— Kas? Mūns? — klausulē atskanēja policijas ārsta samtainā balss. — Zināt, inspektor, jūs iztraucējāt mani vislabākajā pokera partijā. Man tādas kārtis rokā!
Mūns pārtrauca viņu un īsumā izklāstīja lietas būtību. Omulīgā intonācija ārsta balsī tūdaļ izzuda.
— Tā, tā . .. Noslāpšana, krampji, vemšana? …
Šai brīdī kabinetā parādījās Sarkanā Krusta viri. Viņi ātri uzlika svešinieku uz nestuvēm un skriešus at- staja telpu.
Mūns pat nepaguva apvaicāties, uz kuru klīniku vedīs, jo ar nepacietību gaidīja ārsta slēdzienu.
— Nav ne mazāko šaubu, — mums ir darīšana ar saindēšanos. Visdrīzāk tā ir nikotīna inde vai kurāre. Vienīgais glābiņš tūdaļ nogādāt slimnīcā.
— Ir jau darīts.
— Tad atliek vienīgi lūgt dievu.
Dievu Mūns nelūdza. Kamēr Diks uzkopa istabu, inspektors, atbalstījis smago galvu plaukstās, neizkustējās no vietas. Viņš gaidīja zvanu no slimnīcas un tikmēr centās atsaukt atmiņā svešinieka ārieni. Viss bija risinājies tik ātri, ka viņš nespēja koncentrēties. Tikai pamazām atmiņā atausa dažas detaļas — lielas, fiziskā darba strādnieka rokas, parupja, bet godīga seja, universālveikalā pirktais uzvalks, kura izskats ļāva spriest, ka tas tikpat kā gluži jauns. Laikam labi
atalgots kvalificēts strādnieks vai pat meistars. Kāds viņam varēja būt sakars ar Smisu? Kāpēc viņš noindēts? Droši vien kaut ko zina par Smisa slepkavību. Bet izpļāpājies, ka taisās iet uz policiju, un pazudinājis sevi. Viņam piedāvāja glāzīti, un tā lieta bija darīta. Tas laikam noticis tieši pirms nāciena… Nu, jo labāk, būs vieglāk atrast tos, kas viņu noindējuši.
Arā sāka līt. Lietus troksnis plosīja nervus.
— Pagājusi jau pusstunda… Kāpēc viņi nezvana? …
— Varbūt klīnikas pārpildītas, — Diks nedroši minēja, kaut labi saprata, ka tik nopietnā gadījumā kungi izskalotu jebkurā vietā. Mūns uzgrieza Sarkanā Krusta numuru. Šoreiz atbildēja cita balss. Darbinieks nupat pārņēmis dežūru un nekā nezināja. Ātrās palīdzības brigāde, kas braukusi uz policiju, vēl nebija atgriezusies, laikam tiešā ceļa devusies pēc cita slimnieka. Mūns nolika klausuli un lūdza Diku apzvanīt visas tuvākās klīnikas.
Arā joprojām lija. Lai kur Diks apvaicājās, visur viņš saņēma noraidošas atbildes. Uzdevis Dikam turpināt aptauju, Mūns iespieda padusē avīžu komplektu un devās uz mājām. Palūdzis sievu uzvārīt stipru kafiju, viņš iegrima lasīšanā. Katru pusstundu zvanīja Dikam un ik reizi atgriezās pie laikrakstiem vēl drūmākā omā… No cigāra nobira balts pelnu stabiņš un uzkrita uz laikraksta. Noraušot to, inspektors ieraudzīja fotogrāfiju — vīrietis ar zvērestam paceltiem pirkstiem. No paraksta izrietēja, ka tas ir apsūdzības liecinieks Rotbahu prāvā, misters Spituels, attēlots tai brīdī, kad viņš apzvēr teikt patiesību un tikai patiesību. Uzņēmums bija diezgan neskaidrs, kā jau parasti avīzēs ar miljonu tirāžu, tomēr Spituela vaibsti likās tā kā pazīstami. «Kur viņš redzējis šo cilvēku? Kur?»
Mūns turpināja izklaidīgi šķirstīt avīzi. Kāda rotaļlietu firma dedzīgi reklamēja bērnu gaisa pistoles. Šis sludinājums atsauca atmiņā ieroču eksperta atzinumu un ierosināja Mūnā kādu domu. Viņš nolēma aprunāties ar profesoru Holmenu.
Mūns apstādināja liftu, bet ieraudzījis tajā kaimiņieni misis Hendersoni, tūdaļ aizcirta durvis. Kopš viņš bija apcietinājis nēģera studenta slepkavas, misis Hen- dersone aiz sašutuma pat ar Džinu vairs nesasveicinājās. Kāpdams augša, Mūns neviļus atcerējās čīkstošās kāpnes Van Strātena ielā 30. Piektajā stāvā dzīvoja Pets. Uz viņa durvīm nebija vizītkartes, bet to pilnīgi aizstāja drausmīga tabakas smaka, ko varēja sajust pa gabalu.
Profesors atvēra durvis, ģērbies rītasvārkos. Tiem vajadzēja pasargāt uzvalku no putekļiem, kuru profesora mazajā dzīvoklī bija vēl vairāk nekā grāmatu.
Pacienājis profesoru ar parasto puscigāru, Mūns parādīja krāsainas fotogrāfijas.
— Tie ir Smisa rītasvārki kopumā un detaļās, — viņš paskaidroja. — Mums likās, ka tas ir ēģiptiešu raksts. Patlaban pieļauju, ka esmu maldījies. Par laimi manā rīcībā ir jūsu enciklopēdiskās smadzenes. Sakiet, profesor, kas tas par velna musturu?
— Jūs pārspīlējat, inspektor, — un profesors ņēmās pētīt fotogrāfijas1 — Man liekas, ka pārāk tālu no patiesības nebijāt. Ēģiptē dzīvo arābi, un šajā rakstā noteikti ir kaut kas arābisks … Bet kāpēc minēt? Gudrs cilvēks nekad necentīsies iegaumēt to, ko var bez pūlēm atrast grāmatās. Tūlīt Karls mums palīdzēs.
Izdzirdējis savu vārdu, Holmena pūdelis piecēlās no atzveltnes krēsla un pastaipījās.
— Kari, meklē nu, meklē grāmatu! — nokomandēja profesors.
Karls nolēca no krēsla un, luncinādams asti, pieskrēja pie grāmatu plaukta. Pacēlās uz pakaļkajam un ar purnu piegrūda vienam sējumam, otram, trešam. Gudras acis visu laiku vēroja saimnieku. Beidzot profesors pamaja, un Karls ar ķepu izvilka kādu gramatu, saudzīgi paņēma to zobos un pienesa profesoram.
Holmens staroja sajūsmā.
— Nu, inspektor, vai kādreiz esat redzējuši tik gudru suni? īsts burvju mākslinieks!… Esiet tik laipni … «Dažādu tautu ornamentālā māksla no senatnes līdz mūsdienām».
Inspektors pasmaidīja. Viņi ņēmās šķirstīt grāmatas ilustrācijas. .
— Lūk! — Mūns pēc brīža iesaucās un izrāva sējumu no profesora rokām.