meiteni dēvēja tikai šajā iesaukā. Mis B bija pilnīgs pretstats Mardžorijai. Lietišķais baltais uzsvārcis un ķimikālijām notraipītie pirksti nespēja noslēpt viņas pārlieku sievišķīgo būtību, kas izpaudās koķetīgi sacirtotajos matos, spilgti lakotajos nagos un košajās lūpās.
— Ko es redzu! Mūsu apburošā mis B! — Deilijs iesaucās. — Vai atnesāt kādu analīzi?
— Jūsu smadzeņu analīzi, Deilij. Atskaitot gaisu un skaidas, nekas nav atrasts … Es atnācu pēc komplimenta.
— Sakarā ar jauno frizūru? Vai tā gadījumā nesaucas «Aita meklē cirpēju», — Deilijs ķircinājās.
— Nē, sakarā ar manu jauno lūpu krāsu. Inspektor Mūn, komplimentu gaidu tieši no jums.
— No manis? Ja mana sieva lietotu to pašu, es tūlīt pieprasītu šķiršanos, — Mūns norūca.
— Paldies dievam, neesmu jūsu sieva. Jūs esat nepateicīgs. Ja nekrāsotu lūpas, ne es, ne jūs nekad neuzzinātu …
— Ko tad?
— To, ka īsi pirms slepkavības pie Smisa ciemojusies kāda sieviete!
— Nekā nesaprotu: Lūpu krāsa? Sieviete?
— Pelnu traukā Smisa dzīvoklī jūs atradāt divus cigarešu galus, vai ne?
— Abi diemžēl «Cesterfīlda» markas, — Deilijs atsaucās inspektora vietā.
— Uz vienas konstatēju mikroskopiskas pēdas. Analīze parādīja, ka tās nav ēdiena atliekas. Tā arī nevarēja būt lūpu krāsa, jo visiem līdz šim zināmiem lūpu zīmuļiem ir gluži cits, pa lielākai daļai organisks sastāvs. Vakar nopirku tikko izlaisto Brūka sintētisko lūpu krāsu. Nez kādēļ atcerējos pēdas uz cigaretes. Šodien iztaisīju analīzi — sastāvs tas pats!
Sis atklājums uzmundrināja Mūnu.
— Mums tagad ir ķēde ar četriem locekļiem, — viņš sparīgi teica. — Pirmais — sievietes fotogrāfija, kuru atradām Smisa kabatas portfelī. Otrais — Smisa dzīvoklī atrastā matu sprādze. Trešais — pirksta nospiedums uz pelnu trauka. Grehems pieļāva, ka to, spriežot pēc izmēriem, atstājusi sieviete. Lūpu krāsa uz cigaretes bija pēdējais iztrūkstošais loceklis, tieši tas, aiz kura var izvilkt visu ķēdi…
— Ķēde ir, bet kur paliek enkurs? Ka neiznāk tāpat kā ar ēģiptieti —- vilkām, vilkām, bet ķēdes galā tukša pudele.
— Enkurs? — Mūns kādu brīdi domāja. — Ir enkurs! Sieviete, kas smēķējusi, sieviete, kas pazaudējusi sprādzi un sieviete uz fotogrāfijas ir viena un tā pati. Gatavs saderēt, ka pie Smisa toreiz ciemojusies tieši viņa un varbūt ne tikai ciemojusies, bet arī nogalinājusi.
— Kāpēc jums tā liekas? — Torents teica, — var būt arī trīs dažādas personas….
— Tūlīt!
Muns izņēma no seifa aploksnes ar fotogrāfiju un matu sprādzi.
— Apskatieties, tā ir… īpatnēja sprādze. Manai Džīnai, piemēram, tāda nekad nav bijusi. Cik saprotu no sieviešu būšanām, tā piederas tieši pie uzkrītošās frizūras, ko redzam attēlā. Tas būtu pirmais pierādījums. Otrais — jūs paši nupat pārliecinājāties, kas tā par lūpu krāsu. Lūpas izskatās kā pārklātas ar automobiļa laku. Pieklājīgā sieviete justos neērti, bet šī te — es secinu pēc ģīmetnes — droši vien … lieto tieši … kā viņu tur sauca? …
— Brūka sintētiskā lūpu krāsa … iezīmē kosmisku laikmetu kosmētikā! — Deilijs noskandēja, atcerējies sludinājumu.
— Jūsu kosmētiski frizieriskā psiholoģija mani ne visai pārliecina, — Viloubleiks pašūpoja galvu.