Dzeltenas, zaļas un violetas līnijas savijas tādā pašā rakstā kā uz Smisa rītasvārkiem.
— Turkestāna, — profesors paskaidroja.
— Vai tur dzīvo turki?
— Nejauciet Turkestānu ar Turciju, dārgo inspektor. Turkestāna ir kopējs apzīmējums Vidusāzijas padomju republikām.
— Atkal krievi!
Atgriezies mājās, Mūns piezvanīja uz pārvaldi. Diks ziņoja, ka klīniku aptauja nav devusi nekādus rezultātus. Saindētais pazudis bez vēsts.
10.
— Ko tas nozīmē — mēdijs? — Mardžorija vaicāja čukstus.
— Persona, ar kuras starpniecību cilvēki sarunājas ar gariem.
Lai neizgāztos Mardžorijas priekšā, Deilijs uz ātru roku bija izstudējis spiritistu terminoloģiju. Par mācības līdzekli kalpoja kioskā iegādatais izdevums «Viņpasaules balss».
— Lūk, tā tur! Minerva Zingera! — Deilijs ar acīm norādīja uz kādu jaunu sievieti.
Minerva izskatījās tieši tā, kā piedienas īstam mēdijam — izdēdējusi, ar gandrīz caurspīdīgu ādu.
Atlika vienīgi minēt, vai šādā ārienē vainojami sistemātiski sakari ar viņpasaules būtnēm vai sistemātisks pusgavēnis.
Pie misis Lanoveras pulcējās galvenokārt sievietes. Vienīgais vīrietis bija pārtikas preču tirgotavas īpašnieks.
— Vai jūs ticat spiritismam? — Deilijs apvaicājās, kad tirgotājs izgāja priekšnamā uzpīpot.
— Un jūs? Kāpēc jūs esat šeit!
— Tāpat, aiz ziņkāres. Ceru, ka izrāde nav pārāk garlaicīga.
— Tad varu runāt ar jums vaļsirdīgi. Redziet, es
personīgi domāju, ka tā ir tikai tāda māžošanās. Piemēram, mis Minerva. Ja vien viņa varētu atrast nodarbošanos, kas dotu iespēju samaksāt misis Lanoverai par istabu… — viņš paraustīja plecus. — Un es? Ko es šeit meklēju? Pircējus. Kopš sāku apmeklēt šos vakarus, visas apkaimes spiritistes iepērkas tikai pie manis. Un mūsu laikos tas ir liels ieguvums…
Deilijs atgriezās viesistabā un apsēdās blakus Mardžorijai. Meitene izskatījās vīlusies. Viss bija ļoti parasti. Dzēra tēju ar apelsīnu džēmu, krustmāte Rollija cienāja ar pašceptiem biskvītiem, tērzēja par visādiem niekiem. Tikai pēc otrās tasītes sarunas kļuva saistošākas. Krustmāte Rollija pastāstīja par seansiem, kur gari ne tikai dancinājuši galdiņu, bet pat šķindinājuši traukus un likuši zvanīt modinātājam. Misis Lanovera padižojās, ka viņas klātbūtne kāds gars gandrīz materializējies. Viņa pat varējusi saskatīt tādu kā palsu migliņu …
Mardžorija klausījās ar aizrautību. Deilijs pacentās pievērst uzmanību sev.
— Tas vēl nav nekas! — viņš pašapzinīgi teica. ■— Man reiz gadījās tāds numurs! Uz galda stāvēja pilna džina pudele, pie tam aizkorķēta. Un iedomājieties, kad uzdedzinaja gaismu, pudele bija tukša! Bet sifons ar sodas ūdeni stāvēja kā stāvējis — neskarts. Vislabākais pierādījums, ka mūsu vidū patiešām ciemojies nelaiķa Herijs, dzīvam esot viņš bija īsts šņab- degunis.
Atskanēja satrauktas balsis. Nevienam neienāca prātā apšaubīt šo pārdabisko parādību. Deilijs no sāniem bažīgi uzlūkoja Mardžoriju. Kā gan viņš varēja aizmirst, ka Mardžorija ir stingra alkoholisku dzērienu pretiniece. Taču, acīm redzot, viņa uzskatīja, ka viņpasaules iemītnieks var atļauties daudz ko tādu, kas šajā pasaulē nosodāms.
— Tas mani iepriecina, — čukstēja krustmāte Rollija. — Ja jūsu klātbūtnē viņi devuši tik taustāmus savas eksistences pierādījumus, tad tas nozīmē, ka jums pašiem, mister Deilij, ir stiprs astrāls fluīds.
Par «viņiem» krustmāte dēvēja garus. Šo vārdu viņa izrunāja familiāri, kā labus paziņas pieminot.
'— Manī nostiprinās cerība, ka jūsu fluīds labvēlīgi ietekmēs misteru Smisu, — piebalsoja misis Lanovera. — Mums līdz šim nav ar viņu veicies. Brīžiem mis Minerva juta, ka gars tuvojas, bet katru reizi viņš atkal izgaisa.
— Nav nekāds brīnums, — piebalsoja cita dāma. — Mēs taču esam viņam sveši. Kad kjūšu par garu, es arī nedošos pie svešiem. Tas būtu vienkārši nepieklājīgi. Bet jūs, mister Deilij, vai esat viņu redzējis?
— Redzēju gan, tikai mirušu.
— Tam nav nekādas nozīmes. No medicīniskā viedokļa viņš bija miris, bet gars bija dzīvs, — čukstēja krustmāte Rollija. — Viens no vislielākajiem speciālistiem spiritiskos jautājumos, psihisko pētījumu institūta vadītājs doktors Lakruss apgalvo, ka astrālais otrinieks vēl divdesmit četras stundas pēc nāves uzturas ķermeņa tuvumā. Nav šaubu, ka misters Smiss jūs pazīst.
Krustmāte paskaidroja to gluži lietišķi, taču čuksti vērta viņas balsi tik spokainu, ka Mardžorijai pār muguru pārskrēja šermuļi.
— Kā jūtaties, Minerva? — misis Lanovera uzrunāja bālo meiteni. — Vai varam sākt?
— Esmu gatava, dārgā misis Lanovera, — Minerva padevīgi atteica.
Sākās seanss. Mazā drebošā liesmiņa tik tikko apgaismoja rokas, kas izveidoja uz galda magnētisku ķēdi. Katrs turēja savu kaimiņu rokas. Deilijam pa kreisi sēdēja Mardžorija, pa labi tirgotājs. Mardžo- rijas drebošie pirksti ar spēku iespiedās Deilija plaukstā. Magnētiskās ķēdes centrā atradās mis Minerva. Viņas rokas bija saliktas kopā — vienu turēja krustmāte Rollija, otru misis Lanovera.
Krustmāte Rollija uzaicināja klātesošos nodziedāt pusbalsī dažas dziesmas, tās palīdzēšot radīt vajadzīgo noskaņu.
— Vai baznīcas korāļus? — apjautājās Mardžorija.
— Vienalga, ko. Dziedāšana viņus pievelk. Kādēļ tas tā, līdz šim nav noskaidrots.
— Cik varu spriest, Smisa garam saksofons būtu vairāk pa prātam, — norūca Deilijs.
— Nē, nē, tikai dziedāšana, — gluži nopietni iebilda krustmāte Rollija. — Dziedāšana palīdz mēdijam ātrāk iegrimt transā.
Saskatījis spirta lampiņas uzliesmojumā mis iVliner- vas galvu, Deilijs satrūkās. Plaksti cieši aizdarīti, uz pieres spīdīgas sviedru lāses, vaibsti it kā sastinguši nedabiskā piepūlē.